Ziņas

Ar Ģipku dziļi sirdī

Atpakaļ

18. augustā Ģipkas “Jokos” tika atzīmēta Ģipkas jūrskolas 150 gadu jubileja. Uz pasākumu bija aicināts ikviens ģipcenieks, lai kopā atcerētos dzīvi Ģipkā pirms vairākiem gadu desmitiem. Pasākumam bija atsaukušies gana daudz ļaužu, kas, izmantojot “Joku” saimnieces Ieviņas Svitiņas viesmīlību, pulcējās “Joku” lielajā siena šķūnī, kas šajā vasarā ieguvis jaunu elpu. Tajā vēl smaržo siens, bet izkārtotie interjera priekšmeti ir kā laikmeta liecība tiem laikiem, par kuriem tiek runāts šajā dienā.

Uz šķūņa sienas izkārtotajā izstādē vairāki no klātesošajiem atpazīst gan paši sevi, gan savus skolasbiedrus un skolotājus, tādēļ šajā dienā viens no visbiežāk uzdotajiem jautājumiem ir – vai tu atceries

Lai arī dažiem no klātesošajiem plecos jau astotais gadu desmits, mēs visi tomēr esam par jauniem, lai atcerētos skolas pirmsākumus, tādēļ ar laiku pirms 150 gadiem mūs iepazīstina muzeja darbiniece Gundega Balode, kura apkopojusi tā laika liecības.

Gundega atzīmē, ka uz afišas gan rakstīts, ka atzīmējam Ģipkas jūrskolas 150. gadadienu, bet patiesībā vēsture sniedzas vēl tālāk, un ir zināms, ka pati pirmā skola tagadējā Rojas novadā uzcelta tālajā 1851. gadā Žocenē, “Broķu” mājās. Pirmie skolotāji Krišs un Vilhelmīne Štaueri, kuri pēc tam pārnāk strādāt arī uz Ģipku. Pēc gadiem skola pārceļas uz Ģipku, kur1860. gadā tiek uzcelta jauna skolas ēka.  Laiks rit, un, pateicoties Krišjānim Valdemāram, kurš izstrādāja Jūrskolu likumu, kā rezultātā tika atvērta jūrskola Ainažos, arī Ģipkā 1869. gadā atver jūrskolu. Par šo notikumu “Baltijas Vēstnesis” 1870. gadā raksta: ”Pagasta skolas kronis ir atļāvis celt un turēt, bet pie jūras skolām dod savu palīdzību. Kronis šķiņķo visas skolas lietas, bez tam vēl 1000 rubļus priekš divu skolotāju lonēm. Nams jāgādā pašiem. Lai skola taptu ātrāk atvērta, Kārlis fon Ostenzakens ierādīja vietu Ģipkas pagasta skolas namā augšējā stāvā. Barons pats istabu iekārtošanai deva amatniekus, kokus, ķieģeļus, dzelzi un visu, kas vajadzēja. 26. oktobrī darbi pabeigti un skolu var atvērt. Strādnieki jaunajai skolai par godu uztaisījuši vēl goda vārtus. Uz skolas atvēršanu daudz ļaužu. Ieradies gubernatora palīgs jūras lietās Mīlenberga kungs no Ventspils, Dundagas pagasta vecākais un Mazirbes mācītājs Bernevics. Barons tolaik saslimis ar kaklu. Mīlenberga kungs atslēdzis skolas durvis un visi saiet istabā. Vispirms dzied jaunais dziedātāju koris “Dārga mums par visiem esi”. Mācītājs iesvēta skolu, vēl piemin, ka nesen baznīca saņēmusi ērģeles un košu altāra bildi. Un tad koris četrbalsīgi dzied “Teiciet to Kungu” un Dinsberga uz šo dienu sacerēto dziesmu. Tad Mīlenberga kungs tur runu, lai sekmētos kuģošana un kuģu būve. Vēl viņš saka, ka šī skola atbilst 1867. gada visu augstākā pavēlei apmācīt stūrmaņus priekš tuvuma jeb krasta braukšanas. Viņš izsaka cerību, ka pēcāk skola pāries uz augstāku pakāpi. Par mācekļiem uzņem tikai tos, kurus pagasts atlaidis un kas labi uzvedušies, Pēdīgi koris vēl nodzied krievu tautasdziesmu “Dievs, sargi ķeizaru”. Skolotājus izvēlējuši pagasta komiteja un apstiprinājis gubernators. Tas ir kapteinis Šulcs no Rīgas un Dundagas saimnieka dēls Ernests Rēvalds, kurš mācījies Jelgavas reālskolā. Otrajā dienā pats Mīlenbergs ir klāt pie jaunekļu uzņemšanas skolā, un skolā pirmajā reizē uzņem 31 audzēkni.”

Mācības kolā notikušas bez maksas un latviešu valodā. Tās sākušās vēlu rudenī un beigušās agrā pavasarī, lai audzēkņi navigācijas sezonā varētu apgūt braukšanas prasmi. Mācību ilgums nebija noteikts. Kas vienu ziemu bija mācījies, varēja lūgt komisiju pārbaudīt viņa zināšanas. Lai iegūtu stūrmaņa tiesības, kursantam vajadzēja būt vismaz 21 gadu vecam un ar 16 mēnešus ilgu braukšanas praksi. No 1869.-1889 gadam Ģipkas jūrskolas 305 audzēkņu skaitā bijuši 67 tuvbraucēji un 2 tālbraucēji stūrmaņi.

Ģipkas skolas ēkā jūrskola darbojās līdz 1894. gadam, pēc tam tā tika pārcelta uz Mazirbi. Savukārt ģipcenieki pamatizglītību Ģipkas skolā varēja iegūt līdz 1966. gadam, kad šo skolu likvidēja, jo tika atklāta jaunuzceltā Rojas vidusskola.

Protams, ka pasākuma apmeklētāju atmiņas vijās ap laiku, kad Ģipkā bija pamatskola.  Uz tikšanos ar ģipceniekiem bija atbraucis skolotājs Juris Erdmanis. Viņš Ģipkas skolā sācis strādāt 1959. gada 17. augustā un tā bijusi jaunā skolotāja pirmā darbavieta. Skolotājs jokoja, ka pirmo brāzienu dabūjis, kad skola vēl nemaz nebija sākusies – par to, ka viņš ar jauniešiem pļaviņā cīkstējies. Visu mūžu strādājot par skolotāju, Erdmaņa kungs daudz runājis ar jauniešiem par dzīvi, iemācījies nevienu nerāt un nenosodīt. Viņš atceras, ka tajā laikā Ģipka bijusi vienīgā vieta, kur skolēni ēdināti par brīvu. Tiesa, tas pašiem vien bijis jānopelna – paši visu sējuši, ravējuši, novākuši un apstrādājuši, pat cūka esot turēta! Kā jau sporta skolotājs, Erdmaņa kungs visus jauniešus aktīvi iesaistījis sportā, tādēl daudz ir spēlēts basketbols, volejbols, futbols, slēpots un vingrots. Protams, ka par sporta zāli nevarēja būt ne runas! Basketbola grozu izgatavojuši vietējā galdniecībā. Sākotnēji tas uzstādīts ārpusē pie kluba, vēlāk ievietots kluba telpās. Bet par atrakciju parku kalpojusi Baltā kāpa. Tajā pat esot uzstādīts pasaules rekords tāllēkšanā! Labi ieskrienoties un lecot lejā, jaunieši aizlēkuši pat līdz 8 metriem. Un kas par šļūkšanu bijusi, zem dibena paliekot skolas somu!

 Sirmais skolotājs šajā dienā ceļu uz Ģipku bija mērojis ar sabiedrisko transportu no tālās Salacgrīvas. Lai arī ceļš nebija no vieglajiem, jācer, ka viņš ne mirkli nenožēloja kopā pavadītās stundas, kas kopā ar ģipceniekiem tika pavadītas siltās atmiņās par Ģipkā pavadītajiem gadiem.

Uz tikšanos bija atbraukusi arī idejas par skolas jubilejas svinēšanu iniciatore Vineta Brišķa ar ģimeni. Vineta gan Ģipkas skolā nemācījusies, bet skolas telpās piedzimusi un dzīvojusies tur kā bērns laikā, kad viņas tēvs Alberts Ozoliņš strādājis par skolas direktoru. Izaugusi starp skolotājiem un skolasbērniem, Vineta atceras, ka tolaik katram skolotājam bijis zemes gabals un lopi. Direktors Ozols izcēlies ar ārkārtīgu stingrību, un tai pat laikā matemātiku pratis iemācīt kā neviens cits. Brišķas kundze ir pateicīga tantei Zigrīdai Veinbergai, kuras mājās Ģipkā viņas ģimene joprojām ir laipni gaidīta, jo viņa dzīvo ar Ģipku dziļi sirdī.

Otrajā pasākuma daļā, joprojām ritinot atmiņu kamolu,  viesi cienājās ar saimnieces Ieviņas vārīto zupu un pašu sanestajiem kārumiem. Saulainā diena, īpašā atmosfēra bijušajā siena šķūnī, kas ar Ieviņas un Ainara Svitiņu gādību pamazām pārvēršas par lielisku saieta namu, tā vien vedināja pakavēties ilgāk, lai vēl un vēl atcerētos Ģipkas skolā pavadīto laiku. Lai arī es pati Ģipkas skolā neesmu mācījusies, arī man šī izvērtās par interesantu pēcpusdienu, jo izdevās satikt vairākus savus skolas un klasesbiedrus, kuri par tādiem kļuva, mums visiem satiekoties jaunuzceltajā Rojas vidusskolā.

Dace Klabere

D. Klaberes foto

Ziņas