Ziņas

“Cimboliņš” jaunā mājvietā

Atpakaļ

27. aprīlī Rojā iecienītais veikals – gaļas nams “Cimboliņš” - vēra savas durvis apmeklētājiem jaunā mājvietā – Selgas ielā 4a. Kāpēc šāds lēmums un par nākotnes iecerēm stāsta veikala īpašnieki Sanita un Nauris Graudiņi.

“Esam atgriezušies savās mājās”, sarunu iesāk Sanita. Maija sākumā jurģi bija arī pašai Graudiņu ģimenei. Arī viņu ģimene šeit ir radusi savu mājvietu, un, kā uzsvēra Sanita, visa kompleksa atmosfēra veidojas savādāka, personiskāka, ja tās īpašnieki turpat arī dzīvo, arvien ir sasniedzami un it visā piedalās.

Iepriekšējās telpās veikals atradās 3,5 gadus, un tajās viņi bija tikai īrnieki. Sanita smej, ka iepriekš daudz laika ticis pavadīts, skrienot no vienas adreses uz otru. Tāpat kā iepriekšējās, arī jaunās veikala telpas ir mājīgi iekārtotas. Gaumīgā telpa, plašais sortiments, galdiņš ar krēsliem, pie kura apsēsties, stāvot rindā vai vienkārši atpūtinot nogurušās kājas – tas viss liecina par to, ka ikviens apmeklētājs šeit ir gaidīts. Sanita priecājas, ka viņiem ir paveicies arī ar veikala kolektīvu. Meitenes ar darbu “Cimboliņā” ir apmierinātas. Kolektīvs uztur draudzīgas attiecības arī pēc darba laika beigām, un Sanita ir pārliecināta, ka tas nes atdevi.

“Pamazām iesakņojamies Rojā”, sarunai pievienojas Nauris Graudiņš. Pārcēlāmies uz Roju tikai 2015. gadā. Gribam mazu Rojas centra stūrīti sakopt un izveidot tā, lai tas kalpotu ne tikai mums, rojeniekiem, bet visam novadam. Pašlaik mēs šo īpašuma izmantojam tikai aptuveni par desmit procentiem. Šeit ir liels potenciāls, ko gribam attīstīt, lai tas būtu par svētību visiem cilvēkiem. Es ticu, ka Roja ir kā dārga pērle, kuru no sākuma tu gribi tikai sev. Bet tad, ar to padzīvojot, saproti, ka tā ir pārāk skaista, lai to paturētu tikai sev, un tu gribi to dāvāt arī citiem. Manuprāt, Roja ir tik sakopta! Protams, pirmkārt jau tas ir labs pašvaldības darbs, bet pastaigājoties mēs redzam arī daudz sakoptu sētu, ar kurām cilvēki dalās ar citiem. Tas ir arī mūsu redzējums, ka katrs rojenieks savā ziņā varētu būt viesmīlis un katrs Rojas nams – viesu nams. Pasaule šobrīd ir tik mobila, visi spēj kustēties, un viņiem ir viena vajadzība – tikt pieņemtiem un būt mīlētiem. Tikai jautājums – kur? Ja mēs būtu tā vieta, kur cilvēki atbraucot justos pieņemti, novērtēti un mīlēti, tad mēs arvien vairāk spēsim tajā augt un, pat ja mēs atvērtu visas durvis viesiem, mēs vienalga nespētu uzņemt visus tos cilvēkus, kas šeit gribētu palikt. Tādēļ nevajag mums domāt tikai katram par sevi, vai man ir vai nav konkurentu. Mēs visi dzīvojam skaistā vietā un, jo vairāk dalīsimies, jo ieguvēji būsim mēs visi. Tāpēc arī gribam šo mazo nostūrīti attīstīt, darīt krāšņu, lai cilvēkiem tas būtu pieejams – vai tas ir veikals vai viesnīca. Gribam uzņemt cilvēkus un dot iespēju viņiem to baudīt. Katram, kas atbrauc, saku, ka viņam ir iespēja uz šejieni pārcelties, un katram izstāstu nelielu stāstu par Roju. Es tiešām ļoti novērtēju Miķeli Lismentu, kurš ir paveicis milzīgu darbu. Viņam bija redzējums un gandrīz tukšā vietā viņš šo redzējumu īstenoja, un nav jau tā, ka viņš Roju uzcēla uz betona, nē, viss ir skaisti saplānots pa kvartāliem. Vari pastaigāties pa vienu mežu, nepatīk, ej citur. Ir akmeņaina jūrmala, ir smilšu pludmales. Cilvēkiem ir, ko darīt.

Tas ir tas, kāpēc mēs pārceļamies un gribam šeit visu attīstīt. Es ticu, ja mēs domātu plašāk, mazāk par sevi, vairāk par kopumu, mēs visi būtu ieguvēji, un tad vairs nebūs jādomā par to, ka es gribu braukt projām no Rojas, ka šeit jau nav, ko darīt. Šeit visiem ir, ko darīt, vajag tikai sākt un nebaidīties. Es ticu tam redzējumam, tāpēc paši cenšamies to izdzīvot un iedrošināt uz to vēl kādu. Katru Rojas vietiņu varam vēl vairāk sakopt un attīstīt, vienam otru atbalstot. Priecājos, ka cilvēki nāk uz šejieni, nes ziedus un dāvanas, tas ļoti aplīdz un apliecina, ka mēs ejam pareizajā virzienā.

Protams, projektā ir arī kafejnīca. Tā būs mazliet plašāka, kā iepriekš, kurā pārdevām tikai picas un kebabus. Gribam lielāku ēdienu dažādību, lai izpatiktu vairākām gaumēm. Domājam būt atvērti visu gadu, jo jādomā par veidu, kā Roju arī ziemā darīt populāru un pievilcīgu. Vasarā visi brauc un vārtās pa smiltīm, peldas, bet pie mums ir arī, ko ziemā apskatīt un darīt, tikai jāsakārto infrastruktūra. Protams, līdz ar to radīsies arī jaunas darbavietas. Bez kafejnīcas būs arī viesnīca, solārijs, telpa banketiem, konferenču zāle, pirts. Mēs vēl augam, skatāmies un mācāmies. Esam jauni šajā industrijā, tāpēc daudz vēl jāmācās. Ieklausāmies cilvēku vēlmēs un cenšamies saprast, kā varam pielāgoties, lai būtu par svētību un kalpotu apkārtējiem cilvēkiem.

Esošā pandēmija Jūs nebiedē?

Īsti nē. Izmaiņas tā ienes, bet samazinātos tempus mēs izmantojām, lai pārceltos. Pēc katrām grūtībām seko izaugsme. Cilvēki gribēs būt pie dabas, bet nebrauks uz Spāniju, bet varbūt uz Roju. Latvijā tika izdarīti pareizi un ātri soļi, tādēļ ceru, ka ātri tiksim pandēmijai pāri un tad jau turpināsim skrējienu. Šo apstāšanos vajadzēja, lai varētu mazliet padomāt. Domāju, ja vien pareizi darbosimies, tiksim galā ar visu. Cilvēks ir unikāla būtne, spēj pielāgoties jebkuriem apstākļiem. Pārciestās grūtības mūs tikai padara stiprākus.

“Mani iedrošināja Miķelis Lisments”, saka Nauris un turpina “Dzīvē viņu neesmu saticis, tikai lasījis grāmatas par viņu. Mums no viņa ir daudz ko mācīties. Ja viņš varēja aizbraukt uz Maskavu un pārliecināt turienes funkcionārus, tad mums jāspēj aizbraukt uz Briseli. Roja ir perspektīva vieta, kur dzīvot, tādu nav daudz. Mums tikai vajag to stāstīt un teikt cilvēkiem”.

Dace Klabere

Ziņas