Ziņas

Diena, kura pavadīta, meklējot skaistas un gardas dāvanas mīļajiem un tverot svētku noskaņu, iededzot Rojas Lielo egli

Atpakaļ

Kā jums šķiet, mīļie lasītāji, kādam ir jābūt Ziemassvētku tirdziņam, lai to uzskatītu par izdevušos, ja, par tur notiekošo, uzzina, uz to nemaz neaizejot?  

Foto: N. Indāns

Manā, šī raksta autores, gadījumā es par tirdziņā notiekošo uzzināju, neizejot no savas darbavietas – bibliotēkas. Izrādās, katrs šīs sestdienas bibliotēkas apmeklētājs vispirms iegriezās tirdziņā, un, ienākot bibliotēkā, mani cienāja ar tirdziņā iegādātajiem gardumiem – āboliem, māju ogu zefīriem, sklandraušiem un pat ar Latgales gaļu un mājās ražotu vīnu. Ar pozitīvām emocijām apmeklētāji man stāstīja par notikumiem, kuri norisinājās pirmajā stāvā (bibliotēka atrodas Kultūras centra otrajā stāvā) un laukumā pie Kultūras centra.

Godīgi sakot, nākot uz darbu, biju diezgan skeptiska, jo laika apstākļi mūs nemaz nelutināja – lija lietus, un laiks bija tāds, ka saimnieks pat suni laukā nedzītu, bet pircējiem un pārdevējiem, kuri pulcējās tradicionālajā Ziemassvētku tirdziņā, nav sliktu laika apstākļu. Kā jau ierasts šādos andeles pasākumos – preču piedāvājums bija raibu raibais. Pasākuma apmeklētāji stāstīja, ka bija iespēja iegādāties saldumus, rokdarbus, svētku rotājumus, rotas, mājās ražotu vīnu, sieru, gaļu, sklandraušus, keramiku un daudz citu dažādu lietu, par kurām man noteikti netika pastāstīts. Ne bez lepnuma tika slavēti tieši mūsu novada tirgotāji, kuru darinātās smukumlietas un garšīgumi bija īpašā cieņā. Kā vēlāk sarunā teica pasākumu organizētāja Dace Broka: “Pārdevēji un pircēji galvenokārt bija mūsu novada iedzīvotāji. Ir tik forši, ka zinām – šīs zeķītes ir no tām mājām…, tā rota no tām mājām…, to ir gatavojusi tā mamma ar savu meitu…, šos cimdiņus adījusi tā vecmāmiņa… Katrai lietiņai ir savs stāsts, sava pievienotā vērtība. Viss pašu audzēts, pašu radīts, pašu sarūpēts. Viss radīts  un gatavots ar mīlestību un gādību, viss tapis tepat – MŪSU MĀJĀS!”

Protams, būšu godīga, nespēju atturēties un īsu mirkli pametu savu darba vietu, lai pati savām acīm redzētu un sajustu šo pirmssvētku tirdziņa atmosfēru. Un izrādījās, ka tirdziņā notika ne tikai andelēšanās, bet arī radošās darbnīcas, kurās gan pieaugušie, gan bērni varēja  no pavisam vienkāršām lietiņām – auduma gabaliņiem un kociņiem – pagatavot skaistus, interesantus un tāpēc tik īpašus svētku rotājumus, ar kuriem rotāt eglīti vai papildināt kādu citu svētku kompozīciju. Par to bija parūpējušies Jana Frīdenberga un Jānis Bērziņš ar saviem palīgiem.

Pārdevēju un pircēju acīs bija redzams prieks, un esmu droša, ka tas bija arī folkloras kopas “Atštaukas” nopelns, kas uzturēja možu, lustīgu un pozitīvu gaisotni. Un, jā, kaut arī tirdziņā bija iespēja iegādāties daudz gardu un sātīgu lietu, ir patīkami, ja nemīlīgajā laikā kāds piedāvā jau pagatavotu ēdienu, protams, visiem iecienīto un garšīgo Ziemas zupu. Saimniecei Dinai vislielākais kompliments - zupa šajā reizē bija izdevusies tik garda, ka katls tika izēsts tukšs līdz pēdējai pilītei. Un vēl – Ziemassvētku laiks dod iespēju katram izbaudīt brīnišķīgo došanas prieku. Arī šoreiz uz Talsu dzīvnieku patversmi aizceļos rojnieku sarūpētā pārtika un segas, lai mūsu četrkājainajiem draugiem nekurkstētu vēderi un nesaltu ķepas.

Tomēr diena nebeidzās ar pirkšanas un pārdošanas priekiem. Vēl priekšā pasākums, kas ir tradicionāls, bet tāpēc ne mazāk gaidīts ne tikai bērnu, bet arī pieaugušo vidū – Rojas Lielās egles iedegšana. Mana darbadiena ir beigusies, un es bez sirdsapziņas pārmetumiem varu baudīt pasākumu, kas ielīksmo sirdi un palīdz noskaņoties gaidāmajiem svētkiem. Un, ticiet vai nē, par spīti lietum un decembrim neraksturīgi slapjajam laikam, esmu patiešām ielīksmota, jo, kaut esmu pieaudzis cilvēks, ticu Ziemassvētku vecītim un esmu pārliecināta, ka mūs, rojniekus, apciemo ĪSTAIS Ziemassvētku vecītis. Ir tik brīnišķīgi dzirdēt MŪSU vecīša balsi, ka būtu vīlusies, izdzirdot citu. Ir tik forši redzēt MŪSU pašu bērnus, kuri dejo un dzied. It kā viss zināms un paredzams, bet katru reizi tomēr pavisam citāds pasākums. Šķiet, egle tāda pati kā iepriekšējos gadus un tai pat vietā, bet, vai spējat iedomāties, ka tā tur nebūtu?

Šī gada stāsts: trīs krāšņas Ziemassvētku eglītes – Pelēkā, Rozā un Krāsainā – sacenšas savā starpā, kurai tad šogad tiks visskaistākās eglītes tituls. Visas ir izgreznotas ar krāšņām lampiņām, visas trīs prot gan dziedāt, gan repot, visām ir koša un kupla zaru un skuju rota.  Kura ir cienīga būt galvenās egles godā? Tiek rīkots pat batls – derības, sacensības vai duelis – trijos raundos, lai noskaidrotu šī titula ieguvēju. Eglītes tad nu demonstrē savu krāšņumu, kuplumu un lokanību. Savstarpējā sacenšanās pārtop par lielīšanos un pamatīgu strīdiņu (piekritīsiet, arī dzīvē tā notiek, kad nereti, tīšām vai netīšām, piedalāmies pilnīgi bezjēdzīgās sacensībās par labākā titulu). Un, kas zina, kā stāsts beigtos, ja šajā cīņā tāpat kā pasakās par trim tēva dēliem neatrastos viens gudrais tēva dēls. Šajā stāstā tā ir Pelēkā eglīte, kura, pateicoties savai sirds gudrībai, izšķir šo bezjēdzīgo strīdu. Stāsts beidzas ar to, ka eglītes saprot – jāatbalsta vienai otru, jāsaprot – katra ir skaista, vai tā ir rotāta ar košām rotām vai vienkārši greznota ar baltām sniega pārslām. Katra ir pati labākā un katra kādam ir visskaistākā. Tieši tāpat ir cilvēku vidū – katrs mēs esam kādam vislabākie un visskaistākie. Uzvar draudzība, jo visi kopā – gan eglītes, gan Ziemassvētku vecītis, gan lielie un mazie pasākuma apmeklētāji – vienojas, ka šī gada visskaistākā eglīte, kā nu jau daudzus gadus, ir Rojas Lielā egle. Ar tradicionālo rituālu – sadošanos rokās un  ielūkošanos blakus stāvētāja acīs, ar īpašo egles iedegšanas divrindi (lai Rojas egle gaiši mirdz un līdz ar egli Tava sirds) un skaitīšanu no desmit līdz vienam – Lielā Rojas egle tiek iedegta. Nu tā atkal mūs priecēs visu gada nogali un vilinās iziet kādā vakara pastaigā, lai baudītu svētku noskaņu izgaismotajās Rojas ielās.

Kāda ir stāsta morāle? Morāle slēpjas Pelēkās eglītes novēlējumā rojniekiem: “Esiet draudzīgi un piedodoši, jo strīdos un ķīviņos tāpat neko nevar panākt! Ziemassvētki ir piedošanas laiks, tāpēc, ja arī jums ir kāds, kuram vajadzētu palūgt piedošanu, tad dariet to NEKAVĒJOTIES, un visas nesaskaņas izzudīs. Pamēģiniet, un jūs jutīsiet, kādu tas nes atvieglojumu un siltumu dvēselē!”

Paldies svētku organizētājiem, mazajiem dejotājiem un dziedātājiem un viņu vecākiem, kā arī kolektīvu vadītājiem -  Evai Fricbergai, Aigai Sīpolai un Jānim Kalniņam! Paldies viesmāksliniekiem - Kashera (kurš taču arī ir drusku mūsējais) eglītēm un pasākuma apmeklētājiem!

Iluta Graudiņa

Ziņas