Ziņas

Dzintrai Žuravskai – nozīmīga jubileja

Atpakaļ

25. janvāra pēcpusdienā Rojas kultūras centra mazajā zālē tika godināta Rojas novada lepnums – literāte un dzejniece Dzintra Žuravska.

13. janvārī rakstniece atzīmēja savu astoņdesmit gadu jubileju, tādēļ šī bija īstā reize, lai kopā ar sava talanta cienītājiem pārlapotu savas dzīves lappuses un atcerētos tos cilvēkus un likteņus, kas vēlākajos gados ievijušies rakstnieces stāstos un romānos.

Rakstniece jokojot saka, ka 80 gadi – tie jau ir tikai četrreiz pa divdesmit, bet, cik daudz tajos piedzīvots! Sadalot savu dzīvi vairākos posmos – bērnībā, skolas un studiju gados, aktīvā darba gados un pasīvajos, Dzintra savu stāstījumu sāk ar bērnības atmiņām.

Rakstniece piedzimusi 1939. gada 13. janvārī Rīgā, K. Valdemāra ielā. Meitenīte atskrējusi tik ātri, ka nav paspējuši izsaukt vecmāti. Pavisam drīz, vien pāris nedēļu pēc piedzimšanas, viņa nonāk laukos Abavas pagastā, kur priekšā jau bijusi viņas pusotru gadu vecākā māsa. Kā vēlāk ne reizi vien izskanēja rakstnieces stāstījumā, viņas vecākiem bērni ne sevišķi interesējuši. Arī bērni, dzīvojot laukos, pēc vecākiem neskuma, bet dzīvoja saskaņā ar dabu. Tiesa, reizēm dzīvi meitenei traucējis milzīgais tītars, kas nereti skrējis virsū un sitis ar saviem lielajiem spārniem. Mazā Dzintra nav bijusi no ilggulētājām, tādēļ jau rīta agrumā mīlējusi sēdēt plīts priekšā un vērties ugunī, pie reizes arī gaidot, kad izvārīsies lielais katls ar cūkrāceņiem, kurus nolobot, meitēns ticis pie gardām brokastīm.

Krietnu pamatu visai dzīvei Dzintrai iedevis mātes krusttēvs, pie kura viņa dzīvojusi, un  kurš meitenes dzīvē bijis viens no galvenajiem cilvēkiem. Arī Dzintra viņu uzrunājusi par krusttēvu, un viņa viedie padomi Dzintru sargājuši visu mūžu un kalpojuši par robežu, kuru viņa nekad nav uzdrīkstējusies pārkāpt. Pirmās vizbulītes, ievziedu kupenas, lakstīgalu dziesmas – tas viss veicināja nākamās rakstnieces dabas izjūtu, ko, Rīgā dzīvojot, diez vai varētu izbaudīt.

Sekmīgi absolvējot vidusskolu, Dzintra iestājusies Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes latviešu valodas un literatūras nodaļā. Lai arī mācības grūtības nesagādāja, studiju laiks nebija no vieglajiem. Dzintra ar pateicību atceras savas kopmītnes istabas biedrenes, kuru vecāku atvestie kartupeļu maišeļi un citi lauku labumi, ļāvuši izdzīvot arī ne visai pārtikušajai kursa biedrenei. Grūtības cilvēkus satuvina, un meitenes, nu jau gan cienījamos gados, cieši turas kopā vēl šobaltdien.

Pēc Universitātes absolvēšanas jaunā speciāliste jūras dēļ izvēlējusies strādāt Mērsragā. Mērsragā nodzīvoto laiku viņa atceras ar prieku sirdī. Skolā bijuši lieliski kolēģi, brīvajā laikā meitene aktīvi iesaistījusies pašdarbībā, šeit iepazīts arī nākamais dzīvesbiedrs. Pēc pārcelšanās uz Rojas pusi jaunajai ģimenei ierādīta dzīvesvieta Žocenē. Jaunā literāte sāka strādāt Rojas vidusskolā, un, tā kā Roju izbraukāt nebija tik vienkārši, ģimene uzsāk savas mājas būvniecību Rojā. Dzintra atzīst, ka abi ar vīru apzināti izvēlējušies nomaļāku vietu, lai, paskatoties pa logu, varētu lūkoties, vai bērzos jau neparādās pirmā zaļganā migliņa un mežmalā neplaukst vizbulītes. Īpašu mīlestību Dzintra velta arī savām rozēm – to viņai ir ap 100 šķirņu. Katrai rozei viņa zina nosaukumu, un vienai no tām ir pat veltīts stāsts.

Stāsti, romāni, dokumentāli apraksti, darbi bērniem, dzeja – tik plašs ir Dzintras Žuravskas literārais mantojums. Kopā rakstniecei ir izdotas 42 grāmatas, un pavisam drīz – jau uz Rojas dienām – pie lasītājiem nonāks viņas 43. darbs. Dzintra atzīst, ka, saskaitot visus darbus kopā, lāgā negriboties ticēt ne grāmatu, ne gadu skaitlim. Tā saucamajos padomju laikos esot bijis sauklis – ne dienu bez rindas, bet Dzintra uzskata, ka tas esot amatierisms nevis profesionālisms. Jāraksta esot tikai tad, kad tev ir, ko rakstīt, kad teksts līst kā ūdens no pirkstiem uz klaviatūras. Var nerakstīt dienām, pat nedēļām ilgi, bet grāmatas sižets tajā laikā krājas galvā. Sākot rakstīt jaunu romānu, pats ilgākais esot iešūpošanās process. Kad grāmata iet uz beigām, iedarbojoties tā saucamais staļļa sindroms. Kā zirgam, kas, tuvojoties stallim, sāk rikšot ātrāk, jo zina, ka tūlīt tiks pie pilnas siles un atpūtas arīdzan. Kad darbs ir pabeigts, tas aiziet savā dzīvē un tiek aizmirsts. Kā sacījis gleznotājs Uldis Zemzaris – tie ir dzīvokļi, kuros es vairs nedzīvoju. Uz jautājumu, kurš ir viņas mīļākais darbs, rakstniece atbild, ka mīļākais darbs katru reizi ir tas, pie kā tiek strādāts, bet kā vērtīgāko viņa nosauc romānu ciklu “Skarbajā krastā”.

Dažkārt rakstniece pati sev uzdevusi jautājumu – kāpēc es rakstu? Noteikti ne finansiālu apsvērumu dēļ, jo ar grāmatu rakstīšanu pie bagātības tikt nevar. Slavas dēļ? Te Dzintra min latīņu teicienu, kas tulkojumā nozīmē – dzīve ir īsa, māksla ilglaicīga.Cik bieži mēs vairs atceramies Olgu Lisovsku, Ojāru Vācieti, Egonu Līvu? Kad cilvēka vairs nav, viņu reti atceras. Visprecīzāk būtu teikt, ka viņa raksta sevis dēļ – lai norakstītu no sevis to, kas sakrājies smadzeņu datorā un tiktu no tā vaļā, jo tikai pēc tam iestājas miers. “Esmu laimīga, jo man ir bijusi iespēja izdzīvot tik daudzu cilvēku likteņus un viņu dzīves”, atzīst rakstniece Dzintra Žuravska.

Savā dzīvesstāstā Dzintra ar mīlestību pieminēja savus mīļos, draugus un darbabiedrus, daudzajās ekskursijās gūtos iespaidus – visu, kas vēlākajos gados palīdzējuši rast sižetus un iedvesmas jauniem darbiem, pati sevi atstājot otrajā plānā. Ne ar vārdu netika pieminēta 2006. gada novembrī no prezidentes Vairas Vīķes Freibergas rokām saņemtā Atzinības krusta Lielā Sevišķās pakāpes Goda zīme, 2007. gadā no Japānas atceļojušās medaļas saņemšana par uzvaru Vispasaules Neredzīgo biedrības eseju konkursā, 2011. gadā saņemtā Egona Līva piemiņas balva ““Krasta ļaudis” par literāro veikumu” par 7 romānu ciklu “Skarbajā krastā” un citas balvas.

Kā jau jubilejas reizē, pēc rakstnieces padalīšanos savā dzīvesstāstā, sekoja apsveikumi un Rojas kultūras centra darbinieču sagādātās dzimšanas dienas kūkas baudīšana.

Dace Klabere

Ziņas