Ziņas

Rojas Jūras zvejniecības muzejam – 50

Atpakaļ

22. septembrī Rojas Jūras zvejniecības muzejs savā filiālē – Kaltenes kluba telpās – atzīmēja 50 gadu jubileju. Atjaunotajās kluba telpās bija pulcējušies esošie un bijušie muzeja darbinieki, viņu draugi un atbalstītāji. Par pasākuma muzikālo noformējumu rūpējās Helga, Katrīna, Linda un grupa “Roja” Jāņa Kalniņa vadībā.

jau jubilejas reizēs pieņemts, muzeja vēstures grāmata tika pārlapota no tā dibināšanas brīža līdz pat šodienai. Pasākuma vadītājs Normunds Bērzs atzīmēja, ka Rojas muzeja pirmsākumi atrodami tālajā 1968. gada 28. augusta dienā, kad zvejnieku kolhoza “Banga” valdes sēdē tika pieņemts lēmums dibināt kolhoza muzeju. Godpilnais uzdevums tika uzticēts Līvijai Šteinbaumai. Ar apbrīnojamu neatlaidību Līvijas kundze ar mocīti apbraukāja mūsu piekrastes ciemus, iztaujājot cilvēkus, vācot liecības un priekšmetus jaunajam muzejam. Muzejam tika ierādītas telpas bijušajā Rojas izpildkomitejas ēkā, un sākotnēji tas skaitījās Talsu novadpētniecības un mākslas muzeja filiāle. 1971. gadā jaunatvērtā muzeja divās telpās tika atvērta pirmā muzeja ekspozīcija. Kā atcerējās Talsu muzeja vadītāja Midza Jonele, vienā no reizēm, kad muzejā bijuši sapulcināti vecie zvejnieki, jūras rūdītais zvejnieks Kārlis Fīrmanis teicis sekojošus vārdus – ja tagad zvejnieki sūdzas, ka viņiem ir grūti strādāt, tad man ir jāsmejas. Mirdza Jonele šos vārdus attiecina arī uz šodienu – ja dažkārt kāds muzeja darbinieks sūdzas par grūtumu, tad atceroties, kādos apstākļos strādāja Līvija Šteinbauma, droši vien arī viņa teiktu, ka jāsmejas. Bet Līvija Šteinbauma nesūdzējās – brauca ar savu mocīti ar blakusvāģi, kurā, droši vien nereti tika iekrauti arī muzeja jauniegūtie eksponāti, tos aprakstīja, izvietoja un rūpējās par to saglabāšanu nākamajām paaudzēm. Pirmās muzeja vadītājas kontā ir vairāki tūkstoši savākto materiālu. Ar laiku muzejs izauga un, Mirdzas Joneles rosināts, kļuva par patstāvīgu muzeju. 1992. gadā Līvija Šteinbauma beidz darbu Rojas muzejā, turpmāk neliedzot padomu un daloties savā pieredzē ar nākamajiem muzeja darbiniekiem. Līvijas Šteinbaumas sapnis bija izstādīt muzejā, no dzelmes izvilktu, pirms gadiem simts nogrimušu burinieku. Jāvēl, lai Šteinbaumas kundzes izloloto sapni izdodas piepildīt viņas darba turpinātājiem.

1992.-2007. gadi bija intensīvs pārmaiņu laiks visā Latvijā. Beidz pastāvēt zvejnieku kolhozs “Banga”. Muzejs ieguvis jaunas telpas, un Līvijas Šteinbaumas darbu pārņem nākamā muzeja vadītāja Mārīte Robalde. Darbu muzejā sāk arī Mairita Balode un Ineta Vītoliņa. Laiks ir sarežģīts. Naudas nav, telpas izremontēt grūti. Rojas muzejs nonāk Rojas pašvaldības pārziņā. Pārmaiņu laiki nav tie saldākie, un dažkārt pat pavīd doma par muzeja slēgšanu. Mainās darbinieki, un muzejā strādā Iveta Ansone, Māra Jansone un Laima Landmane. Valstī sākas muzeju akreditācija, un šajā procesā jāiekļaujas arī toreizējai muzeja vadītājai Silvai Zvejniecei. Sākot darbu, jaunā muzeja vadītāja vispirms izmēž muzeja telpas, no tām izvedot divas autokravas atkritumu. Ar vīra palīdzību tiek labots, berzts, tīrīts un krāsots. Šajā dienā bijusī muzeja vadītāja ar pateicību atcerējās daudzos Šteinbaumas kundzes padomus, Vijas Šulces, Jolantas Plaudes, Veras Grosbahas, Haralda Kleinberga dāvinātos sadzīves priekšmetus. Sirsnīgi pateicības vārdi tiek veltīti arī Mirdzai Jonelei par palīdzību pirmajā muzeja akreditācijā. Lai arī process nebija no vieglajiem, 2001. gada decembrī akreditācija tika izieta. Kad muzejā bija nostrādāts jau krietns laiks un daudz darbu padarīts, Silva Zvejniece atgriezās darbā skolā un stafetes kociņš tika nodots Gundegai Balodei, kurai arvien bija interesējusi vēsture.

Mainās laiki, fakti, notikumi. Ekspozīcijas iekārtotas, muzejs akreditēts, bet prasības aug. Ar lielu entuziasmu un atbildības sajūtu jaunā muzeja vadītāja sāka darbu. Jubilejas reizē viņa ar pateicību atcerējās Rojas vidusskolu, sevišķi, tās mazo galu, ar kura skolotājiem un skolēniem izveidojusies laba sadarbība, ieinteresējot bērnus muzeja darbībā. Savu paldies Gundega veltīja arī Mirdzai Jonelei par sniegtajiem padomiem un Kandavas, Pāvilostas un Jaunpils muzeja darbiniecēm par pleca sajūtu, kas ir ļoti svarīga un vajadzīga. Paldies arī Dinai Lankovskai, kura tolaik strādāja tūrisma informācijas centrā, kas atradās muzeja telpās. Kad muzeja kolektīvam pievienojas jaunā darbiniece Taiga Kaunese, viņām kopīgi izveidojas lielisks tandēms ar zvejnieksievu Mildu, Pauliņkundzi no burinieku laikiem un Annu Petrovnu no padomju laikiem. Kā vēlāk atcerējās Taiga, nekad mūžā viņai nav nācies tik daudz melot, kā, piedaloties slavenajā melu spēlē, ar kuru daudzu gadu garumā iepriecināti gan tuvi, gan tāli muzeja viesi. Piebildīšu, ka, nomainoties dažiem personāžiem, melu spēle turpinās joprojām, ienesot jautru piesitienu visnotaļ nopietnajā muzeja ikdienā.

  1. gadā no darba muzejā aiziet Taiga. Daudzo gadu laikā muzeja ēka ir sakārtota gan no iekšpuses, gan ārpuses, un Gundega nolemj pāriet viņas vietā, atdodot vadības grožus tagadējai muzeja vadītājai Inesei Indriksonei.

Inese Indriksone mīļi sveic visus jubilejas viesus muzeja jaunajās telpās Kaltenes klubā. Lai arī, Ineses vārdiem runājot, muzeja sirds un dvēsele joprojām ir Rojā, Selgas ielā 33, kopš vasaras muzejs apdzīvo arī ēku Kaltenē.

Inese atceras, ka atnākusi strādāt uz renovētu ēku ar skaistām, tīrām telpām, kurās iekārtotas dažādas ekspozīcijas. Tomēr laiks iet uz priekšu un muzejiem prasības aug. Tie iet līdzi laikam, tādēļ izbrīnu rada fakts, ka daļā cilvēku vēl joprojām mīt stereotips par muzejiem kā par vecām ēkām, kurās glabājas nevienam nevajadzīgi priekšmeti, krājas putekļi un to visu uzrauga vecas tantes melnos ķitelīšos. Arī tādēļ par vienu no darba prioritātēm Rojas Jūras zvejniecības muzejs ir izvirzījis darbu ar sabiedrību – sākot ar bērniem un beidzot ar senioriem. Muzejā parādījušās jaunas tehnoloģijas, un sava pētnieciskā darba rezultātu muzeja ļaudis cenšas pasniegt tā, lai tas būtu interesanti jebkurai mērķauditorijai. Kā atzīmēja Inese, mums ir jāmīl sava valsts, savs novads un jālepojas ar to, kas mums ir, un šī ir viena no muzeja galvenajām misijām – palīdzēt ar savu informāciju iemīlēt Latviju gan mums pašiem, gan mūsu ārzemju viesiem. Ar saviem interaktīvajiem stendiem muzejs ir izgājis ārpus telpām, tiek apdzīvotas arī jaunās telpas Kaltenē, veidojot tajās interesantus pasākumus un radošās darbnīcas. Tas viss nebūtu paveicams bez Rojas novada domes atbalsta, tādēļ muzeja vadītāja pateicās novada domes priekšsēdētājai Evai Kārkliņai un attīstības nodaļas vadītājai Agnesei Veckāganei par atbalstu un uzticēšanos. Inese pateicās arī saviem fantastiskajiem kolēģiem Gundegai Balodei, Ainai Finkei, Skaidrītei Kučānei par entuziasmu un ieinteresētību savā darbā, bet Oskaram Mitenbergam un Raimondam Engīzeram par siltajām telpām.

Savukārt pašus gaviļniekus sveica Rojas novada domes priekšsēdētāja Eva Kārkliņa. Viņa uzsvēra, ka vairāk par skaistiem, krāsainiem bukletiem runā darbi, un Rojas muzejs var lepoties ar to, ka slava par viņu paveikto ceļo no mutes mutē, kā rezultātā arvien biežāk muzejā iegriežas gan pašmāju ļaudis, gan mūsu novada viesi un garāmbraucēji.

Jubilārus sveikt bija ieradušies arī kolēģi no Jaunpils un Kandavas muzejiem, māksliniece Kornēlija Ozoliņa, Rojas bibliotēkas un kultūras centra darbinieki, sociālā dienesta kolektīvs, Rojas invalīdu biedrība, Rojas vidusskola, Rojas Mākslas un mūzikas skola un daudzi citi, kuru dzīvē un darbā muzejs ieņem nozīmīgu vietu.

Dace Klabere

Ziņas