Ziņas

Atmiņu pēcpusdiena Rojas muzeja dibinātājai Līvijai Šteinbaumai

Atpakaļ

25. augustā Rojas Jūras zvejniecības muzejā notika atmiņu pēcpusdiena, veltīta muzeja dibinātājai un pirmajai vadītājai, vēsturniecei Līvijai Šteinbaumai, kurai šogad apritētu 90. gadskārta.

Ritinot atmiņu kamolu, klātesošie uzzināja daudz jauna par šo šķietami trauslo, gaišo sievieti, kura ne tikai mīlēja dzeju, bet arī pati to rakstījusi savās atmiņu kladēs. Kā stāstīja muzeja darbiniece Gundega Balode, mēs šodien varam tikai nojaust, cik lielu darbu Līvija Šteinbauma izdarījusi, savācot materiālus muzeja dibināšanai, un, cik viņas klusajai dvēselei tas prasīja daudz spēka – iet svešās mājās, satikt nepazīstamus ļaudis un viņus iztaujāt. Šodien mums to nesaprast, tādēļ varam tikai mazliet tam pieskarties, izrādot godu tā laika jaunajai vēsturniecei, kura visu savu laiku un gribasspēku veltīja Rojas zvejniecības muzeja izveidei. Kā stāstīja Gundega, šodien uz muzeju brauc ciemiņi no malu malām un priecājas par bagātīgo muzeja krājumu, bet daudz kā no tā nebūtu, ja jau 1968. gadā Līvija Šteinbauma nebūtu atnākusi uz Roju. Tas viss ir Līvijas lielais, klusais talants un uzmanīgais, precīzais darbs. Viņai pirmajā vietā allaž bija darbs un viņas personīgā dzīve palika citiem dziļi apslēpta. Viena lieta ir tā, ko redz ģimene, un kaut kas cits – kādi mēs esam savā darbā un sabiedriskajā dzīvē.

To, cik Līvijas dvēsele bija skaista un bagāta, parāda arī viņas dienasgrāmatas. Tajās atspoguļojas arī viņas sapnis kļūt par žurnālisti. Dzīve gan iegrozījās savādāk, un Līvija kļuva par vēsturnieci. Savulaik bijušais Rojas izpildu komitejas priekšsēdētājs Juris Krupins aprakstījis, kā Rojā izveidojies muzejs. Zvejnieku kolhozā “Banga” nobriedusi doma par zvejniecības muzeja organizēšanu un toreizējais kolhoza priekšsēdētājs Miķelis Lisments izteicis piedāvājumu veidot muzeju Līvijai Šteinbaumai. Tā kā Līvijai jau bija iegūta muzeja darba pieredze, strādājot Tukuma muzeja novadpētniecības nodaļā, viņa labprāt piekritusi atgriezties Rojā. Ar lielu pienākuma un atbildības sajūtu Līvija muzejā nostrādāja no 1968. gada līdz pat aiziešanai pensijā 1992. gadā.

Lai varētu pēc iespējas vairāk apzināt plašo teritoriju un iegūt priekšmetus muzeja krājumam, jaunajai speciālistei tika piešķirts transportlīdzeklis – motocikls ar blakusvāģi. Droši, ka daudzu Rojas novada ļaužu atmiņā vēl ir aktīvā novadpētniece, kura praktiski nekad nešķīrās no sava fotoaparāta un motocikla. Ilgi tika lauzti šķēpi par to, kuras telpas atvēlēt muzeja izveidei, līdz tika pieņemts lēmums muzeju iekārtot bijušajās Rojas ciemata padomes ēkā. Likteņa ironija – tās bija bijušās Līvijas vecāku mājas, kuras viņa atkal atguva savā īpašumā un pavadīja tur sava mūža nogali. Starp citu, mācoties braukt ar motociklu, Līvija sastapa arī savu nākamo vīru. Izveidojās ģimene, kurā piedzima divas brīnišķīgas meitas un nu jau dzimtu turpina arī pulciņš mazbērnu.

Daces Klaberes teksts un foto

Ziņas