Rojas muzejā atklāj labiekārtotu stāvlaukumu un tirgojas ar rudens labumiem

9. septembrī visi tie, kas nebija nobijušies no sākotnēji nelabvēlīgajiem laika apstākļiem, pulcējās Rojas Jūras zvejniecības muzeja sētā uz ikgadējo Rudens tirgu. Šī gada tirdziņš bija īpašs, jo tajā atklāja muzeja jaunā, labiekārtotā stāvlaukuma pirmo kārtu, kas tapis sadarbībā ar Eiropas Savienības Eiropas Jūrlietu un zivju fonda un Rojas novada domes atbalstu.alt

Par skaisti nobruģēto laukumu, kurš tūlīt pat tika arī iedancots, muzeja vadītāja Inese Indriksone pateicās Rojas novada domes Attīstības nodaļas vadītājai Agnesei Veckāganei un Gatim Grīnītim – cilvēkam, kura vadībā tapis šis bruģētais laukums, uz kura, kā izrādījās, ērti ne tikai tirgoties, novietot automašīnas, bet pat uzdejot, spēlējot Rojas mūzikas un mākslas skolas pedagogiem.

Vairāki tirgotāji dažādu iemeslu dēļ tirdziņā nebija ieradušies, bet tas nemazināja tirgošanās un iepirkšanās prieku pārējiem tirgus apmeklētājiem. No rokas gāja tirgošanās ar kūpinājumiem no Daugavpils novada atbraukušajiem zemniekiem, pēc jauniem krājumiem bija jādodas lielogu melleņu tirgotājai, kā vienmēr liela piekrišana bija sklandraušu cepējai Elmai Zadiņai no Dundagas puses. Cieņā ir ne tikai viņas ceptie sklandrauši, bet arī Elmas kundzes piedāvātais pūtelis, kas senos laikos bijis zemnieku launaga ēdiens. Kārtīga rinda bija jāizstāv, lai tiktu pie kārotās ābeles, upenes vai vīnogu stāda, turpat blakus tirgoja arī krāšņu mārtiņrožu stādus. Tuvojoties ziemai, par to, lai mūs kājas būtu siltumā, bija parūpējušās vairākas zeķu, cimdu un cepuru tirgotājas, bet svētku galda klāšanai varēja izvēlēties gaumīgus lina galdautus. Savukārt bērni vecāku maciņus varēja patukšot, izvēloties kādu no daudzajiem veselīgajiem kārumiem un, piedaloties radošajās darbnīcās, kurās daļa nodarbes bija par brīvu, bet par daļu jāpiemaksā. Neiztrūkstoša tirdziņa sastāvdaļa ir Rojas Invalīdu biedrības dāmas ar plašu rokdarbu klāstu un degustācijas galdu. Šogad biedrības čaklās saimnieces godā bija cēlušas mūsu pašu burkānu, piedāvājot nodegustēt visdažādākos salātus, kuru galvenā sastāvdaļa bija burkāns un uz mēles kūstošu burkānu plātsmaizi. Šim kārdinājuma pretī turēties nespēja arī Joske, par šiem gardumiem dāmām dāvājot vienu skaistu lakatine.

Kad visi tirgotāji jau pa vairākiem lāgiem bija apstaigāti un maciņš krietni vien patukšojies, visus uz lustīgu līdzi dziedāšanu aicināja grupa “Grupa”, bet jūtamo izsalkumu varēja remdēt ar turpat muzeja pagalmā uz ugunskura vārīto zupu.

Dace Klabere