Ziņas

Dzeja dziedē

Atpakaļ

Septembra pirmajā pusē Latvijā norisinājās starptautiskais Dzejas dienu festivāls ar moto “Dzeja dziedē”. Pirmās Dzejas dienas tika sarīkotas 1965. gada 11. septembrī Komunāru parkā (tagadējā Esplanādē), tādējādi atzīmējot mūsu Tautas dzejnieka Raiņa 100. dzimšanas dienu, kurai par godu tika atklāts arī Raiņa piemineklis. Nākamā gada pavasarī Rakstnieku savienība nolēma Dzejas dienas rīkot katru gadu, tā iedibinot jaunu tradīciju, kas dzīvo līdz pat šim laikam. Parasti pasākums ilgst nepilnu mēnesi, un tajos notiek gan dzejas lasījumi, gan tikšanās ar pašiem dzejniekiem.

Dzejas dienu ietvaros arī Rojas novada bibliotēka aicināja uz Dzejas dienām veltītu pēcpusdienu “Es pateikšu dzejā un dziesmā”, kurā savās pārdomās un atmiņu mirkļos ar klausītājiem dalījās dziesminieks Andžejs Beļevičs.

Pasākumu atklāja bibliotēkas vadītāja Irēna Svitiņa, iepazīstinot klātesošos ar viesi un citējot dzejas festivāla manifesta autoru Henriku Eliasu Zēgneru: ”Dzeja dziedē. Iespējams, tu to vēl neesi piedzīvojis, bet ir tāds brīdis, kad dzejolis nostrādā. Tajā brīdī atkāpjas vientulība un tu pēkšņi esi kopā ar autoru, apkārtējiem un sevi pašu. Mēs esam trenēti dzīties pēc dzīves rezultātiem, bet dzeja apstādina un atgādina – tu neesi viens, mēs tevi dzirdam un saprotam. Tad nobrūk uzceltās sienas, tu attopies tīrs, godīgs, ievainojams un skaists, un dzīves ievilktās brūces var dzīt”.

Gandrīz divu stundu garumā Andžejs aizrāva klātesošos ar savu muzicēšanu un pārdomām par dzeju, dziesminiekiem, mūsu valodu un literatūru. Pēc viņa teiktā, dziesminieku pasaule ir ļoti daudzveidīga. Mēs visi zinām Valdi Atālu, Austru Pumpuri, Haraldu Sīmani, Ievu Akurāteri. Tā ir mūsu stabilā paaudze, bet ir arī vesela jauno dziesminieku paaudze. Tikpat dažāda ir arī dziesma un dzeja. Ir tik daudz dziesmu, ko patīkami dziedāt līdzi, sēdot pie ugunskura, kā Austras Pumpures un Imanta Kalniņa dziesmas. Ar Imantu Kalniņu, starp citu, sākās dziesminieku kustība. Un tai pašā laikā ir dziesmas un teksti, kas noteikti nav līdzi dziedamas, bet, kas liek un ļauj padomāt, pieskarties tekstam. Agrāk Andžejs savām dziesmām vairāk izmantojis savus tekstus, bet tad vienā brīdī viņu sākusi interesēt iedziļināšanās otra cilvēka tekstā, viņa domās. Bieži vien, lasot dzejoli, Andžejam ir grūti iedomāties dzejoli kā dziesmu. Kā teicis Haralds Sīmanis – ir dzejoļi, kuri nevar būt dziesmas, jo dzejolis ir tik spēcīgs, ka dziesma pazūd, un primārais paliek teksts.

Dzejas dienu pasākumā tika sveikta arī mūsu novadniece, rakstniece un dzejniece Dzintra Žuravska, kurai vēl šī gada nogalē iznāks jaunais dzejoļu krājums. Netika aizmirsts vēl kāds mūsu novada lepnums – Laimdota Grīnšteine.  Šī gada decembrī Laimdotai būtu 65. jubileja, bet Laimdota jau 10 gadus kā aizsaulē. Savā neilgajā mūža viņa sarakstījusi un paguvusi izdot vairākus romānus un dzejoļu krājumus. Divus Laimdotas sarakstītos dzejoļus Ilutas Graudiņas lasījumā noklausījāmies arī šajā pēcpusdienā, bet Laimdotu pašu visvairāk raksturo viņas pašas vārdi: “Dzeja ir kā taurenis. Dzīve arī. Atnāk no lielā noslēpuma, nolaižas uz spilgtākā zieda, un kādu mirkli, īsāku vai garāku, alkaini sūc nektāru un apbrīnā vai kāda cita iemesla dēļ pulsa ritmā šūpo spārnus. Tad aizlaižas – uz citiem dārziem vai pļavām.”

Dace Klabere

Ziņas