Ziņas

Rojas Jūras zvejniecības muzejam – 50

22. septembrī Rojas Jūras zvejniecības muzejs savā filiālē – Kaltenes kluba telpās – atzīmēja 50 gadu jubileju. Atjaunotajās kluba telpās bija pulcējušies esošie un bijušie muzeja darbinieki, viņu draugi un atbalstītāji. Par pasākuma muzikālo noformējumu rūpējās Helga, Katrīna, Linda un grupa “Roja” Jāņa Kalniņa vadībā.

jau jubilejas reizēs pieņemts, muzeja vēstures grāmata tika pārlapota no tā dibināšanas brīža līdz pat šodienai. Pasākuma vadītājs Normunds Bērzs atzīmēja, ka Rojas muzeja pirmsākumi atrodami tālajā 1968. gada 28. augusta dienā, kad zvejnieku kolhoza “Banga” valdes sēdē tika pieņemts lēmums dibināt kolhoza muzeju. Godpilnais uzdevums tika uzticēts Līvijai Šteinbaumai. Ar apbrīnojamu neatlaidību Līvijas kundze ar mocīti apbraukāja mūsu piekrastes ciemus, iztaujājot cilvēkus, vācot liecības un priekšmetus jaunajam muzejam. Muzejam tika ierādītas telpas bijušajā Rojas izpildkomitejas ēkā, un sākotnēji tas skaitījās Talsu novadpētniecības un mākslas muzeja filiāle. 1971. gadā jaunatvērtā muzeja divās telpās tika atvērta pirmā muzeja ekspozīcija. Kā atcerējās Talsu muzeja vadītāja Midza Jonele, vienā no reizēm, kad muzejā bijuši sapulcināti vecie zvejnieki, jūras rūdītais zvejnieks Kārlis Fīrmanis teicis sekojošus vārdus – ja tagad zvejnieki sūdzas, ka viņiem ir grūti strādāt, tad man ir jāsmejas. Mirdza Jonele šos vārdus attiecina arī uz šodienu – ja dažkārt kāds muzeja darbinieks sūdzas par grūtumu, tad atceroties, kādos apstākļos strādāja Līvija Šteinbauma, droši vien arī viņa teiktu, ka jāsmejas. Bet Līvija Šteinbauma nesūdzējās – brauca ar savu mocīti ar blakusvāģi, kurā, droši vien nereti tika iekrauti arī muzeja jauniegūtie eksponāti, tos aprakstīja, izvietoja un rūpējās par to saglabāšanu nākamajām paaudzēm. Pirmās muzeja vadītājas kontā ir vairāki tūkstoši savākto materiālu. Ar laiku muzejs izauga un, Mirdzas Joneles rosināts, kļuva par patstāvīgu muzeju. 1992. gadā Līvija Šteinbauma beidz darbu Rojas muzejā, turpmāk neliedzot padomu un daloties savā pieredzē ar nākamajiem muzeja darbiniekiem. Līvijas Šteinbaumas sapnis bija izstādīt muzejā, no dzelmes izvilktu, pirms gadiem simts nogrimušu burinieku. Jāvēl, lai Šteinbaumas kundzes izloloto sapni izdodas piepildīt viņas darba turpinātājiem.

1992.-2007. gadi bija intensīvs pārmaiņu laiks visā Latvijā. Beidz pastāvēt zvejnieku kolhozs “Banga”. Muzejs ieguvis jaunas telpas, un Līvijas Šteinbaumas darbu pārņem nākamā muzeja vadītāja Mārīte Robalde. Darbu muzejā sāk arī Mairita Balode un Ineta Vītoliņa. Laiks ir sarežģīts. Naudas nav, telpas izremontēt grūti. Rojas muzejs nonāk Rojas pašvaldības pārziņā. Pārmaiņu laiki nav tie saldākie, un dažkārt pat pavīd doma par muzeja slēgšanu. Mainās darbinieki, un muzejā strādā Iveta Ansone, Māra Jansone un Laima Landmane. Valstī sākas muzeju akreditācija, un šajā procesā jāiekļaujas arī toreizējai muzeja vadītājai Silvai Zvejniecei. Sākot darbu, jaunā muzeja vadītāja vispirms izmēž muzeja telpas, no tām izvedot divas autokravas atkritumu. Ar vīra palīdzību tiek labots, berzts, tīrīts un krāsots. Šajā dienā bijusī muzeja vadītāja ar pateicību atcerējās daudzos Šteinbaumas kundzes padomus, Vijas Šulces, Jolantas Plaudes, Veras Grosbahas, Haralda Kleinberga dāvinātos sadzīves priekšmetus. Sirsnīgi pateicības vārdi tiek veltīti arī Mirdzai Jonelei par palīdzību pirmajā muzeja akreditācijā. Lai arī process nebija no vieglajiem, 2001. gada decembrī akreditācija tika izieta. Kad muzejā bija nostrādāts jau krietns laiks un daudz darbu padarīts, Silva Zvejniece atgriezās darbā skolā un stafetes kociņš tika nodots Gundegai Balodei, kurai arvien bija interesējusi vēsture.

Mainās laiki, fakti, notikumi. Ekspozīcijas iekārtotas, muzejs akreditēts, bet prasības aug. Ar lielu entuziasmu un atbildības sajūtu jaunā muzeja vadītāja sāka darbu. Jubilejas reizē viņa ar pateicību atcerējās Rojas vidusskolu, sevišķi, tās mazo galu, ar kura skolotājiem un skolēniem izveidojusies laba sadarbība, ieinteresējot bērnus muzeja darbībā. Savu paldies Gundega veltīja arī Mirdzai Jonelei par sniegtajiem padomiem un Kandavas, Pāvilostas un Jaunpils muzeja darbiniecēm par pleca sajūtu, kas ir ļoti svarīga un vajadzīga. Paldies arī Dinai Lankovskai, kura tolaik strādāja tūrisma informācijas centrā, kas atradās muzeja telpās. Kad muzeja kolektīvam pievienojas jaunā darbiniece Taiga Kaunese, viņām kopīgi izveidojas lielisks tandēms ar zvejnieksievu Mildu, Pauliņkundzi no burinieku laikiem un Annu Petrovnu no padomju laikiem. Kā vēlāk atcerējās Taiga, nekad mūžā viņai nav nācies tik daudz melot, kā, piedaloties slavenajā melu spēlē, ar kuru daudzu gadu garumā iepriecināti gan tuvi, gan tāli muzeja viesi. Piebildīšu, ka, nomainoties dažiem personāžiem, melu spēle turpinās joprojām, ienesot jautru piesitienu visnotaļ nopietnajā muzeja ikdienā.

  1. gadā no darba muzejā aiziet Taiga. Daudzo gadu laikā muzeja ēka ir sakārtota gan no iekšpuses, gan ārpuses, un Gundega nolemj pāriet viņas vietā, atdodot vadības grožus tagadējai muzeja vadītājai Inesei Indriksonei.

Inese Indriksone mīļi sveic visus jubilejas viesus muzeja jaunajās telpās Kaltenes klubā. Lai arī, Ineses vārdiem runājot, muzeja sirds un dvēsele joprojām ir Rojā, Selgas ielā 33, kopš vasaras muzejs apdzīvo arī ēku Kaltenē.

Inese atceras, ka atnākusi strādāt uz renovētu ēku ar skaistām, tīrām telpām, kurās iekārtotas dažādas ekspozīcijas. Tomēr laiks iet uz priekšu un muzejiem prasības aug. Tie iet līdzi laikam, tādēļ izbrīnu rada fakts, ka daļā cilvēku vēl joprojām mīt stereotips par muzejiem kā par vecām ēkām, kurās glabājas nevienam nevajadzīgi priekšmeti, krājas putekļi un to visu uzrauga vecas tantes melnos ķitelīšos. Arī tādēļ par vienu no darba prioritātēm Rojas Jūras zvejniecības muzejs ir izvirzījis darbu ar sabiedrību – sākot ar bērniem un beidzot ar senioriem. Muzejā parādījušās jaunas tehnoloģijas, un sava pētnieciskā darba rezultātu muzeja ļaudis cenšas pasniegt tā, lai tas būtu interesanti jebkurai mērķauditorijai. Kā atzīmēja Inese, mums ir jāmīl sava valsts, savs novads un jālepojas ar to, kas mums ir, un šī ir viena no muzeja galvenajām misijām – palīdzēt ar savu informāciju iemīlēt Latviju gan mums pašiem, gan mūsu ārzemju viesiem. Ar saviem interaktīvajiem stendiem muzejs ir izgājis ārpus telpām, tiek apdzīvotas arī jaunās telpas Kaltenē, veidojot tajās interesantus pasākumus un radošās darbnīcas. Tas viss nebūtu paveicams bez Rojas novada domes atbalsta, tādēļ muzeja vadītāja pateicās novada domes priekšsēdētājai Evai Kārkliņai un attīstības nodaļas vadītājai Agnesei Veckāganei par atbalstu un uzticēšanos. Inese pateicās arī saviem fantastiskajiem kolēģiem Gundegai Balodei, Ainai Finkei, Skaidrītei Kučānei par entuziasmu un ieinteresētību savā darbā, bet Oskaram Mitenbergam un Raimondam Engīzeram par siltajām telpām.

Savukārt pašus gaviļniekus sveica Rojas novada domes priekšsēdētāja Eva Kārkliņa. Viņa uzsvēra, ka vairāk par skaistiem, krāsainiem bukletiem runā darbi, un Rojas muzejs var lepoties ar to, ka slava par viņu paveikto ceļo no mutes mutē, kā rezultātā arvien biežāk muzejā iegriežas gan pašmāju ļaudis, gan mūsu novada viesi un garāmbraucēji.

Jubilārus sveikt bija ieradušies arī kolēģi no Jaunpils un Kandavas muzejiem, māksliniece Kornēlija Ozoliņa, Rojas bibliotēkas un kultūras centra darbinieki, sociālā dienesta kolektīvs, Rojas invalīdu biedrība, Rojas vidusskola, Rojas Mākslas un mūzikas skola un daudzi citi, kuru dzīvē un darbā muzejs ieņem nozīmīgu vietu.

Dace Klabere

Sporto Rojas invalīdu biedrība

15. septembrī Rojas stadiona sporta spēļu laukumos notika Rojas invalīdu biedrības sporta diena. Uz to bija ieradušies arī Rojas invalīdu biedrības draugi no Saldus, Dundagas un Talsu invalīdu biedrībām.

Pasākumu atklāja Rojas novada domes priekšsēdētāja Eva Kārkliņa, vēlot sportistiem labu veselību un veiksmi sacensībās. Priecājoties par uzaicinājumu, sportisku veiksmi pārējiem sacensību dalībniekiem vēlēja arī Saldus invalīdu biedrības pārstāve, savukārt Rojas invalīdu biedrības priekšsēdētāja Erna Grīnvalde pateicās Rojas novada domes priekšsēdētājai Evai Kārkliņai un sporta dzīves organizatorei Tatjanai Kirilovai par allaž sniegto atbalstu un palīdzību.
Pāris stundas sportojot, pagāja nemanot un drīz vien tika noteikti uzvarētāji septiņās sporta aktivitātēs. Pēc ilgāka pārtraukuma godpilnā 1. vieta mājiniekiem – Rojas invalīdu biedrībai. 2. vietā Saldus, 3. vietā Talsu un 4. vietā Dundagas komanda. Protams, katram sportotājam bija patīkami saņemt piemiņas velti par izcīnītu godalgotu vietu, bet šajās spēlēs tas nekad nav galvenais. Šiem ļaudīm galvenais ir satikšanās prieks un izraušanās no ierastās vides, lieliski pavadot dienu mūsu atjaunotajos sporta laukumos, kurus atzinīgi novērtēja visi sacensību dalībnieki.
Dace Klabere

3. vieta Smiltenē

No 7.-9. septembrim Smiltenē notika starptautiskais basketbola turnīrs 2006. g.dz. un jaunākiem zēniem. Šajās sacensībās piedalījās arī mūsu sporta skolas jaunie basketbolisti. Tika izcīnītas uzvaras pret Narvas, Siguldas un Smiltenes komandām, bet zaudējām Madonas un Iecavas komandām.

Cīņas bija azartiskas, spraigas, ar lielu vēlmi uzvarēt katru spēli. Rezultātā Rojas zēnu komanda saņēma medaļas un kausu par 3. vietu turnīrā. Rojas komandā spēlēja - D. A. Andersons, R. Auniņš, K. Ābols, K. A. Cielavs, K. Doniņš, P. K. Feldbergs, A. M. Kilmits, I. Kiršteins, D. K. Ozoliņš, R. Zūbergs, K. A. Insbergs, A. Feldmanis, A. Bērziņš, H. Grundbergs. Zēnu uzvaras Smiltenē palīdzēja kaldināt treneris Valdis Dombrovskis. Apsveicam un novēlam, lai arī turpmāk komanda mūs priecētu ar skaistām uzvarām!
Sporta skolas direktore T. Kirilova

Noslēgusies Simtgades priežu stādīšanas talka

Turpinot 2007. gadā aizsāktās vides organizāciju iniciatīvas piekrastes kāpu joslas saglabāšanai, sabiedriskās kampaņas „Saglabāsim Latvijas Kāpas” ietvaros un atzīmējot Latvijas simtgadi, Latvijas Zaļā kustība sadarbībā ar VAS “Latvijas Valsts meži” Ziemeļkurzemes reģionu, 8. septembrī rīkoja Kāpu nostiprināšanas Rudens talku, kuras laikā tika iestādīti 7000 priežu dēsti. Ņemot vērā, ka mūsu jūras piekrastes kāpās ir notikuši ievērojami erozijas procesi, kurus izraisījušas gan vētras, gan neapdomīga cilvēku rīcība, priežu stādīšanas talka tika rīkota visvairāk noslogotajās vietās Rojas un Mērsraga novadu piekrastēs.

Aktīvi talkā piedalījās jauniešu komandas un skolotāji no Mērsraga, Rojas un Valdemārpils vidusskolām, kā arī vietējie iedzīvotāji un LZK biedri. Priedītes tika stādītas kāpu joslas nelegāli izveidotajos ceļos un atpūtnieku izveidotās ugunskuru vietās, kuras apdraud kāpu zemsedzi un kāpu biotopus. Talka notika projekta “Zaļai Latvijai – Zaļai jūrai” ietvaros, ko atbalstīja Latvijas vides aizsardzības fonds, Baltijas jūras Aizsardzības fonds (BaltCF) un Koalīcija par tīru Baltiju (CCB). Ar priežu stādiem un padomu palīdzēja VAS “Latvijas Valsts meži” Ziemeļkurzemes reģiona pārstāvji Andra Vernera vadībā, savukārt ar entuziastisku skolēnu komandu talkā nāca Rojas vidusskolas skolotāja Undīne Lemberga.

 Pēc talkas katrs dalībnieks saņēma “Latvijas Valsts mežu” dāvātu priežu dēstu ar novēlējumu to iestādīt un par to rūpēties, lai no trauslā priežu stādiņa izaug liela Latvijas priede.

Esam gandarīti par savu ieguldījumu Latvijas simtgades un kāpu saglabāšanas atzīmēšanā un tikšanos ar īstiem dabas draugiem no piekrastes skolām. Ceram, ka mazās priedītes un brīdinājuma zīmes par priežu jaunaudzēm atturēs neapdomīgus jūras prieku baudītājus no tālākas kāpu trauslās zemsedzes bojāšanas, pārvietojoties ar kvadricikliem vai kurinot ugunskurus. Esam pārliecināti, ka priežu stādīšanas tradīcija turpināsies arī nākamajos gados, lai mūsu piekrastē vienmēr augtu stipras Latvijas priedes.

Īpašs paldies Rojas novada domes priekšsēdētājai Evai Kārkliņai par atbalstu mūsu zaļajām aktivitātēm un transportu talcinieku aizvešanai uz talku un atpakaļ.

 Jānis Matulis,

LZK Valdes priekšsēdētājs

Ziņas