Ziņas

Sludinājums

Kapitāldaļu turētāji (Talsu, Tukuma, Kandavas, Dundagas, Engures, Rojas, Mērsraga, Jaunpils novadu pašvaldības) izsludina konkursu uz SIA “Atkritumu apsaimniekošanas sabiedrība “Piejūra”” (reģistrācijas Nr. 40003525848, juridiskā adrese: Rīgas iela 1, Tukums, LV-3101) valdes locekļa amatu.

SIA “Atkritumu apsaimniekošanas sabiedrība “Piejūra”” valdes locekļa amata kandidātam izvirzāmās prasības:

  • atbilstība Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 37. panta otrās daļas prasībām;
  • augstākā izglītība (priekšrocības maģistra, akadēmiskā bakalaura vai otrā līmeņa profesionālā augstākā izglītība vides vai sociālajā zinātnē (piemēram, finanses, uzņēmējdarbība, ekonomika, u.c.);
  • vismaz 3 gadu pieredze pēdējo 5 gadu laikā vadošā amatā (amats, kas nodrošina kompetences un zināšanas, kuras nepieciešamas, lai profesionāli pildītu valdes locekļa pienākumus konkrētajā amatā);
  • augsta atbildības sajūta un nevainojama reputācija;
  • zināšanas par kapitālsabiedrības darbības principiem;
  • zināšanas un praktiskā darba pieredze projektu (tai skaitā ES struktūrfondu) ieviešanā, vadībā un uzraudzībā;
  • zināšanas un praktiskā pieredze publisko iepirkumu organizēšanā;
  • pieredze iestādes finanšu līdzekļu plānošanā un izlietojuma uzraudzībā;
  • stratēģiskās plānošanas prasme, prasme formulēt viedokli, pamatot savu rīcību un lēmumus;
  • analītiska un sistēmiska domāšana, pozitīva attieksme pret inovācijām, mērķtiecība, precizitāte, disciplinētība;
  • spēja veidot pozitīvas attiecības, prasme konfliktu risināšanā, labas komunikācijas prasmes, psiholoģiska noturība stresa situācijās;
  • valsts valodas zināšanas normatīvajos aktos noteiktajā apjomā un vismaz vienas svešvalodas zināšanas tādā apjomā, kas ļauj lasīt un saprast tekstu, sagatavot rakstisku tekstu, uzturēt dialogu, orientējoties profesionālajā terminoloģijā;
  • labas datorprasmes Microsoft Offce (MS Word, MS Excel, MS PowerPoint u.c.);
  • “B” kategorijas autovadītāja apliecība.

Pretendenti Pieteikumu slēgtā aploksnē ar norādi “Konkursam uz SIA “Atkritumu apsaimniekošanas sabiedrība Piejūra” valdes locekļa amatu” var iesniegt personīgi Tukuma novada domē, Klientu apkalpošanas centrā, Talsu ielā 4, Tukumā, Tukuma novadā, LV-3101, Tukuma novada domes darba laikā vai ar pasta starpniecību, adresējot sūtījumu: Talsu iela 4, Tukums, Tukuma novads, LV-3101, vai elektroniski (visi dokumenti ir parakstīti ar drošu elektronisko parakstu un laika zīmogu): uz e-pasta adresi: dome@tukums.lv.

Pieteikums satur šādus dokumentus:

  • motivētu pieteikumu (iekļaujot informāciju, kas apliecina izglītības, pieredzes un prasmju esamību, atbilstību  valdes locekļa amatam, norādot vēlamo kompetences jomu, ievērojot Nolikuma 13. punktā izvirzītās obligātās minimālās prasības);
  • dzīves aprakstu (CV forma - Nolikuma 1. pielikums);
  • apliecinājumu atbilstībai Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 37. panta otrās daļas prasībām, kā arī gatavību piekrist valsts amatpersonas statusam;
  • augstāko izglītību apliecinošu dokumenta kopijas;
  • apraksts par redzējumu kapitālsabiedrības darbības organizēšanai, attīstības prioritātēm, attīstības virzību, problēmām un risinājumiem (ne vairāk kā divas A4 formāta lapaspuses).

Informācijai: mēneša atlīdzība 1848 euro.

Saskaņā ar Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 79. pantu ar valdes locekli tiek slēgts pilnvarojuma līgums uz pieciem gadiem.

Informatīvais paziņojums un papildus informācija konkursa norises nodrošināšanai pieejams Tukuma novada pašvaldības portālā www.tukums.lv sadaļā “Sabiedrība” – “Vakances novadā”. Papildu informācija pa tālr. 66954854 (klientu apkalpošanas centrs)

Anševicu tandēms Rojas bibliotēkā

27. septembra pēcpusdienā, tiekoties ar lieljūras piekrastniekiem Inu Anševicu un Gunāru Anševicu, izskanēja Dzejas dienu mēnesim veltītais pasākums Rojas novada bibliotēkā.

Iepazīstinot ar sevi, Ina Anševica saka: “Es esmu no Saunaga. Mans tēvs ir zvejnieks, un šai ciemā dzīvoju līdz divdesmit piecu gadu vecumam. Nu jau gadus desmit dzīvoju Valdemārpilī un jūtu sevi vairāk kā valdemārpilnieci.” Esot dzirdēti dažādi varianti par radniecību ar Gunāru Anševicu – pēdējais, ka Ina ir viņa vedekla – taču tie neesot patiesi. Tikai uzvārdu sakritība. Anševicas uzvārdā Ina ir neilgi. Pirms tam viņa darbus publicēja kā Ina Filoņenko.

Pamazām izveidojusies savstarpēja sadarbība ar brāļiem Anševiciem ne vien kopīgos pasākumos, bet Ina  arī palīdz abiem, pārrakstot viņu darbus. Viņi ir tāda gadagājuma cilvēki, kas raksta rokrakstā, un savus darbus sūta Inai, kura tos pārraksta datorrakstā. Ērikam palīdzējusi sagatavot pirmo autorgrāmatu, aizsūtot uz «Domu pērlēm». Nupat iznākusi autorgrāmata Gunāram Anševicam un arī pašai. Ina atceras, ka dzeju rakstījusi jau pamatskolas gados, savulaik ievietojusi tos portālā draugiem.lv, bet no tiem nekas nav saglabājies. Tagad visu pierakstot uz papīra, kā to ieteicis Gunārs Anševics.

Gaidot tikšanos, papētot “rakstos”, secinājām, ka abiem autoriem šī gada Dzejas dienās bijušas vairākas tikšanās Talsu novadā un būs vēl. Gandrīz nezinājām, ko sagaidīt, lasot, ka pēc mūsu pasākuma Miķeļdienas tirgus dienā Kolkā īpašais viesis – dullais pitradznieks Gunārs Anševics – prezentēs savu jauno grāmatu. Mūsu pasākuma apmeklētāji Gunāra Anševica jauno grāmatu “Zagļciemnieka stāsti” izķēra vienā mirklī un pat pasūtīja vēl! Autors gan saka – neuzskatot sevi par dzejnieku, drīzāk stāstnieku vai hronistu, taču viņa humoristiskais skatījums uz dažādām dzīves nebūšanām priecē arī dzejas rindās. Pēc tikšanās saņēmām ne vien pasūtītās grāmatas, bet arī Gunāra solīto pastāstiņu par palaidni Pēteri, kurā visi vārdi /ap 500/ sākas ar burtu p. Sirsnīgs paldies!

Vēlam abiem autoriem daudz jaunu ideju un ar jaunām grāmatām atkal priecēt lasītājus!

Irēna Svitiņa

Ilutas Graudiņas foto

Skolai atdots mūžs

Katru gadu pirmajā oktobra svētdienā Latvijā tiek atzīmēta Skolotāju diena. Šogad tā iekrita 6. oktobrī. Tie ir svētki gan esošajiem, gan bijušajiem pedagogiem, tādēļ šoreiz devos ciemos pie bijušajiem Rojas vidusskolas skolotājiem Virgīnijas un Egila Mūrniekiem, kuru viss darba mūžs – 40 gadi – pagājuši Rojas vidusskolā.

Uz manu jautājumu, vai Skolotāju dienā ietrīsējās arī bijušo pedagogu sirsniņas, Virgīnija atbild noliedzoši un uzsver, ka būt skolotājiem – tas ir bijis viņu aicinājums un sirdsdarbs. Šo dažu mēnešu laikā, kopš abi pedagogi ir pelnītā atpūtā, viņi bijuši tik aizņemti, ka neviens no viņiem vēl nav apjautis, ka kaut kas pietrūktu. Virgīnija atklāj, ka lielajā aizņemtībā jau vienubrīd nodomājusi, kā ar visu tiktu galā, ja vēl ik dienu būtu jāiet uz skolu.

Abi reizē atnācām, reizē aizgājām”, stāsta Virgīnija un Egils piebilst – laikā aizgājām. Virgīnija smej, ka īsti reizē neatnākuši gan. Egils uz Roju atbraucis jau augusta sākumā un pieņemts darbā no 15. augusta, savukārt Virgīnija 29. jūlijā bija kļuvusi par jauno māmiņu pirmdzimtajai meitai Ilzei, tādēļ Rojā ar visu bērnu ieradusies vien septembra beigās. Šeit viņa ar labu vārdu piemin Jakovu Plineru, kurš viņu pieņēmis darbā ar atpakaļejošu datumu – arī 15. augustu. Jaunie pedagogi izgājuši ciklu, ko gandrīz visi skolotāji – veselu gadu jaunā ģimenīte nodzīvojusi vienā internāta istabiņā. Uz jautājumu, kurš rūpējās par meitiņu, kamēr vecāki strādāja, Virgīnija atbild, ka bijis dažādi. Kuram no vecākiem iegadījusies brīva stunda, tas auklējis bērnu. Ja stundas bijušas abiem, meitiņu pieskatījušas jaunās kolēģes, bet dažkārt bērns ielikts sētiņā, sētiņa platajā gultā, un tā mazulis dzīvojies. Jā, gadījies arī, ka bērns ar visu sētiņu pamanījies no gultas noslīdēt, bet vienmēr viss beidzies labi – izaugusi gudra un vesela!

nemanot, vienā elpas vilcienā, skolā pagājuši 40 gadi. Egilam tie gan ir 38 skolā nostrādāti gadi. Viņš atceras, ka Kalvīša laikā viņam apnikuši visi tukšie solījumi, tādēļ viņš noskaities un darbu skolā pametis. Virgīnija piebilst, ka  toreiz teikusi vīram, ka ilgāk par četriem gadiem jau viņš bez skolas neizturēšot, bet kļūdījusies – Egils izturējis divus gadus un, direktores pierunāts, atgriezies skolā. Viņam tikai žēl, ka nekas jau nav mainījies arī tagad. Pedagogu pāris ir pārliecināts, ka tagadējā tā saucamā reforma uz kādu bērnu paaudzi noteikti atsauksies. “Izglītošana ir ļoti smalks darbs un caurs papēžiem matemātiku nevar iemācīties. Lai to iemācītu, cilvēkam ir ļoti nopietni jādarbojas līdzi”,  uzsver skolotāja ar 40 gadu stāžu.

Šī gada sākumā Egilam sākušās nopietnas sirds problēmas, un  ģimenes kopējā apspriedē nolemts, ka viņam jāiet pensijā. Tad Egils pierunājis iet pensijā arī dzīvesbiedri, atgādinot, ka tā viņi norunājuši jau precoties. Viņš gan piebilst, ka būtu varējuši vēl kādu laiku pastrādāt, ja ne visas tās šausmas, kas pašlaik notiek izglītības sistēmā. Abiem pedagogiem nav skaidrs, kā cilvēki bez pedagoģiskās izglītības, kāju skolā nespēruši, var taisīt izglītības reformas. “Rezultāts pēc gadiem būs bēdīgs visai Latvijai”, rezumē laulātais pāris, piebilstot, ka viena valsts, kuras nosaukumu viņi vairs neatceras, šo reformu, kas pie mums tagad tiek realizēta, jau atmetusi pirms vairākiem gadiem kā nederīgu.

Virgīnija stāsta, ka viņi ir jau trešais vilnis, kas aiziet no skolas. Pirmie gājuši pensijā jau 1979. gadā, kad Mūrnieku pāris tikai sākuši strādāt. Deviņdesmitajos gados savukārt bijusi drastiska nostāja pret strādājošajiem pensionāriem – tie vai nu nesaņēmuši pensiju nemaz, vai no tās atvilkti tādi nodokļi, ka strādāt nav bijis izdevīgi, tādēl pensionāri pārtraukuši strādāt. Toreiz daudzi aizgājuši pensijā – viss skolas stiprais balsts. Virgīnija atceras, ka 1979. gadā skolā bijuši 30 jaunie pedagogi – visiem ne vairāk par 28 gadiem un loģiski, ka tagad, pēc 40 gadiem, viņi dodas pelnītā atpūtā.

Uz jautājumu, ar kuru no direktoriem bija visvieglāk sastrādāties, Egils atbild diplomātiski – direktori nāk un iet, darbs paliek. “Katra diena un stunda bija savādāka, un tur jau ir tā odziņa”, skaidro Egils. Viena tēma divām klasēm un katrā no tām pilnīgi savādāka stunda. Bērni ir tik dažādi, tāpēc arī nekas nenoticis vienādi. Stundu saplānot gandrīz neiespējami, jo nekas nenotika, kā plānots. Runājot par plāniem, Egils atceras, ka pašlaik kā lielu jaunumu pasniedz lietas, ko viņi pielietojuši jau pirms daudziem gadiem, tikko kā sākot strādāt. Patiesībā nespēja pieņemt esošo situāciju izglītības sistēmā, arī bija viens no iemesliem, kāpēc abi pedagogi pieņēma lēmumu no tās aiziet. Tāpēc arī nav žēluma un nav gribēšanas tajā atgriezties, tieši otrādi – tas viss atvieglojis šo izšķirīgo soli.

Mūrnieku pāra galvenais prieka avots ir viņu trīs bērni un kuplais mazbērnu pulciņš. Vecāki priecājas par to, ka visi trīs viņu bērni ir ieguvuši izglītību un  sevi realizē šeit pat Latvijā. Visi strādā un cīnās. Vecākā meita arī ir ļoti rezervēta pret politiskajām norisēm Latvijā, jo viņa realitātē redz, kā strādā nodokļu sistēma, un cik tā mums, iedzīvotājiem, ir labvēlīga. Ilze ir izstudējusi vides zinātni, raksta projektus, kuri allaž tiek apstiprināti, un cenšas dzīvot pēc iespējas zaļāk. Vidējās meitas Dainas maizes darbs ir tulkošana, bet lielā mīlestība – zirgi. Savukārt dēls Māris ieguvis elektroniķa izglītību un strādā firmā Ventspilī.

Virgīnijai un Egilam Mūrniekiem ir 6 mazbērni, tādēļ reta ir diena, kad viņi būtu tikai divatā. Tagad viss sirds siltums un zināšanas tiek ieguldītas mazbērnos un vecvecāki priecājas, ka viņi aug gudri, mīļi un zinātkāri. Virgīnija smejas, ka viņa esot tehniskā vecmāmiņa, kas atbild par ēdienu un drēbēm, savukārt Egils gādājot par mazbērnu izklaidēm. Mazajiem viņš nespēj atteikt neko – ved viņus peldēties, uz kafejnīcām, ekskursijās pa Latviju, spēlējas ar viņiem. Savukārt, kad nevajadzēs auklēt mazbērnus, Virgīnija ar Egilu plāno pievērsties fiziskajām aktivitātēm un saviem vaļaspriekiem, kam pagaidām laika nepietiek. Kad jautāju, kā viņiem tas izdodas – iet roku rokā visu dzīvi – Egils atbild, ka viņa sieviņa joprojām nav izlasīta grāmata, un, kā iesākuši, tā arī šo dzīvi pabeigšot – roku rokā.

Mūrnieku pāris nekad nav bijis uz ārišķībām vērsts. Arī pavasarī un vasarā Virgīnija centusies izvairīties no pārlieku emocionālām situācijām, lai arī  ne vienmēr tas izdevies. Augustā, pedagoģiskās padomes sēdē, viņa saņēmusi tik daudz sirsnības no saviem mīļajiem kolēģiem, ka to pietiks ilgam laikam. Tāds pats arī Egils – labāk lieku reizi klusu maliņā pastāvēs, tādēļ divpadsmitajiem nācies viņu apciemot dārzā…

“Tāda nu es esmu”, atklāj Virgīnija. “Savu dvēseli uz āru negriežu, tik vien, kā godīgi darīju savu darbu”.

Dace Klabere

Albuma foto

Latvijā sākušās medības ar dzinējiem

Klāt oktobris, laiks, kad Latvijā sākas medību sezona ar dzinējiem – viens no aizraujošākajiem un aktīvākajiem medību veidiem, kas vienlaikus prasa maksimālu koncentrēšanos un pedantisku drošības noteikumu ievērošanu.

Sestdien, 5. oktobrī, šīs sezonas pirmajās medībās ar dzinējiem devās arī mednieku kluba “Ģipka” biedri. Kā pastāstīja tā vadītājs Ansis Svitiņš, Ģipkā šajā dienā bija sapulcējušies 11 mednieki un 4 dzinēji. Uz jautājumu, kā gāja, Ansis atbild, ka nevar sūdzēties. Zvēru bijis daudz, taču tie nenākuši ārā, bet tukšā mednieki arī nav palikuši – nomedīts brieža bullis. Bez tam vēl vīri medības apvienojuši ar sēņošanu – kopā salasīti vairāki maisi ar baravikām! Mežā bijuši daudz sēņotāju, tādēļ mednieki gājuši dziļāk mežā, kur parasts sēņotājs savu kāju nesper. Drošība medniekiem ir pirmajā vietā un, kā saka medību kluba vadītājs, tu esi atbildīgs par lodi, kuru izšauj.

 Ansis netic tam, ka Latvijā vairs nav mežacūku. Viņaprāt, cūkas ir, tikai nesalīdzināmi mazāk. Protams, ka viņam kā medniekam gribētos, lai dzīvnieku mežā būtu vairāk. Uz manu iebildi, ka mežacūkas nodara lielu kaitējumu vietējiem zemniekiem, Ansis atbild, ka to jau nodara jebkurš meža dzīvnieks, ne tikai cūkas.

Katrā medību kolektīvā ir izveidojušās savas tradīcijas un tiek gādāts par to, lai vīros nostiprinātos draudzība, biedriskums un kopības sajūta, lai medību sezonas sākums un nobeigums tiktu atzīmēti īpaši. Šajā reizē par to bija parūpējusies Anša mamma Ieviņa Svitiņa ar savu izpalīdzi Megiju Janševicu, kuras vīrus sagaidīja ar karstu, uz ugunskura vārītu zupu un izdekorētu mednieku namiņu.

Dace Klabere

D. Sileviča foto

Ziņas