Ziņas

Informācija lasītājiem

23. oktobrī Rojas novada bibliotēkas slēgtas. Izbraukuma seminārs uz Dundagas novada bibliotēkām.

26. oktobrī 16.00 Rojas novada bibliotēkā tikšanās ar mākslinieci Daigu Brinkmani. Būsiet laipni gaidīti!

Spiningošanas sacensībās

29. septembrī Būšnieka ezerā notika Rojas novada spiningošanas sacensību 3. posms. Vislielāko lomu šajā dienā izvilka Marats Šeins un Aleksandrs Antoņuks, 2. vietā Juris Lēvalds un Modris Šteinblūms, bet 3. vietā Dainis Kolāts un Ainars Osis. 3. posma loma svars bija 22,08 kg ( 20 līdakas). Tas bija vismazākais no 3 posmiem.

Tika noteikti arī uzvarētāji kopvērtējumā, saskaitot visos trīs posmos iegūtos punktus. Un tā - 1. vieta sacensību kopvērtējumā Valdim Kvālbergam un Ģirtam Freimutam, loma svars 16,450 kg, 2. vieta kopvērtējumā Gaitim Grīnītim un Zigurdam Krugaļaužam, loma svars 14,110 kg, bet 3. vieta kopvērtējumā Maratam Šeinam un Aleksandram Antoņukam, loma svars 10,290 kg. Visu 3 posmu sacensību laikā izvilkto zivju kopsvars bija 85,680 kg (61 līdaka)!

Uz spiningotāju apbalvošanu bija ieradusies Rojas novada domes priekšsēdētāja Eva Kārkliņa, kura pasniedza pateicības rakstu ilggadējam šo sacensību organizatoram Valdim Kvālbergam. Viņa bija pozitīvi pārsteigta par sacensību dalībnieku nopietno attieksmi cīņā par uzvarētāja titulu.

Paldies sacensību galvenajam tiesnesim Valdim Kvālbergam par sacensību organizēšanu, to tiesāšanu, dalībnieku ēdināšanu, par laipno attieksmi un sadarbību ar mani visus šos gadus!

Sporta organizatore Tatjana Kirilova

Ansis Svitiņš – mednieks ceturtajā paaudzē

6. oktobrī visā Latvijā sākās medību sezona. Tā ir nozīmīga diena arī Ģipkas medību kolektīvam, kuru jau piekto sezonu vadīs ģipcenieks Ansis Svitiņš. Ansi uz interviju gribēju aicināt jau sen, pirms gadiem četriem, kad viņš, tolaik tikai 21 gadu vecs, kļuva par mednieku kluba “Ģipka” vadītāju. Visticamāk, Ansis no intervijas tobrīd būtu atteicies, jo arī tagad viņš par sevi runā nelabprāt un atveras vien tad, kad runājam par viņam tuvām lietām – mežu un medībām.

Medību prieku Ansis pārņēmis no vectēva Elmāra Bārdiņa, kurš divpadsmitgadīgo mazdēlu uzaicinājis uz mežu, kur bijis nomedīts brieža bullis. Puika stāvējis, skatījies, un viss redzētais viņu aizrāvis. Pēc tās reizes viņš sācis iet vīriem līdzi medībās par dzinēju. Piecus gadus ejot par dzinēju, Ansis iepazinis mežu kā tādu, saprotot, kas tajā notiek, iemācījies pārzināt objektus, atpazīt dzīvniekus, viņu pēdas – visu, kas jāzina medniekam.

Sasniedzot 18 gadu vecumu, Ansis, nokārtojot valsts eksāmenu teorijā, šaušanā un iegūstot mednieka apliecību, oficiāli kļūst par mednieku kluba “Ģipka” biedru, un vēl pēc pāris gadiem – par viņu vadītāju. Mednieku klubā viņš ir jaunākais no vīriem. Pēc laika jaunākā brāļa piemēram seko arī Salvis un Jurģis, mednieks ir arī viņu tētis Ainārs. Tā kā aizrautīgs mednieks bijis arī Aināra vectēvs, rēķinām, ka brāļi Svitiņi ir mednieki jau ceturtajā paaudzē.

Būt kolektīva vadītājam – tā ir liela atbildība, bet Ansis smej – ja par to nedomā, tad jau nemaz tik traki neesot. Pats galvenais ir visu darīt pēc likuma. Vissvarīgāk medībās ir ievērot drošību – ir jāsaprot, ko tu drīksti medīt, precīzi jāpārzina objekts. Vadot medības, jāpārzina, kur katrs cilvēks atrodas, jāzina, vai viņš izprot mežu kā tādu. Gadoties, ka cilvēks jau gadiem, kā iet mežā, bet joprojām nesaprot, kur un kas atrodas. Tad ir jādomā, kur viņu nolikt, lai viņš kaut kur neaizvandītos. Galvenais ir nemaisīties pa mežu medību ar dzinējiem laikā – stāvēt norādītajā vietā, ievērot šaušanas leņķus un medīt attiecīgo dzīvnieku. Bez tā visa ir jāpārzina objekts un jāzina tā robežas. Savus objektus Ansis pārzinot kā savus piecus pirkstus. Dzinēju medības ir kolektīvas, bet pārējā laikā, piesakot medības koordinatoram, medīt var iet arī vienatnē. Ansis stāsta, ka, esot mežā, viņš neskatās uz dzīvniekiem tikai kā uz medību objektu. Viņam patīk uz mežu aiziet tāpat vien, lai izbaudītu dienu. Arī tad, kad uzsmaida Diāna (medību dieviete – D.K.), vienmēr ir izvēle – medīt vai nemedīt. Ansis atzīst, ka viņš bieži dzīvniekus pažēlo. Ir jāpavēro, vai zvērs ir medījams vai nē. To vislabāk var novērot septembrī, oktobrī – baura laikā. Dzīvnieki staigā pa cirsmu, un tu vari novērtēt viņa ragus, stāju, vecumu. Pirmais, ko novērtē, ir ragi, pēc tam nāk siluets. Dzīvnieki nāk uz baura vietu gadiem, un gadās, ka tu viņu atpazīsti pēc vairākiem gadiem, un tad arī nomedī. Nav Anša dabā nospiest gaili tikai tāpēc, lai būtu gaļa. Labāk vienkārši atpūsties pastaigājoties, un ja vēl gadās redzēt kādu dzīvnieku – ko vairāk var vēlēties!

Anša īpašumā ir jau arī paliela ragu kolekcija. Izrādās, ka mans priekšstats par vērtīgākajiem ragiem ir gaužām nepareizs, tādēļ Ansis vieš skaidrību. Uzzinu, ka ragus nevērtē tikai pēc žuburu skaita, bet ir vesela punktu sistēma, pēc kuras tie tiek vērtēti. Pirmkārt, jābūt abiem ragiem ar visu galvaskausu, svarīgs ir arī ragu garums, izvērsums, žuburu skaits, ragu krāsa, atžuburu garums, otrs atžuburu garums – tā ir vesela zinātne.

Ģipkas mednieki, tāpat kā visi pārējie, ne tikai medī, bet arī palīdz dzīvniekiem pārziemot, tos piebarojot. Mežā tiek nogādāti graudi, bietes, siena ruļļi, arī sāls laizīšanai. Dzīvniekiem īsti pa prātam ir arī izcirstie meži. Ansis zina teikt – jo vairāk jaunaudžu, jo lielāks dzīvnieku pieplūdums. Viņi grauž pumpurus, jauno stumbru mizas, ēd lapas. “Lielās meža platības ir jāatjauno, jākopj, jāzāģē, un tad tas dos savus augļus tāpat kā miežu lauks, kurš dod augļus katru gadu”, saka Ansis, un piebilst, ka dzīvnieku mežā ir pietiekoši. “Tie, kas iet mežā, mani sapratīs”, viņš piebilst.

Mīlot mežu kopš bērna kājas, Ansim nebija grūtību izvēlēties profesiju, ar kuru viņš vēlētos saistīt savu nākotni. Protams, ka tie ir meži. Pēc Lauksaimniecības universitātes absolvēšanas, viņš turpināja studijas maģistratūrā un savu izvēli nav nožēlojis ne mirkli. Dēla izvēli, protams, atbalstīja arī vecāki, kuriem tas nebija pārsteigums. Ko gan citu lai būtu darījis jaunietis, kurš jau no mazotnes vislabprātāk uzturas mežā un kopš savas karjeras sākuma līdz pat iestāšanos augstskolā nebija izlaidis nevienas medības. Vienīgā reize – vectēva bēres. Arī, esot sanatorijā, vecāki piektdienu vakaros braukuši Ansim pakaļ, lai viņš varētu piedalīties medībās, un svētdienu vakaros veduši atpakaļ. “Tā ir mana izvēle, ko dzīvē darīt”, spriež Ansis Svitiņš, kurš ne tikai prot pārnest mājās medījumu, rūpēties par dzīvniekiem un mežu, bet arī nomedīto pagatavot tā, ka ēdēji vēl pirkstiņus aplaizīs.

Dace Klabere

Daiņa Sileviča foto

Rotaslietu izstāde Rojas bibliotēkā

Oktobrī Rojas novada bibliotēkā vaļasprieka izstādes turpinājumā piedāvājam apskatīt smalku un elegantu Līvijas Semičenkovas pērļoto rotu kolekciju dažādos krāsu toņos.

Ikviena sieviete ir skaista. Ikvienai sievietei ir vēlme izskatīties vēl skaistāk, izvēloties atbilstošu tērpu vai rotas. Un galvenais – lai tāds nebūtu nevienai citai! Arī Līvijai Semičenkovai vienmēr gribējies, lai viņas tērps būtu kā nevienai citai. Tā kā vecmāmiņa bijusi laba šuvēja un adītāja, pirmās rokdarbnieces iemaņas Līvija apguvusi, dzīvojot pie viņas Ventspilī. Ģimenē esot trīs māsas, bet tikai Līvija ir čakla rokdarbniece – izmācījusies par šuvēju, vēlāk arī par adītāju, apguvusi kulinārijas prasmes un pērļošanas tehniku, ko jau otro gadu māca kundzēm Rojas multifunkcionālajā centrā “Strops”. Tur viņu dēvē ne tikai par skolotāju, bet arī par mūsu princesīti, jo Līvija uz nodarbībām ierodas, izvēloties tērpam arvien citus aksesuārus, kuri ir gan savdabīgi, gan izceļas ar valdzinošu burvību.

Jāatzīst, ka nevaru sīkāk pastāstīt par rotu tapšanas tehniku. Lai gan Līvijas stāstījumā klausījos ļoti uzmanīgi un sapratu, ka dažas rotas ir tamborētas, dažas tapušas vairāk ar šūšanu un, protams, speciālu diegu izvēli, kur reizumis parastais šūšanas diegs tiekot salikts divkārt un caur sveci novilkts, iesaku atnākt uz bibliotēku, papriecēt acis ar izstādē esošo rotu krāšņumu, un tehniskās nianses Līvijai pašai pajautāt. Ceturtdienās Līvija sastopama „Stropā”, varat droši pievienoties  un, iespējams, drīz vien apgūsiet Līvijas mācīto tikpat labi, kā to jau apguvušas Mārīte un Astrīda, un atmiņai par nozīmīgu dzīves gadījumu varēsiet uzdāvināt pašas gatavotu jauku, simbolisku rotu.

Irēna Svitiņa

Ziņas