Ziņas

Diena, kura pavadīta, meklējot skaistas un gardas dāvanas mīļajiem un tverot svētku noskaņu, iededzot Rojas Lielo egli

Kā jums šķiet, mīļie lasītāji, kādam ir jābūt Ziemassvētku tirdziņam, lai to uzskatītu par izdevušos, ja, par tur notiekošo, uzzina, uz to nemaz neaizejot?  

Foto: N. Indāns

Manā, šī raksta autores, gadījumā es par tirdziņā notiekošo uzzināju, neizejot no savas darbavietas – bibliotēkas. Izrādās, katrs šīs sestdienas bibliotēkas apmeklētājs vispirms iegriezās tirdziņā, un, ienākot bibliotēkā, mani cienāja ar tirdziņā iegādātajiem gardumiem – āboliem, māju ogu zefīriem, sklandraušiem un pat ar Latgales gaļu un mājās ražotu vīnu. Ar pozitīvām emocijām apmeklētāji man stāstīja par notikumiem, kuri norisinājās pirmajā stāvā (bibliotēka atrodas Kultūras centra otrajā stāvā) un laukumā pie Kultūras centra.

Godīgi sakot, nākot uz darbu, biju diezgan skeptiska, jo laika apstākļi mūs nemaz nelutināja – lija lietus, un laiks bija tāds, ka saimnieks pat suni laukā nedzītu, bet pircējiem un pārdevējiem, kuri pulcējās tradicionālajā Ziemassvētku tirdziņā, nav sliktu laika apstākļu. Kā jau ierasts šādos andeles pasākumos – preču piedāvājums bija raibu raibais. Pasākuma apmeklētāji stāstīja, ka bija iespēja iegādāties saldumus, rokdarbus, svētku rotājumus, rotas, mājās ražotu vīnu, sieru, gaļu, sklandraušus, keramiku un daudz citu dažādu lietu, par kurām man noteikti netika pastāstīts. Ne bez lepnuma tika slavēti tieši mūsu novada tirgotāji, kuru darinātās smukumlietas un garšīgumi bija īpašā cieņā. Kā vēlāk sarunā teica pasākumu organizētāja Dace Broka: “Pārdevēji un pircēji galvenokārt bija mūsu novada iedzīvotāji. Ir tik forši, ka zinām – šīs zeķītes ir no tām mājām…, tā rota no tām mājām…, to ir gatavojusi tā mamma ar savu meitu…, šos cimdiņus adījusi tā vecmāmiņa… Katrai lietiņai ir savs stāsts, sava pievienotā vērtība. Viss pašu audzēts, pašu radīts, pašu sarūpēts. Viss radīts  un gatavots ar mīlestību un gādību, viss tapis tepat – MŪSU MĀJĀS!”

Protams, būšu godīga, nespēju atturēties un īsu mirkli pametu savu darba vietu, lai pati savām acīm redzētu un sajustu šo pirmssvētku tirdziņa atmosfēru. Un izrādījās, ka tirdziņā notika ne tikai andelēšanās, bet arī radošās darbnīcas, kurās gan pieaugušie, gan bērni varēja  no pavisam vienkāršām lietiņām – auduma gabaliņiem un kociņiem – pagatavot skaistus, interesantus un tāpēc tik īpašus svētku rotājumus, ar kuriem rotāt eglīti vai papildināt kādu citu svētku kompozīciju. Par to bija parūpējušies Jana Frīdenberga un Jānis Bērziņš ar saviem palīgiem.

Pārdevēju un pircēju acīs bija redzams prieks, un esmu droša, ka tas bija arī folkloras kopas “Atštaukas” nopelns, kas uzturēja možu, lustīgu un pozitīvu gaisotni. Un, jā, kaut arī tirdziņā bija iespēja iegādāties daudz gardu un sātīgu lietu, ir patīkami, ja nemīlīgajā laikā kāds piedāvā jau pagatavotu ēdienu, protams, visiem iecienīto un garšīgo Ziemas zupu. Saimniecei Dinai vislielākais kompliments - zupa šajā reizē bija izdevusies tik garda, ka katls tika izēsts tukšs līdz pēdējai pilītei. Un vēl – Ziemassvētku laiks dod iespēju katram izbaudīt brīnišķīgo došanas prieku. Arī šoreiz uz Talsu dzīvnieku patversmi aizceļos rojnieku sarūpētā pārtika un segas, lai mūsu četrkājainajiem draugiem nekurkstētu vēderi un nesaltu ķepas.

Tomēr diena nebeidzās ar pirkšanas un pārdošanas priekiem. Vēl priekšā pasākums, kas ir tradicionāls, bet tāpēc ne mazāk gaidīts ne tikai bērnu, bet arī pieaugušo vidū – Rojas Lielās egles iedegšana. Mana darbadiena ir beigusies, un es bez sirdsapziņas pārmetumiem varu baudīt pasākumu, kas ielīksmo sirdi un palīdz noskaņoties gaidāmajiem svētkiem. Un, ticiet vai nē, par spīti lietum un decembrim neraksturīgi slapjajam laikam, esmu patiešām ielīksmota, jo, kaut esmu pieaudzis cilvēks, ticu Ziemassvētku vecītim un esmu pārliecināta, ka mūs, rojniekus, apciemo ĪSTAIS Ziemassvētku vecītis. Ir tik brīnišķīgi dzirdēt MŪSU vecīša balsi, ka būtu vīlusies, izdzirdot citu. Ir tik forši redzēt MŪSU pašu bērnus, kuri dejo un dzied. It kā viss zināms un paredzams, bet katru reizi tomēr pavisam citāds pasākums. Šķiet, egle tāda pati kā iepriekšējos gadus un tai pat vietā, bet, vai spējat iedomāties, ka tā tur nebūtu?

Šī gada stāsts: trīs krāšņas Ziemassvētku eglītes – Pelēkā, Rozā un Krāsainā – sacenšas savā starpā, kurai tad šogad tiks visskaistākās eglītes tituls. Visas ir izgreznotas ar krāšņām lampiņām, visas trīs prot gan dziedāt, gan repot, visām ir koša un kupla zaru un skuju rota.  Kura ir cienīga būt galvenās egles godā? Tiek rīkots pat batls – derības, sacensības vai duelis – trijos raundos, lai noskaidrotu šī titula ieguvēju. Eglītes tad nu demonstrē savu krāšņumu, kuplumu un lokanību. Savstarpējā sacenšanās pārtop par lielīšanos un pamatīgu strīdiņu (piekritīsiet, arī dzīvē tā notiek, kad nereti, tīšām vai netīšām, piedalāmies pilnīgi bezjēdzīgās sacensībās par labākā titulu). Un, kas zina, kā stāsts beigtos, ja šajā cīņā tāpat kā pasakās par trim tēva dēliem neatrastos viens gudrais tēva dēls. Šajā stāstā tā ir Pelēkā eglīte, kura, pateicoties savai sirds gudrībai, izšķir šo bezjēdzīgo strīdu. Stāsts beidzas ar to, ka eglītes saprot – jāatbalsta vienai otru, jāsaprot – katra ir skaista, vai tā ir rotāta ar košām rotām vai vienkārši greznota ar baltām sniega pārslām. Katra ir pati labākā un katra kādam ir visskaistākā. Tieši tāpat ir cilvēku vidū – katrs mēs esam kādam vislabākie un visskaistākie. Uzvar draudzība, jo visi kopā – gan eglītes, gan Ziemassvētku vecītis, gan lielie un mazie pasākuma apmeklētāji – vienojas, ka šī gada visskaistākā eglīte, kā nu jau daudzus gadus, ir Rojas Lielā egle. Ar tradicionālo rituālu – sadošanos rokās un  ielūkošanos blakus stāvētāja acīs, ar īpašo egles iedegšanas divrindi (lai Rojas egle gaiši mirdz un līdz ar egli Tava sirds) un skaitīšanu no desmit līdz vienam – Lielā Rojas egle tiek iedegta. Nu tā atkal mūs priecēs visu gada nogali un vilinās iziet kādā vakara pastaigā, lai baudītu svētku noskaņu izgaismotajās Rojas ielās.

Kāda ir stāsta morāle? Morāle slēpjas Pelēkās eglītes novēlējumā rojniekiem: “Esiet draudzīgi un piedodoši, jo strīdos un ķīviņos tāpat neko nevar panākt! Ziemassvētki ir piedošanas laiks, tāpēc, ja arī jums ir kāds, kuram vajadzētu palūgt piedošanu, tad dariet to NEKAVĒJOTIES, un visas nesaskaņas izzudīs. Pamēģiniet, un jūs jutīsiet, kādu tas nes atvieglojumu un siltumu dvēselē!”

Paldies svētku organizētājiem, mazajiem dejotājiem un dziedātājiem un viņu vecākiem, kā arī kolektīvu vadītājiem -  Evai Fricbergai, Aigai Sīpolai un Jānim Kalniņam! Paldies viesmāksliniekiem - Kashera (kurš taču arī ir drusku mūsējais) eglītēm un pasākuma apmeklētājiem!

Iluta Graudiņa

5. decembris – Policijas diena

5. decembris – Latvijā šajā dienā svinēja Policijas 100. gadadienu kopš tās dibināšanas (1918. gada 5. decembrī Tautas Padome apstiprināja “Pagaidu noteikumus par iekšējās apsardzības organizēšanu”, kas regulē policijas struktūru veidošanu un tās galvenās funkcijas). Policijas loma ir aizsargāt personu dzīvību, veselību, tiesības, kā arī īpašumu, sabiedrības un valsts intereses no noziedzīgiem un citiem prettiesiskiem apdraudējumiem.

Iluta Graudiņa

Lai saprastu, kāda tad ir Rojas Pašvaldības policijas ikdiena, devos uz policijas iecirkni, kur sastapu Rojas novada domes Pašvaldības policijas inspektoru Dzintaru Vīksni, kuru arī aicināju uz sarunu.

“Pašvaldības policijas galvenais uzdevums ir sabiedriskās kārtības nodrošināšana. Tas nozīmē, ka mēs sekojam līdzi ikdienas problēmām, kas sagādā nepatīkamus brīžus novada iedzīvotājiem. Darba pamatā ir administratīvas lietvedības – par teritorijas nesakopšanu, piegružošanu, sīko huligānismu, alkohola lietošanu tam neparedzētās vietās. Tāpat tie ir izsaukumi sakarā ar konfliktiem ģimenē, kā arī pārbaudes, vai automašīnas ir novietotas atbilstoši noteikumiem, vai tās nav iebraukušas neatļautās vietās, piemēram, kāpu zonā. Sadarbojoties ar Valsts policiju un Valsts vides dienestu, mēs veicam regulārus profilaktiskos reidus, ar mērķi pārbaudīt, vai nav pārkāpts aizliegums makšķerēt un zvejot lieguma laikā. Vasaras sezonā pastiprināti kontrolējam, vai kāpu zonā nav uzslietas teltis un kurināti ugunskuri tam neparedzētās vietās. Sekojam līdzi, vai uz ielas neatrodas iereibušas personas, kuri traucē sabiedrisko kārtību. Ir gadījumi, kad palīdzam šīm personām nokļūt mājās. Darba pienākumu izpildes laikā, ja tas nepieciešams, izsaucam neatliekamo medicīnisko palīdzību. Mums ir pilnvaras aizturēt personu un pēc tam nodot Valsts policijas rokās .”

Mani interesēja, vai ir kādi likumpārkāpumi, par kuriem pašvaldība nevar sodīt. Uzzinu, ka pašvaldības policijai nav tiesību izmeklēt noziegumus vai likumpārkāpumus, par kuriem atbildība paredzēta Krimināllikumā. Noziedzīgu nodarījumu izmeklēšana ir Valsts policijas un citu izmeklēšanas iestāžu kompetence. Visbiežāk tie ir dažādi pārkāpumi ceļu satiksmē, par kuriem pārkāpumu protokolu ir tiesīga noformēt  tikai Valsts policija, šādos gadījumos pašvaldības policijai ir tiesības likumpārkāpēju tikai aizturēt. Nav tādu pārkāpumu, par kuru pašvaldības policists neliksies ne zinis, jo tas ir ārpus pašvaldības policijas kompetences. Pašvaldības policijai ir tiesības jebkāda pārkāpuma gadījumā reaģēt uz to, aizturēt un gaidīt attiecīgās iestādes darbinieku ierašanos.

Sarunas turpinājumā vēlos uzzināt, vai ir viegli darīt savu darbu, ja lielākā daļa cilvēku ir vairāk vai mazāk pazīstami, jo novads nav liels. Policijas inspektors pastāstīja, ka tas ir atkarīgs no situācijas. Esot gadījumi, kad likumpārkāpējs policistu neuztver kā varas pārstāvi, bet kā čomu un ignorē policijas prasības. Šādos gadījumos nav viegli. Tomēr pārsvarā šāda situācija palīdz, jo cilvēki jūtas drošāki un ir atsaucīgāki, ja policists ir pazīstams.

Uz manu jautājumu, kādam jābūt pašvaldības policistam, inspektors atbildēja, ka par pašvaldības policistu var strādāt cilvēks, kurš ir kā pīle (raksta autores izteikts salīdzinājums) – nokrata ūdeni (negatīvu attieksmi) un iet tālāk. Citādi nevar, jo darbs ikdienā reti ir saistīts ar ko pozitīvu, nākas nodarboties ar citu sodīšanu. “Cilvēku attieksmi pret sevi kā pret pašvaldības policistu neuztveru personīgi. Par spīti visam, mums ir jāatrod veidi, kā tikt galā ar problēmām, jābūt gudriem, zinošiem un prasmīgiem, lai novērstu problēmas un tiktu ar tām galā. Šajā darbā ļoti būtiska ir prasme kontaktēties ar cilvēkiem, ir jāpārzina psiholoģiskās taktikas, piemēram, kā runāt ar agresīvu cilvēku, lai viņš nomierinātos.”

Jautāju, kā mūsu novads izskatās no pašvaldības policista skatupunkta, vai pie mums ir mierīgi? Atbilde bija pozitīva – mūsu novads ir uzskatāms par mierīgu salīdzinoši ar citiem, lielākiem novadiem. “Cilvēki ir korekti, zina ko drīkst un ko nedrīkst. Piemēram, par alkohola lietošanu tam neparedzētās vietās pārsvarā ir jāaizrāda tieši iebraucējiem. Mierīgi ir arī lielajos kultūras pasākumos, kur pārsvarā notiek preventīvais darbs – patrulējam, lai radītu drošības sajūtu un mazinātu vēlmi pārkāpt likumu. Aktīvāka darba diena ir Zvejnieksvētkos, bet tik lielos pasākumos parasti kārtību palīdz uzturēt arī apsardzes darbinieki un Valsts policija. Vairāk darba ir vasaras sezonā – nesakārtotas teritorijas, patrulēšana kāpu zonā, nepieskatīti dzīvnieki, izsaukumi. Parasti uz izsaukumu dodamies divatā, īpaši, ja ir informācija par agresīvu vai lielāku kompāniju. Nekad nevaram zināt, kas mūs sagaida, kā situācija atrisināsies. Rudens un ziemas sezonā parasti pievēršam uzmanību lietām, kuras ir palikušas nemanītas iepriekš – piemēram, tās pašas māju zīmes. Iedzīvotājiem jāsaprot, ka tā nav mūsu iegriba. Ir svarīgi, lai šī māju zīme ir novietota labi redzamā vietā, jo, ja, nedod Dievs, būs vajadzīga ugunsdzēsēju vai ātrās palīdzības palīdzība, tieši šai zīmei var izrādīties liela nozīme. Šajā, nosacīti klusajā periodā tiek pārskatīti arī noslēgtie atkritumu izvešanas līgumi vai, pareizāk būtu teikt, nenoslēgtie līgumi. Pietiekami regulāri atrodas šādu līgumu neslēdzēji, uzskatīdami sevi par gudrākiem nekā ir tie, kuri šādus līgumus ir noslēguši. Atkritumi tiek izmesti tiem neparedzētās vietās vai konteineros, par kuriem kāds cits jau ir samaksājis.”

Jautāju, vai novada iedzīvotāji izmanto dienu, kad iecirknī ir pieņemšanas diena. Atgādinu – Rojas novada Pašvaldības policijas diennakts telefona numurs: 28600215 un trešdienās no 9.00 – 12.00 Pašvaldības policijas iecirknī ir pieņemšanas laiks, kad novada iedzīvotāji var sastapt inspektorus uz vietas. Izrādās, ka šo iespēju iedzīvotāji tiešām izmanto. Jo policists tomēr reizēm ir arī savā veidā kā psihologs. “Cilvēki parasti vēlas izrunāties, ja viņiem ir kāda sāpe.”

Pēc sarunas ar inspektoru Dzintaru Vīksnu secinu, ka nevar par Pašvaldības policista darbu spriest tikai pēc tām pāris rindiņām, ko varam lasīt mūsu rubrikā “Policija ziņo”. Tā ir tikai darba redzamā daļ.! Darba ikdienā ir jāspēj patstāvīgi pieņemt dažādus lēmumus, jāprot runāt ar cilvēkiem un jāsaglabā miers, jo policiju jau neizsauc pozitīvos brīžos. Jāpārzina un jāizprot likumi, lai pieņemtu pareizo lēmumu. Ir nekavējoties jāreaģē un jāuzņemas atbildību par pieņemtajiem lēmumiem. Policijas darbs, tas ir arī darbs kabinetā, jeb kā mēdzam sarunvalodā teikt – darbs ar kaudzi papīriem.

Policisti ikdienā saskaras ar sabiedrības tumšāko pusi, tas ir smags darbs. Tāpēc novēlu spēku un izturību, veselību un možu garu, iedzīvotāju cieņu un uzticēšanos! Lai jūsu veiktais nozīmīgais un svarīgais darbs jums dotu gandarījumu! Lai jums ikdienas rūpēs un steigā, rūpējoties par mums visiem, izdotos saglabāt sirds gaišumu un optimismu!

Zem foto: Rojas novada domes Pašvaldības policijas inspektori Raivis Puntulis un Dzintars Vīksne   I. Graudiņas foto

Apskati jaunas izstādes Rojas bibliotēkā

Gaidot Ziemassvētkus un turpinot lasītāju vaļasprieku un kolekciju izstāžu veidošanu, decembrī Rojas bibliotēkā piedāvājam skatīt divas jaunas izstādes.

Foto: D. Dambīte

Tamborētas sedziņas – autore Anna Ivanovska. Šoreiz tā ir klasika, kas priecēs ikvienu rokdarbu fanu, taču mūsdienās tamborēto sedziņu pielietojums mēdz būt  daudz plašāks un interesantāks nekā tas bija vēl pirms dažiem gadu desmitiem. Šādas sedziņas var izmantot ne tikai kā galdautiņus, bet arī veidot no tām glītus interjera vai dāvanu iesaiņojuma rotājumus, atjaunot apģērbu vai pat veidot no tām elegantus vakartērpus. Atliek vien likt lietā fantāziju un, protams, jābūt skaisti tamborētām sedziņām.

Ziemassvētku karstvīna krūzes – Gunitas Artamonovas kolekcija. Skaitā 17, katra no tām atceļojusi kopā ar Gunitu tieši no Ziemassvētku tirdziņiem Vācijā, Holandē vai Beļģijā, kur karstvīns tiek tirgots šādās krūzēs, kuras iespējams arī iegādāties.

Līdz gada beigām būs skatāma arī foto mirkļu izstāde „Mēs Latvijas simtgades gadā” par notikušajiem pasākumiem mūsu bibliotēkā un mūsu dalību izbraukumu semināros, kā arī Edgara Liepiņa dzimšanas dienai veltīta grāmatu un periodisko rakstu izstāde.

Irēna Svitiņa

Ģimenes sestdiena “Gaidām Ziemassvētkus” Rojas muzejā

Adventa laiks ir saistīts ar diviem atslēgas vārdiem: atnākšana un gaidīšana. Tā ir gatavošanās Ziemassvētkiem, ar kuriem beidzas šis laiks.

Sestdien, 1. decembrī Rojas Jūras zvejniecības muzejs aicināja ņemt tētus, mammas, opīšus, omītes, krustmātes un krusttēvus pie rokas un steigties  uz muzeju, lai kopā uzsāktu šo Ziemassvētku gaidīšanu, gatavojot apsveikuma kartiņas mīļajiem un cepot piparkūkas. Arī es, šī raksta autore, ņēmu sevi pie rokas un devos uz muzeju. Kopā darboties gribētājus sagaidīja muzeja vadītāja Inese Indriksone, un viņu es arī aicināju pastāstīt par to, kas šeit notiks. “Šajā gadā uzsākām jaunu pasākumu ciklu ”Ar ģimenēm uz muzeju jeb ģimenes sestdiena muzejā”. Ideja šādam pasākumu ciklam radās, kad, analizējot mūsu apmeklētāju vecumu, secinājām, ka muzeju visbiežāk apmeklē cilvēki gados un, protams, skolēni, jo ir ļoti laba sadarbība ar Rojas vidusskolu. Vidējā paaudze, diemžēl, muzeju apmeklē krietni retāk. Iespējams, ka tas ir saistīts ar sabiedrībā valdošo stereotipu, ka muzejā ir tikai senas lietas un tur nenotiek nekas interesants. Iespējams, ka vidējā paaudze muzeju neapmeklē arī tādēļ, ka viņus ir skārusi mūsdienu aktuālā problēma – visu savu brīvo laiku ir interesantāk pavadīt, klejojot interneta vidē savos tālruņos un datoros. Lai vai kā, ar šādiem pasākumiem mēs cenšamies uzrunāt jaunos vecākus atnākt uz muzeju kopā ar saviem bērniem. Un nevis vienkārši atvest bērnus uz muzeju un nodot viņus muzeja darbinieku rokās, lai tie viņus pieskata un izklaidē. Mēs aicinām vecākus ar bērniem darboties kopā. Šajos pasākumos vienmēr ir kāds izzinošs uzdevums, kas saistīts ar novada vēsturi, un noteikti ir kādas interesantas un jautras aktivitātes. Pirmais šāds pasākums notika pavasarī, Lieldienu laikā, nākamais bija vasarā, un nu ir Ziemassvētku gaidīšanas laikā.”

Kā sauc zvejniekciemu, kurā 20. gadsimta sākumā, J. Dambekalna zivju fabrikā izgatavoja augstākā labuma ķilavas "Bauda"? Kas ir viens no senākajiem un svarīgākajiem navigācijas instrumentiem uz kuģa? Kāds burinieka veids attēlots uz Latvijas Bankas īpašās 10 latu sudraba monētas? Kā sauca pirmās Latvijas naudas zīmes (1919.)? Šie ir daži no vēstures jautājumiem, uz kuriem atbildes lielie un mazie pasākuma apmeklētāji varēja rast Rojas muzejā, staigājot un pētot muzeja eksponātus un lasot tiem pievienotos aprakstus.

Uzrunāju 6. klases skolēnu Mārtiņu, kā viņam klājās ar gudrības spēles jautājumiem. “Jautājumi bija dažādi. Dažiem es zināju atbildes pats, piemēram, atminēju mīklu “Kad vajag, tad izmet, kad nevajag – paceļ”. Zināju arī, kas ir viens no svarīgākajiem un senākajiem navigācijas instrumentiem uz kuģa un kā sauca zvejnieku kolhozu Rojā. Uz grūtākajiem jautājumiem atbildes man palīdzēja atrast mamma un muzeja darbinieces.”

Zanes Valbakas vadībā tika gatavotas Ziemassvētku apsveikuma kartiņas. Te nu tiešām varēja vērot, ka tāda kopīga darbošanās patika gan bērniem, gan pieaugušajiem. Kā papildus bonuss šai aktivitātei bija sarunas. Sarunas par to, kā katrs līdz šim ir gatavojies svētkiem, par to, kā katrs mēs jūtamies šajā laikā. Tomēr pats interesantākais, manuprāt, bija pašas Zanes stāstījums par zvaigznēm, jo viņas lielā aizraušanās ir vērot debesis. Uzzinājām, ka ir zvaigznes, kuru spožums ik pa laikam pulsē no tajās notiekošajiem procesiem.

Ar savām zināšanām dalījās arī saimniece Dina Čuba. Viņas vadībā tika ceptas piparkūkas, gatavota glazūra un, protams, tās tika arī dekorētas. Gribat zināt ideālās glazūras recepti? Lūdzu – olas baltums un pūdercukurs. Samaisīt visu kopā, un krāsai var pievienot Jupi suliņas. Jā, viss ir tieši tik vienkārši!

Kopīgi darbojoties, laiks ir pagājis nemanot. Ir tapusi neliela izstāde no pašu veidotajiem darbiņiem – skaistām, nē, ļoti skaistām Ziemassvētku kartiņām un arī garšīgām un košām piparkūkām.

Uz atvadām muzeja vadītāja Inese saka: ”Tā nu viss šajā reizē pie mums notika! Gaidīsim atkal kādā citā "Ģimenes sestdienā" jau nākamajā gadā!”

Iluta Graudiņa

Ziņas