Ziņas

Svētku sajūtu nevar nopirkt, to var tikai radīt

Atpakaļ

 “Jau otro gadu ir sagadījies tā, ka mūsu  koncerts notiek tieši  4. maijā. Tā ir diena, kad mēs teicām “PAR”. Teicām “PAR” mūsu brīvībai. Šo dienu varam saukt arī par mūsu valsts otro dzimšanas dienu. Vai tas nav lieliski? Mēs varam būt savās mājās, savu cilvēku vidū, dziedāt savas dziesmas, būt kopā un svinēt šādā veidā šo dienu!” Ar šādiem Rojas novada pasākumu organizatores Daces Brokas vārdiem 4. maija vakarā noslēdzās rojenieku visgaidītākais un vismīļākais pasākums – Meklējam solistu.

Piekrītu katram Daces teiktajam vārdam, jo esmu pārliecināta, ka šajā dienā katrs pasākuma apmeklētājs uzklāja baltu galdautu un  baudīja pusdienas  īpašā svētku noskaņā kopā ar saviem tuvajiem un mīļajiem. Vakara pasākums bija kā šīs dienas kulminācija. Nevarēja nesajust īpašo un spēcīgo enerģiju, kura plūda no zāles uz skatuvi un atpakaļ, īpaši brīdī, kad visi apmeklētāji zālē, kājās stāvot, vienojās kopīgā dziesmā – Renāra Kaupera un Ingas Cirpes “Mana dziesma”. Asaras acīs un kamols kaklā no saviļņojuma bija gan uz skatuves esošajiem, gan ne vienam vien arī skatītāju zālē.

 Rojenieki šim pasākumam gatavojas jau agrā pavasarī, kad vēl tikai no neoficiāliem avotiem klīst runas, ka Dace ar Jāni atkal meklē solistus. Gatavojas gan tie, kuri tikai vēlas apmeklēt šo pasākumu, izbrīvējot sev brīvu vakaru, gan tie, kuri tikai klusībā pie sevis apsver iespēju būt par dalībniekiem. Un tad ar trīcošu sirdi, saņemot uzaicinājumu no Daces vai Jāņa, cīnās ar sevi starp piekrist vai nepiekrist.  Paldies jums par to, jo ar šo, it kā neprātīgo lēmumu, jūs sagādājat prieku un kolosālas emocijas ne tikai citiem, bet arī sev. Tiesa, lai līdz priekam nonāktu, priekšā ir milzīgs darbs, kas mērāms daudzās mēģinājumu stundās kopā ar Āriju, Jāni, Daci, Evu, Mareku, Modri.

 Personīgi nepazinu nevienu no šī gada atrastajiem solistiem,  tomēr tas nemazina pārsteiguma, apbrīnas un sajūsmas sajūtu, vērojot katru priekšnesumu. Ja pasākums sākas ar čigānu mūziku un ugunīgām dejotājām, tad priekš manis tas jau ir izdevies, bet ja tajā skan arī  “Prāta vētras” dziesma, tad tā jau ir garantija, ka būšu uzlādēta ar pozitīvām emocijām uz  ilgu laiku. Izvēlēties tik populāra dziedātāja zināmu dziesmu, manuprāt, ir liels risks, jo, tīšām vai netīšām, klausītājs skanējumu salīdzinās ar oriģinālo izpildījumu. Paldies Mārim Popmanim! Tas, ko es dzirdēju, un, spriežot pēc skatītāju aplausiem un ovācijām zālē pēc dziesmas, nelika vilties – skanēja lieliski. Tā vien šķiet, ka citu dziesmu pat grūti iedomāties dziedam jaunu, izskatīgu puisi, kurš vēl ir tik bīstamas, grūtas un vīrišķīgas profesijas pārstāvis kā ugunsdzēsējs.

 Paldies Signei Kalmanei! Rojenieki ir pieraduši smaidīgo un pozitīvo Signi redzēt dejojam katrā pasākumā, kurā piedalās deju studijas “Elfas” meitenes. Viņas priekšnesums man bija un reizē arī nebija pārsteigums, jo likās, ka viņai vienkārši nevar neskanēt. Būt uz skatuves, Signei ir pašsaprotama lieta, to varēja redzēt. Būt kopā ar savām meitenēm, tas ir tik droši un pierasti!

 Paldies Dacei Kirilovai!  Man līdz šim ir bijis priekšstats, ka lauku darbos rūdīti ļaudis ir mazrunīgi, nevaļīgi un iesaistīt viņus kādās nebūt avantūrās, kuras pie tam ir saistītas ar uzstāšanos,  ir neiespējamā misija. Tomēr Dace pierādīja, ka ne jau darbs ir tas, kas ietekmē izvēli darīt vai nedarīt kaut ko ikdienā neierastu. Svarīgs ir nebēdnības gars, kas mums liek iesaistīties pat tur, kur kādreiz ir šķitis, ka nekad es to nevarēšu izdarīt, jo es nedziedu, neesmu muzikāla, nevaru… Var un vajag! Un šī uzdrīkstēšanās paliks atmiņā uz visu mūžu un sildīs sirdi pat tad, ja nekad vairs neko tādu nedarīs.

 Paldies Jolantai Doniņai! Nepazīstot Jolantu personīgi, man tomēr ir šķitis, ka arī Jolanta var dziedāt. Priecājos, ka nebiju kļūdījusies, viņas priekšnesums to lieliski pierādīja, un liktenīgās sievietes tēls viņai ļoti piestāvēja. Visa mana sapratne par mūziku aprobežojas tikai ar patīk vai nepatīk, tomēr šķiet, ka Laimas Vaikules dziesmas nav viegli izpildīt. Viņas īpašais balss tembrs un valodas skanējums ir tas, kas liek dziesmai iekarot klausītāju sirdis. Jolanta to nekopēja, tāpēc viņas izpildījumā dziesma ieguva citādu skanējumu, drusku mierīgāku un daudz sievišķīgāku.

 Paldies Dāvim Šteinbergam!  Dāvja priekšnesums mani nudien pārsteidza.  Es nezinu, kāda ir Dāvja muzikālā gaume, bet domāju, ka tā noteikti nav šlāgermūzika. Tas gan netraucēja Dāvim izpildīt šo dziesmu ne sliktāk kā pašam Edvīnam Zariņam!  Paldies Armandam Indriksonam! Ja to, ko dara, dara ar azartu, prieku un degsmi, tad tas nevar neizdoties! Es teiktu – īsts šovmenis! Uzspridzināja skatītāju zāli ar savu atraktivitāti.  Mans kompliments par superīgo uzvalku. Ne katram būtu drosme uzvilkt tik pamanāmu skatuves tērpu un iznest to par visiem simts procentiem.

Paldies Ivo Cielavam! Ņemot vērā to, ka Ivo nedzīvo Rojā, var tikai zīlēt, kā viņš spēja apvienot savu darbu ar mēģinājumiem Rojā. Ivo ir muzikālā izglītība, viņa darbs ir saistīts ar mūziku, tomēr nevar aizmirst, ka viņš spēlē pūšaminstrumentu, nevis ir vokālais pedagogs. Ivo priekšrocība bija tā, ka viņš pats dzird, cik pareizi vai nepareizi dzied, un tai pat laikā viņa muzikalitāte uzliek viņam dubultu atbildību nenodziedāt šķībi.

 Paldies Svetlanai Mediņai! Baudot Svetlanas priekšnesumu, es vēlējos nokļūt bērnībā un dzirdēt viņas balsi dziedam šūpuļdziesmu. Šķiet, nav melots pasākumā izskanējušam apgalvojumam, ka bērni viņai līp klāt. Es domāju, ka viņai līp klāt arī pieaugušie, smeļoties no viņas mieru un maigumu.

Laimīgas apstākļu sakritības dēļ pasākumu noskatījos abas reizes. Man nebija garlaicīgi arī otrajā koncertā. Viss, kas notika uz skatuves, bija patiesi un dzīvi, tas nebija atkārtojums. Tomēr es pamanīju kādu būtisku atšķirību, par kuru man ir patiess prieks – ja pirmajā koncertā dziedātāji nemanāmi,  tomēr nervozēja, tad otrajā koncertā viņi paši izbaudīja savu priekšnesumu. Un tā bija viņu alga, šīs maģiskās pāris minūtes uz skatuves, kad tu pats priecājies par savu baiļu un nedrošības pārvarēšanu. Kad tu pēc daudzu mēģinājumu stundām beidzot vari lepoties ar sava darba rezultātu. Kad tu esi radījis svētkus pats sev, saviem tuvajiem un pilnīgi svešiem cilvēkiem.

Pasākums ir beidzies, un ir drusku žēl, ka tā.  Vēl nupat bija laiks, kad vairāku mēnešu garumā visi gūlās un modās ar domām par to, kā tas būs… Pasākumam bija pakārtota katra dalībnieka ģimene un darbs. Beidzot mamma būs mamma, tētis būs tētis, sieva būs sieva, vīrs būs vīrs, draugs būs draugs un darbinieks būs darbinieks uz pilnu slodzi.  Viss būs ierasti un paredzami, kā bija līdz šim, bet – esiet uzmanīgi, apetīte rodas ēdot. Ja vienreiz kādai pozitīvai neprātībai ir teikts “jā”, tad pastāv iespēja, ka tāda reize var pienākt vēl. Godīgi sakot, es to pat novēlu katram – pieņemt izaicinājumu, uzdrošināties un izdarīt, jo, kā teica pasākuma vadītājs Jānis: “Svētku sajūtu nevar nopirkt, to var tikai radīt.”

Paldies pasākuma viesiem, pateicoties kuriem pasākums nebūtu izvērties tik krāsains – čigānu dziesmu un deju grupai RADA, Aijai Barovskai, iluzionistam Robijam Trankalim! Paldies draugiem un drošajam plecam uz skatuves – Evai Fricbergai un viņas vadītās deju studijas ELFAS meitenēm – Megijai Bramanei, Beātei Bekmanei, Adrijai Arakai, Signei Kalmanei! Paldies gaismu un skaņas meistaram Marekam Štālam! Paldies Didzim Alksnītim, bez viņa spējām būt ātram un nemanāmam būtu bijis grūti! Paldies frizierītēm – Initai Cīrulei, Undai Kristapsonei un grima speciālistei Janai Bernadskai – bez jūsu prasmīgajām rokām nevarēja iztikt neviens, kurš atradās uz skatuves! Paldies Modrim Sproģim par fonogrammu ierakstu un piemiņas disku katram dalībniekam! Paldies Mārtiņam Veļam par videoprojekciju! Paldies Ārijai Veidei, jo elpot uz skatuves dziedot ir jāmāk, un Arnim Enzelim! Paldies Andrim Zemelam par kvalitatīvajiem foto un Guntim Martužānam par video ierakstu – pateicoties jūsu darbam, par šo pasākumu runās tālu aiz mūsu novada robežām, un jūsu darbam nākotnē būs vēsturiska vērtība! Paldies Ieviņai Svitiņai, par ar mīlestību ceptajām un dāvātajām kūciņām garajā ģenerālmēģinājuma vakarā! Paldies dziedāšanas skolotājam un pasākuma vadītājam Jānim Kalniņam! Paldies Dacei Brokai – pasākuma veidotājai un vadītājai, kura, kā teica Jānis Kalniņš, darīja visu pārējo!

Pasākuma apmeklētāja Iluta

Ievas Zemeles foto

Ziņas