Ziņas

Dzīve kā ķinītī

Atpakaļ

Kalteniece Elza Zandersone tikko kā nosvinēja 91. dzimšanas dienu. Savās mājās Kaltenes “Krikdiļļās” viņa mani sagaida tik smaidīga, starojoša un ar dzīvi apmierināta, ka pārvaicāju, vai tikai ziņa par viņas gadiem atbilst patiesībai. Uz to viņa man smiedamās atbild: ”Nu tā jau saka”.

Elzas Zandersones dzimtā puse ir tepat Upesgrīvā. Ģimenē bijuši 10 bērnu. Viena no Elzas māsiņām mirusi gada vecumā, otras dzīvība pēc bērnībā gūtās traumas izdzisusi pašā ziedonī – 17 gados. Šodien no kuplā bērnu pulka viņas palikušas divatā ar māsu Annu (Anna Rodze -D.K.) Elza bijusi vecākais bērns ģimenē, un izrādās, arī viena no stiprākajām.

Jau mācoties skolā Upesgrīvā, kurā tajā laikā mācījušies vairāk nekā 100 bērnu, meitene bijusi apveltīta ar gaišu galvu. Visvairāk Elzai patikusi un padevusies rēķināšana. Skolas direktors, kurš mācījis bērniem arī matemātiku, iedevis meitenei grāmatu teikdams, lai rēķinot, cik gribot, jo pie viņa Elzai vairs neesot, ko darīt. Pēc Upesgrīvas skolas pabeigšanas, Elza iestājusies Talsos ģimnāzijā. Tur gan viņa mācījusies tikai vienu gadu, jo vecāki vairāk meitas skološanu nevarēja atļauties. Elza neiebildusi un atgriezusies Upesgrīvā.

Jaunietes pirmā darbavieta bija ciema padome Upesgrīvā. Tajos laikos vai katrā ciema vidū atradusies ciema padome. Vēlākos gados strādāts veikalā Valgalciemā, arī Kaltenē. Šai laikā Elza gandrīz visus rajona veikalus izbraukājusi, taisot tajos revīzijas. “Biju prasmīga rēķinātāja. Man tas gāja ātri, tāpēc mani arī sūtīja”, atceras sirmgalve. Viņas pēdējā darbavieta – zivju fabrika Rojā. Un atkal darbs ar cipariem – viņa aprēķināja algas šoferiem.

Vēl dzīvojot Upesgrīvā, Elza iepazinusies ar nākamo vīru, ar kuru kopā nodzīvoti gari un saskanīgi gadi. Vīrs bijis no netālajiem Uguņiem, un abi jaunieši sadejojušies tautisko deju kolektīvā. Ģimene apmetusies uz dzīvi Kaltenē, uzcēluši paši savu māju. Elzas vīrs bijis celtnieks pēc profesijas, un Anna atceras, ka viņš ar saviem vīriem vai visu “Bangu” uzcēlis. Būdams celtnieku brigadieris, vīrs savulaik jokojis, ka par godu sievai Elzai jāuzceļ ELZA arī Kaltenē (ELZA – eksperimentālā lašveidīgo zivju audzētava – D.K.), un tad varēšot iet pensijā, taču, sākoties pārmaiņu laikam, ELZA līdz galam tā arī netika uzcelta.

Ģimenē izaudzinātas un izskolotas divas meitas, un mani neizbrīnī fakts, ka abas ir matemātiķes – Anita strādā par matemātikas skolotāju Rojas vidusskolā, Ina bija matemātikas skolotāja Murjāņu sporta ģimnāzijā. Izskolots arī mazdēls Kaspars, ar kuru omei ir sevišķi tuvas attiecības. Savulaik liktenis iegrozījās tā, ka Kaspars savu pirmo dzīves gadu visvairāk pavadīja kopā ar omi, un arī vēlākos gados katra vasara un brīvlaiki pavadīti Kaltenē. Elza smej, ka par meitām viņas sirds esot mierīga, tās sen kā izaugušas, tāpēc tagad viņas uzmanības centrā ir mazdēla un viņa trīs atvašu gaitas. Pavisam drīz būs pavasara brīvlaiks un vecmāmiņa paredz, ka tad “Krikdiļļas” atkal būs pilnas dzīvību – kopā ar mazmazbērniem atbrauks arī divi suņi un kaķis. Atceroties laiku, kad pašas meitas auga, un vēlāk arī mazdēls, Elza smej, ka vieglāk būtu izaudzināt kaut trīs puikas, nevis vienu meiteni. Par meiteņu nedarbiem vēsture klusē, kaut arī jaunākā meita Ina smiedamās uz brīdi mūs atstāj vienas, lai mēs netraucēti varētu parunāt par meiteņu blēņām. Elza ir pārliecināta, ka “puikas jau aug paši”, galvenais, lai tikai vakaros pārnāk mājās.

“Tā dzīve ir pagājusi. Kā ķinītī”, nosaka Elza un turpina: “Man dzīvē nav bijis, par ko brēkt. Dzīve iet uz priekšu. Pati vairs neko nevaru, tāpēc meitas palīdz. Pēc insulta vairs labi neklausa roka, bet man jau nekas nav jādara. Ko man atnes, to ēdu. Meitai jau nav viegli, bet es neko nevaru līdzēt. Neko savā mūžā nenožēloju, un, ja būtu jādzīvo no jauna, laistu atkal tādā pat garā”.

Lai arī Elzas ikdiena tagad paiet tikai gultā vai ratiņkrēslā, viņa aktīvi seko līdzi visam notiekošajam – arī politikā. Diemžēl no jaunievēlētās Saeimas viņa neko labu negaidot. “Nu bet ko var darīt, ka visiem tik daudz vajag?” viņa smiedamās jautā.

Bet, atbildot uz jautājumu par ilgā mūža noslēpumu, Elza smaidot nosaka, ka vajagot domāt pozitīvi, daudz smaidīt un vairāk domāt par citiem, nekā par sevi.

Visas ciemošanās laikā smaids no manas sarunu biedrenes sejas nenozuda ne mirkli. Un jau pašā vakarā, esot mājās, un, atceroties “Krikdiļļās” redzēto un dzirdēto, sapratu, no kurienes Elzas mazmazbērnu acīs dzirkstī prieks un sejas rotā šķelmīgs smaids.

Dace Klabere

Ziņas