Ziņas

Māras Melderes ģimenes ārsta prakse uzņem apgriezienus

Atpakaļ

Pagājuši jau pāris mēnešu, kopš Rojā sākusi strādāt jaunā ģimenes ārste Māra Meldere. Aicināju dakteri dalīties savā pirmajā pieredzē un atziņās, strādājot jaunajā praksē.

Kā izvēlējāties tieši Roju?

Jau, dzīvojot un strādājot Vācijā, zināju, ka kādudien noteikti atgriezīsimies Latvijā, tikai domāju, ka tas būs Talsos – tuvāk saviem vecākiem, savām saknēm. Sāku interesēties par ģimenes prakses pārņemšanu un ļoti koncentrējos uz Talsiem, bet, aizbraucot uz NVD (Nacionālais veselības dienests – D.K.), man ieteica painteresēties par iespēju Rojā. Tā arī izdarīju, man šī izvēle iepatikās un sāku interesēties par prakses pārņemšanu.

Kā nokļuvāt Vācijā?

Pabeidzot studijas Latvijā, gribēju paplašināt savu redzesloku, bet Latvijā tobrīd nevarēja piedāvāt tādas rezidentūras iespējas, kā to varēja piedāvāt Rietumeiropā. Ieinteresējos par šo iespēju un dabūju  rezidentūras vietu ģimenes medicīnā Vācijā. Vācijā rezidentūra ilgst nevis trīs gadus kā Latvijā, bet gan 5 gadus, un, to pabeidzot, ir plašākas kompetences. Tev šo gadu laikā ir patstāvīgi jāveic 500 vēdera dobuma ultrasonogrāfiju, 150 vairogdziedzera ultrasonogrāfiju, 150 dupleksonogrāfiju kājām, jādežūrē slimnīcās kardioloģijas, pulmonoloģijas un ķirurģijas nodaļās. Pēc trim gadiem, kad esi strādājis slimnīcās kā ārsts internists, tu pusotru gadu strādā ģimenes ārsta praksē plus pusgadu ķirurģijā. Vācijā rezidentūras uzbūve ir kompleksāka, bet uz to brīdi tā sniedza vairāk nekā Latvijā. Latvijā man tās iespējas kā ģimenes ārstam vēl piedāvāt nevarēja. Protams, arī atalgojums bija krietni labāks kā Latvijā.

Tad jau mēs esam ieguvēji, jo Vācijā iegūtās zināšanas tagad tiks pielietotas šeit.

Jā, es to labprāt arī daru. Savas kompetences un zināšanas iespēju robežās pielietoju šeit. Latvijā nav pieejami daži medikamenti, bet ir iespēja tos pasūtīt, un, sadarbojoties ar Mēness aptieku Talsos, esam pasūtījuši vairākus medikamentus, kas veiksmīgi ārstē pacientus Rojā.

Kādas ir iespējas, ko pielietojiet savā ģimenes praksē Rojā, lai noteiktu diagnozi pacientam?

Pirmdienu rītos veicam asinsanalīzes un uzreiz nosakām cukura un holesterīna līmeni asinīs, lipīdus, triglicerīdus, iekaisuma marķierus, ātro streptokoku, gripas testus, arī ātros helikobaktērijas testus. Ja ir vajadzība, pacientam ar noteiktām sūdzībām, lai noteiktu ātrāku diagnozi, veicu vēdera ultrasonogrāfiju pacienta vizītes laikā. No Vācijas esmu pasūtījusi kardioloģijas testus, kas piecu minūšu laikā noteiks, vai pacientam ir vai nav infarkts. To ne vienmēr var redzēt elektrokardiogrammā. Tas ir ļoti svarīgi, lai zinātu, kā rīkoties tālāk – vai ļaut pacientam iet, vai jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība. Šeit, perifērijā, ir ļoti svarīgi pēc iespējas ātrāk noteikt pacientam diagnozi. Tāpat ar sāpēm labajā paribē – man ir jāzina, vai tie ir žultsakmeņi vai žultspūšļa iekaisums. Tās ir divas dažādas ārstniecības tehnikas. Man nepatīk minēt, man ir jāzina konkrēta diagnoze, lai pēc iespējas ātrāk un kvalitatīvāk palīdzētu pacientam.

Kādi ir pacienti Rojā?

Ļoti dažādi. Tā kā manā praksē ir bērniņi, kas tikko dzimuši līdz pat senioriem ar 90 un vairāk gadiem, ir interesanti. Arī pacientiem ir jāpierod pie jaunās ģimenes ārsta prakses. Daudzi ir ļoti saprotoši un labprāt pieņem jauninājumus, kādi ir Rojā, un kāda ir prakses struktūra un darbība, bet dažiem joprojām ir noraidoša attieksme. Prakse ir jauna, es esmu jaunienācēja Rojā, tādēļ mums visiem jāatrod sastrādāšanās modelis, kas vēl tikai veidojas. Zelta vidusceļu vēl neesam atraduši. Mēs vēl domājam un skatāmies, kādi ir pacienti, kas viņiem vairāk un kuros brīžos vajadzīgs, kā organizēt pieņemšanu, kad organizēt akūtās stundas – pieņemšanas sākumā vai beigās. Vēl neesam nostabilizējušies, joprojām cenšamies saprast, kas būtu vairāk vajadzīgs.

Vai ir būtiskas atšķirības starp bijušo dakteres Miķelsones praksi un jūsējo?

Ir daudz būtisku atšķirību. Pacientiem vairs netiek dots ārsta privātā telefona numurs. Pacientam ir jāzvana uz praksi un ar ārstu jātiekas pieņemšanas laikā. Esmu sieva un mamma diviem bērniem, man ir jābūt arī savai privātai dzīvei. Ir noteikti laiki, kad esmu šeit ar visu savu būtību, un, ja vien ārsts nav darbaholiķis, viņam gribas arī savu privāto dzīvi, tādēļ mani pieņemšanas laiki ir strikti. Bet, ir jau gadījums šeit Rojā, kad esmu sameklēta nakts vidū, un es, protams, eju un palīdzu. Uzskatu, ka pacientam ir jābūt līdzatbildīgam par savu veselību. Nav prāta darbs, piemēram, zvanīt man piektdienas vakarā un teikt, ka ir aizmirsts laikus pasūtīt medikamentus. Ir pašiem jāseko tam līdzi un jāzvana laicīgi, ja medikamenti iet uz beigām.

Vai jums ir pieredze, strādājot ar bērniem?

Jā, protams! Vācijā ģimenes ārsta praksē strādāju divus gadus un man bija gan jaundzimušie, gan geriatriskie (cilvēki lielā vecumā – D.K. )pacienti, jo Vācijā bieži ārsta prakses tā ir pēc struktūras uzbūvētas. Bez ģimenes ārsta prakses ar bērniem, pusgadu rezidentūras laikā strādāju arī klīnikā, kas ir domāta mātēm ar bērniem, kuriem ir hroniskas saslimšanas. Man nav svešas ne pediatrija, ne geriatrija. Vācijā strādāju arī kardioloģijā, kas arī ir manai sirdij tuva. Medicīna kā zinātne ir tik kompleksa, kurā viss jāskata kā viens veselums.

Kā praksē tiekat ar visu galā? Kas notika ar jūsu prakses māsiņām?

Mans starts šeit diemžēl nebija tik veiksmīgs, kā plānots. Biju pieņēmusi darbā divas māsiņas, kuras, man negaidot, uz pašu vēlēšanos uzrakstīja atlūgumus un nākamajā dienā aizgāja no darba. Es tai mirklī paliku viena ar lielu praksi, un man bija jānodrošina prakses funkcijas, jo šo praksi biju ilgi gaidījusi un negribēju to visu pamest. Nesēdēju un neraudāju, bet nākamo dienu sāku ar sludinājumiem avīzēs un internetā. Pirmdienas rītā sāku darbu 7.30 – noņēmu asinis analīzēm. Pēc tam pārvilku ķitelīti un strādāju par ārsti. Tad atkal pārģērbos un darīju visus pārējos praksē nepieciešamos darbus, sākot no māsu darba līdz pat prakses uzkopšanas darbiem. Ceturtdienā māsiņas uzrakstīja atlūgumus un piektdien no darba aizgāja. Man bija grūti un sarežģīti uzturēt praksi vienai – taisīt un aprakstīt elektrokardiogrammas, pārsiet brūces, likt sistēmas, pieņemt pacientus pēc pieraksta un tad vēl akūtajā stundā. Par laimi, pēc laika man darbā pieteicās ārsta palīgs Jānis Gailītis. Ārsta palīgs ir ar plašāku kompetenci kā māsām. Viņš drīkst rakstīt arī jaunas receptes, ne tikai atkārtotas, drīkst pieņem pacientus, aizvietot mani arī akūtajās stundās. Mums pašlaik ir izveidojusies veiksmīga sadarbība, viņa plašās zināšanas un kompetence ļauj praksei uzņemt apgriezienus. Novembra vidū manā praksē būs vēl viens jaunums, bet tas pagaidām lai paliek noslēpums. Lai arī reizēm šķiet, ka pasaule ap tevi sabrūk, viss notiek uz labu, un šis sadarbības modelis mani ļoti apmierina, pat labāk, kā sākotnējais. Sākums bija smags, bet darīju visu, lai arī viena nodrošinātu praksi pēc labākās sirdsapziņas. Šobrīd kopā man ir aptuveni 1400 pacientu, no tiem ap 500 bērnu. Visu laiku pierakstās jauni pacienti ne tikai no Rojas novada, bet arī no Rīgas, Talsiem. Tas liek domāt, ka kādam pie manis arī patīk un labā ziņa tiek nodota tālāk, par ko man liels prieks. Kapacitāte praksei vēl ir un mēs varam uzņem jaunus pacientus, kuriem būs tāda vēlēšanās.

Vai visi tie pacienti, kuri bija dakteres Miķelsones praksē, tagad automātiski ir jūsējie?

Tie, kas ir deklarējušies Rojas novadā, pie manis nokļūst automātiski, bet tie, kas deklarēti citviet – nē. Šiem pacientiem, ja ir tāda vēlme, ir jāpārreģistrējas. Pašlaik viņi ir palikuši aiz borta un varbūt paši to nemaz nezina. Mums ir sarežģīti viņus visus apzināt. Pie ģimenes ārsta var piereģistrēties arī e veselībā, lai gan tas ne vienmēr izrādās veiksmīgi. Drošāk ir atnākt uz praksi un aizpildīt anketu uz vietas. Bija gadījums – cilvēks piereģistrējies caur e veselību, atnāk pie manis, bet man viņš neparādās. Mēs abi ar ārsta palīgu strādājam ar e veselību un man tā patīk. Man bija atbraucis no Vācijas bijušais kolēģis. Izrādīju viņam savu praksi un ar lepnumu stāstīju par jaunajām tehnoloģijām un ārstniecības iespējām Latvijā, tai skaitā par e veselību. Pie viņiem tādas nav, tur mēs esam  galvastiesu priekšā, un mani kā latvieti tas dara lepnu.

Kā jūsu ģimene iejutusies Latvijā?

Vecākā meitiņa Elza sāka iet pirmajā klasītē, un viņai ir ļoti mīļa klases audzinātāja Daiga (Daiga Kirkopa – D.K.), kas ar viņu daudz strādā. Tā kā Elziņa ir dzimusi un augusi Vācijā, mums daudz kas atšķiras. Šeit prasības pret pirmklasniekiem ir augstākas kā Vācijā. Marta savukārt, ejot “Pūcītēs”, to visu jau mācās. Esam pateicīgi par iespēju meitām apmeklēt mūzikas skolu Rojā, par burāšanas skolu ar tās fantastisko treneri! Bērni tā gaida burāšanu, tas viņām no sirds patīk! Pamazām iedzīvojamies. Bērniem patīk, ka mamma ir tepat blakus, un pēc skolas var pie manis atskriet uz praksi. Šeit ir tik skaista jūra, un vienmēr tepat! Vācijā dzīvojām pie Ziemeļjūras un tur bija paisumi un bēgumi. Aizejam līdz jūrai, bet jūras nav! Šeit jūra ir vienmēr! Ziemeļjūra mēdz būt bīstama. Bijām nezinoši un pārgalvīgi. Vienreiz aizgājām tālu jūrā pastaigāties un sākās paisums. Ūdens pildījās tik strauji un bija tik augstu, ka līdz krastam beigās nokļuvām tikai peldus. Krastā jau trenējās kaitotāji – tik strauji bija pacēlies ūdens līmenis.

Ko jūs vēlētos pateikt saviem pacientiem?

Gribētu, lai mani pacienti saprot, ka komanda tikko kā ir izveidojusies un tagad tikai sākam uzņem apgriezienus!

Daces Klaberes teksts un foto

Ziņas