Ziņas

“Selgas ielas stāstos” atceras bijušo universālveikalu

Atpakaļ

Tradicionāli februāra sākumā, kad Latvijā atzīmē Selgu dienu, muzejā pulcējas visi tie, kuriem interesē mūsu novada vēsture. Gadu gaitā “Selgas ielas stāstos” ar muzeja darbinieču palīdzību esam atcerējušies Rojas ambulances, zivju konservu rūpnīcas, autoostas un citu Selgas ielas iestāžu un namu vēsturi. Šī gada tēma – bijušais universālveikals.

Skatoties vecās fotogrāfijas, atceramies, ka universālveikala vietā kādreiz atradās slavenā, leģendām apvītā koreja. Laiki mainījās, padomju cilvēki cēla komunismu, viss strauji attīstījās. Roja veidojās par perspektīvu ciematu ar daudzām darbavietām, un bija nepieciešamība pēc kārtīga veikala. Un tā 1983. gada 2. aprīlī Rojā tiek atklāts universālveikals. Cerībā veikala atklāšanas dienā tikt pie kādas importa preces, cilvēki jau rīta agrumā sāka stāvēt tajā laikā tik ierastajās rindās. Veikalā bija rūpniecības un pārtikas nodaļa, kulinārija, otrajā stāvā – bērnu preču nodaļa, ēdnīca, kafejnīca, garderobe.

Veikals gan bija jauns un plašs, bet tā plaukti, sevišķi jau pārtikas nodaļā, bija pustukši. Vesela romāna vērti būtu stāsti par to, kā rojenieki cīnījās par to, lai tiktu pie desas gabala vai sviesta paciņas, par importa apaviem un apģērbiem pat nerunājot. Tai laikā daudziem no mums šķita – kas gan nekait pārdevējām, tām visa kā gana. Izrādās, ka arī pārdevējām tikt, piemēram, pie kārotajiem apaviem, nemaz nebija tik viegli. Katru reizi, kad veikalā bija paredzēts tirgot importa apavus, ieradusies komisija 10 cilvēku sastāvā, lai izkontrolētu, cik apavu kastes tikušas saņemtas, un cik izliktas pārdošanā. Tā kā Rojas veikali bija pakļauti Jūrmalas patērētāju biedrībai, dažreiz gadījies, ka līdz Rojai atceļojusi jau tukša kurpju kaste ar naudu. Tad nu ar drebošu sirdi acīgās komisijas uzraudzībā tirdzniecības zālē tikušas iznestas visas kurpju kastes, arī tukšās…

Runājot par piedzīvotajiem kurioziem, bijusī pārdevēja atcerējās arī laiku, kad parfimērijas nodaļā vīri stāvējuši rindā un kastēm vien pirkuši iecienīto gurķīti – sejas losjonu, kuru viņi gan izmantoja pavisam citos nolūkos. Joprojām atmiņās dzīvs arī notikums Valgalciema veikalā, kad deficīta biksīšu tirgošanas laikā kāda no pircējām rāvusi augšā brunčus, lai parādītu pārdošanu kontrolējošajam priekšniekam, cik nolāpītas ir viņas bumbierenes, un ka viņai vienu biksīšu vietā vajagot divas. Un dabūjusi ar’!

Savukārt pārtikas nodaļas pārdevēja atcerējās par slavenajām desu, sviesta un citām pārtikas normām. Viss iepriekš bijis jāsafasē noteiktajos gramos, un safasēt milzīgos, cietos sviesta klučus pa 200 gramiem nudien nav bijis viegli. Visādas metodes izmēģinājušas, fasētājas par labāko atzinušas sviesta griešanu ar plānu stiepli. Viss bijis jādara steigā, jo līdz pulksten 17.00, kad cilvēki nāca no darba, sviestam bija jābūt safasētam un jāsākas tā tirdzniecībai. Pārdevējai Gaidai atmiņā gadījums ar sardelēm. Sardeles parasti negriezuši un kādam pircējam iesvērušās par dažiem gramiem vairāk, nekā noteiktā norma. To redzēdams, pircējs strikti noteicis, ka sardeles taču ir griežamas, un tā viņai nācies nogriezt no sardeles pāris ripas nost. Bet kāds kungs atcerējās, ka bijis liecinieks tam, kā viņa paziņa veikalā (tas gan noticis Liepājā) licis pārdevējai nosvērt viņam 75 cm desas. Pārdevējai acis lielas, bet pircējs palicis pie sava.

Laikiem mainoties, bijušie patērētāju biedrības veikali tiek slēgti, to telpās ienāk citi tirgotāji un privātuzņēmēji, bet vēl pēc laika tiek slēgta visa lielā divstāvu ēka. Prieks, ka pirms vairākiem gadiem tajā atkal atgriezās dzīvība, bet tas jau ir pavisam cits stāsts.

Izmantojot situāciju, kad muzeja telpā sapulcējušies ļaudis, Gundega Balode aicina klātesošos nobalsot par katra acīm tīkamāko tautas brunci, ko vēlāk uzaust muzeja stellēs. Brunča aušanā, tāpat kā tas bija ar Latvijas simtgadei veltītā karoga aušanu, būs iespēja iesaistīties ikvienam muzeja apmeklētājam.

Atgādinu, ka līdz pat marta beigām Rojas muzejā var aplūkot mūsu novadnieču sarūpētos tautas brunčus, vestes, izšūtos kreklus un citus roku darinājumus. Viss izstādē redzamais ir mūsu novadnieču Inetas Vītoliņas, viņas meitas Lates, mammas Ārijas Māras Vītoliņas un Solveigas Zandes veikums. Izstādīti ir arī Laimas Landmanes, Baibas Muskares darbi, Beātes Olektes tautastērps, Jāņa Svitiņa vecvecmammas brunči, Lizetes Lepiks no “Žulnieku” mājām un Štālu ģimenes mantojums Kaltenē. Klātesošo domas dalījās – kādam patika zilpelēkie, citam citrondzeltenie, vēl kādam rūtainie brunči. Balsošana turpinās, tajā var piedalīties ikviens muzeja apmeklētājs.

Pasākuma noslēgumā Gundega aicināja ikvienu novada iedzīvotāju neizmest lietas ar muzejisku vērtību, bet piedāvāt tās muzejam. Ik dienas facebook.lv redzam, ar kādu interesi tiek aplūkotas tur ievietotās fotogrāfijas par mūsu novada vēsturi, atpazīti fotogrāfijās redzamie cilvēki, vietas un notikumi.

Nākamais muzeja pasākums notiks 5. martā 16. 00 muzeja telpās. Tajā kopā ar Osvaldu Bergānu atcerēsimies bijušā zvejnieku kolhoza “Banga” kuģu remonta ceha laikus, cilvēkus un notikumus. Laipni gaidīts ikviens interesents!

Dace Klabere

Ziņas