Ziņas

Atmiņu pēcpusdiena Rojas bibliotēkā

Atpakaļ

Lai arī Skolotāju diena sen kā pagājusi, pateikt paldies savai pirmajai skolotājai un kopīgi gremdēties atmiņās nekad nav par vēlu, tādēļ Rojas novada bibliotēka aicināja uz atmiņu pēcpusdienu skolotājus, kuru ikdiena vairs nav saistīta ar skolu, audzināmo klasi, zvanu uz stundām. Šajā atmiņu pēcpusdienā savās atmiņās ar klātesošajiem par pirmajiem darba gadiem, pirmajiem iespaidiem, nonākot jaunajā darbavietā, pirmajiem darba kolēģiem un pirmajiem skolēniem stāstīja bijušās Rojas vidusskolas skolotājas Vaira Burkova, Veronika Grosbaha, Skaidrīte Brūšniece, Dzintra Žuravska un Biruta Andersone.

Visas skolotājas cienījamā vecumā, ar bagātu dzīves un darba pieredzi, mīlestību un cieņu gan pret bijušajiem kolēģiem, gan audzēkņiem. Varu tikai apbrīnot šīs dienas viešņu fenomenālo atmiņu, stāstot par savu pirmo pieredzi skolotājas darbā un notikumiem, kas norisinājušies pat vairāk kā pirms 50 gadiem.

Skolotājas Vairas Burkovas pirmā darbavieta bijusi skola Kaltenē. “Ausekļu” īpašnieki bija emigrējuši uz Zviedriju, māja stāvējusi neapdzīvota, tādēļ tajā iekārtoti dzīvokļi skolotājiem, bet blakus esošajā ēkā – skola. Apvienotajās 1.-3. un 2.-4. klasēs mācījušies ap 50 skolēnu. Skolotājiem bijis jāstrādā ar divām klasēm reizē. Vaira Burkova atceras, ka bērni bijuši brīnišķīgi – klusi, paklausīgi, čakli. Viņiem daudz bijis jāstrādā patstāvīgi. Skolotāja katrai klasei varējusi veltīt vien pusstundu, bet bērni izmācījušies un izauguši par gudriem cilvēkiem. Skolotāja pārdzīvo, ka no viņas pirmajiem audzēkņiem tikai trīs vēl dzīvi – Ilga Vīksne, Silvija Alhimoviča un Antons Čeksters. Ilga bijusi gudrākā meitene klasē, vēlākos gados arī pati strādājusi par skolotāju. Jāpiemin, ka tolaik skolotājai Burkovai pašai bijuši tikai 18 gadi. Ļoti trūcis skolotāju, tādēļ vispirms bijis darbs, un tikai pēc tam mācības. Skolotāja atceras, ka skolas darbam viņas bijušas labi sagatavotas, tikai dzīvei – nē. Grūtību netrūcis, jo visapkārt valdījusi liela nabadzība. Skolotājai uz mūžu iespiedies atmiņā, kā viņa dienu pirms pirmās mācību gada dienas izprasījusi zirgkopim zirgu, lai brauktu uz Valdemārpili pēc skolēnu burtnīcām. Zirgkopis gan brīdinājis, ka tas ir tālu, bet jaunā skolotāja bijusi apņēmības pilna, jo – kā gan mācīsies bez burtnīcām! Vilšanās un bailes gan piezagušās brīdī, kad jaunā meitene ieraudzījusi, cik zirdziņš knaps un rati briesmīgā stāvoklī, bet atkāpšanās ceļa vairs nebija, jo skolēnu burtnīcas bija pasūtījušas arī skolas Rojā un Lubezerē. Tas nebijis vienkāršs brauciens, bet vienos naktī drosminiece bija mājās, un nākamajā rītā, 1. septembrī, devās uz skolu. Skolotāju galdiņu, kuram zem vienas kājas bijis palikts ķieģelis, skolotāja apklājusi ar mammas izšūto sedziņu, bet vāzē ielikusi apkopējas dārzā saplūktās puķes. Lai kā arī negājis, skolotāja ar prieku atceras bērnus, viņu vecākus, kaimiņus un uzteic viņu vienkāršību un labestību. Pēc 13 Kaltenē nostrādātiem gadiem, skolotāja kopā ar saviem audzēkņiem un meitu, kura sāka iet 1. klasē, pārnāk uz jaunuzcelto Rojas vidusskolu. Kā saka skolotāja – viņas dzīvē sākusies pavisam cita ēra. Ar labu vārdu skolotāja piemin arī savu pēdējo audzināmo klasi, kurā mācījušies Laimdota Grīnšteine, Vilnis Morics, Vilnis Balodis, Ingrīda Bole, Alfons Jaunbērzs, Inta Volbedahte, Marga Volbedahte un citi. Pēc skolotājas Burkovas klasi uz vienu gadu pārņēmusi skolotāja Skaidrīte Brūšniece un pēc tam – Mārtiņš Veidemanis, kurš klasi audzināja līdz pat tās vidusskolas izlaiduma dienai. Skolotājai spilgtā atmiņā arī klase, kāda, viņas vārdiem runājot, gadās vienreiz mūžā. No  klases 25 audzēkņiem 20 mācījušies tikai labi un teicami. No tiem 10 bijuši teicamnieki, bet pārējiem pieciem bijis pa vienam trijniekam. Klasē mācījušies Lita Krūmiņa, Eva Kārkliņa, Juris Ceplēvičs, Inguna Bērziņa, Ansis Jirgens, Gundars Briedis, Irina Martinjuka un citi. Audzēkņi mīlējuši literatūru un mūziku. Pēc stundām viņi vēlējušies vēl kopīgi palasīt, bet, kad pieteikta jaunā viela – klase aplaudējusi. Kā lai šādi bērni neiespiestos atmiņā?

Skolotāja Veronika Grosbaha smej, ka viņai dzīve ir viens mūžīgs ceļojums. Par skolotāju viņa sākusi strādāt vēl Valdemārpils vecajā skolā, mācījusi matemātiku, vēsturi, krievu valodu. Jāstrādā bijis  arī pagarinātajā grupā ar 41 bērnu. Pēc tam dzīves ceļš aizvedis uz Liepāju, kur strādāts institūta bibliotēkā, bet, tā kā Rojā dzīvojuši vīra vecāki, ceļš atkal atvedis uz Roju. Galvenais, ko skolotāja centusies iemācīt bērniem, tā ir cieņa pret skolotāju, vecākiem un veciem cilvēkiem. Paralēli darbam skolā, skolotāja Grosbaha bijusi liela dziedātāja. Savulaik dziedāts ansambļos un koros, dziesma Veroniku pavada joprojām. Viņa ir pārliecināta, ka dziesma palīdz cilvēkam dzīvot, un bez tās viņai būtu bijis daudz grūtāk.

Skaidrīte Brūšniece savas skolotājas gaitas sākusi, vēl mācoties Ventspils mūzikas vidusskolas 4. kursā. Sagadījies tā, ka Ances 8. gadīgajai skolai vajadzējusi dziedāšanas skolotāja, savukārt Ances mežniecības vīru korim – diriģenti. Skolotāja uzsver, ka tā viņai bijusi laba skola. Lai arī viegli nebijis, jaunā skolotāja darbam nodevusies ar sirdi un dvēseli. Skaidrītei bijusi vien trīs gadu vecuma starpība ar viņas 8. klases skolēniem, kas radījis zināmas bažas, vai viņu klausīs, taču viss mācību process noritējis bez starpgadījumiem. Vasarā Skaidrīte Lubezerē satikusi skolas direktoru Oļģertu Veinbergu, kurš viņai izrādījis jauno skoliņu un uzaicinājis strādāt. Skaidrītes sirds piederēja Rojai, tādēl viņa pēc obligātajiem trīs nostrādātajiem gadiem Ancē, atgriezās dzimtajā pusē. Sākot strādāt Lubezerē, viegli nebijis, jo bijušie meitenes skolotāji nu bija kļuvuši par kolēģiem. Skaidrīte ar mīlestību atceras šo laiku, kad tik daudz ko mācījusies no vecākajiem kolēģiem. Joprojām mīļā atmiņā arī skolas busiņa šoferis Leons Balodis, kurš diendienā vadājis skolēnus un skolotājus. Un tad jau klāt arī 1966. gads, kad tiek atklāta jaunuzceltā Rojas vidusskola. Skolotāja to atceras kā brīnišķīgu laiku. Pirmoreiz saņemot audzināšanā klasi, gan valdījušas zināmas bailes, jo nebija pieredzes, taču bērni bijuši mīļi un vecāki saprotoši. Kādreiz jau gadījies, ka direktors pateicis arī  kādu stingrāku vārdu, bet arī tos jaunā skolotāja bija nopelnījusi, jo 25 gados jau pašai vēl vējš galvā bijis. 1973. gadā skolotāja Brūšniece uzaicināta strādāt Rojas mūzikas skolā, kura tobrīd bija iekārtojusies Rojas vidusskolas telpās, un tā sākās viņas 40 darba gadi skolā, kurai atdots viss radošais mūžs un daļa sirds.

Skolotājas Birutas Andersones pirmā darbavieta ir Lubezeres skola, uz kuru viņa nosūtīta strādāt pēc izglītības iegūšanas Valmierā. Skolotājas dzimtā puse ir Cēsis un 1955. gada 1. augustā 23.30 viņa ar pasta bānīti ieradusies Lubezerē. Sākotnēji jaunā skolotāja mitinājusies internātā, kur dzīvojuši arī skolas direktors Oļģerts Veinbergs ar sievu Ilgu. Bērniem mācījusi visu – rakstīšanu, lasīšanu, dziedāšanu, darbmācību, vingrošanu. Pēc Lubezeres skolotāja 3 gadus nostrādājusi skolā Upesgrīvā, bet 1961. gadā atgriezusies skolā Rojā, kura tobrīd bija izvietojusies tagadējā muzeja telpās. Tur skolotāja sastapās ar kolēģēm Ainu Laubergu, Ernu Zēģeli, Birutu Ūdri. Par apkopēju strādājusi Elza Cibate. Te piebildīšu, ka šī bija arī mana pirmā skola, bet skolotāja Andersone – mana pirmā skolotāja. Skolotājas man ielikto divnieku glītrakstīšanā, siltās tējas, apaļo bulciņu un dzelteno jāņogu garšu, kas auga skolas pagalmā, atceros joprojām. Pagāja vien nieka nepilni 30 gadi, un uz Rojas vidusskolas “mazo galu” apgūt zinības pie skolotājas Andersones jau devās manas meitas… Sirsnīgs paldies skolotājai par to, ko viņa ir ieguldījusi manī un manos bērnos!

Savā pirmajā darba pieredzē un piedzīvoto skolas gados dalījās arī rakstniece un dzejniece Dzintra Žuravska. Vai nav paradoksāli, ka cilvēkam, kuram par mūža galveno uzdevumu izvērtusies rakstniecība, visu mūžu bijušas problēmas ar rakstīšanu! Rakstīt glīti – to Dzintra mūža garumā tā arī neesot iemācījusies. Sacerējumos viņa bieži nopelnījusi divniekus, jo darbi vienkārši nav bijuši salasāmi. Domas arvien tā skrējušas pa priekšu, ka roka nespējusi pierakstīt. Viņa smej, ka daudz vieglāk esot uzrakstīt romānu vai dzejoli nekā oficiālu iesniegumu!

Savas pirmās skolotājas atcerējās arī pārējie pasākuma dalībnieki, bet ar īpašu sirsnību savu pirmo skolu Talsos un mīļās skolotājas pieminēja Inese Priede. Viņai cauri gadu desmitiem saglabājusies arī skolotājas gatavotā kartīte ar ierakstu, kas savu aktualitāti nav zaudējis arī šodien: Pati vērtīgākā īpašība dzīvē ir mūžīgā zinātkāre, kas gadu gaitā neizsīkst un atdzimst katru rītu no jauna (R. Rodēns).

Dace Klabere

Ziņas