Ziņas

Viens no atpazīstamākajiem dzejniekiem Rojā

Atpakaļ

Jau kopš 1982. gada Rojā tiek pasniegta Pastariņa prēmija latviešu bērnu grāmatu autoriem un grāmatu ilustratoriem. Arī pagājušais gads Rojas novada bibliotēkā ir pagājis zem Pastariņa zīmes. Maijā Rojā tika pasniegta jau 19. Pastariņa prēmija (prēmiju pasniedz ik pa diviem gadiem). Šī gada prēmijas laureāti ir dzejnieks Kārlis Vērdiņš, kura poēmu bērniem “Dilles tante” Rojas bibliotēkas lasītāji atzina par labāko bērnu grāmatu. Otrs prēmijas laureāts ir mākslinieks, karikatūrists un grāmatu ilustrators – Kristaps Auzenbergs, kura grāmatu ilustrācijas bērni novērtējā par visasprātīgākajām un mūsdienīgākajām.

Uz prēmijas pasniegšanas ceremoniju un tikšanos ar  visprasīgākajiem kritiķiem – lasītājiem – ieradās mākslinieks Kristaps Auzenbergs, diemžēl dzejnieks Kārlis Vērdiņš nevarēja ierasties, jo tajā laikā atradās Amerikas Savienotajās Valstīs, kur kopš 2016. gada Vašingtona Universitātē Sentluisā studē radošās rakstniecības studijā. Tomēr, kā pateicību par izrādīto uzmanību, dzejnieks apsolīja uz tikšanos ar lasītājiem ierasties gada nogalē – decembrī.

Gada nogalē Rojas Kultūras centra konferenču zālē pulcējās gan skolēni, gan skolotāji, gan citi novada iedzīvotāji, kuriem tikšanās ar dzejnieku Kārli Vērdiņu ir pietiekami interesants iemesls, lai apstātos un uz dzīvi paraudzītos ar nedaudz citādu skatījumu, jo lasītās recenzijās par Kārļa vērdiņa grāmatām gan pieaugušajiem, gan bērniem ieintriģē: “… Kārļa Vērdiņa dzeja ir mākslinieciski augstvērtīga… Kārlis Vērdiņš kā dzejnieks ir artistisks un daudzveidīgs, turklāt nepārtraukti attīstās… viņa darbi uzrunā pat tādus lasītājus un klausītājus, kam dzeja vispār nav tuva… precīzi novērojumi par cilvēku dzīvi, par kuriem, kā saka, nezini, smieties vai raudāt…”. Dzejnieks Latvijas Kultūras akadēmijā ieguvis bakalaura un maģistra grādu, Latvijas Universitātē ieguvis filoloģijas doktora grādu. Strādā par pētnieku LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, kā arī studē Amerikas Savienotajās Valstīs. Bijis literatūras žurnāla redaktors. Strādājis V. Belokoņa izdevniecībā, Latvijas enciklopēdijas redakcijā. Publicē rakstus par literatūru un grāmatu recenzijas, sarakstījis priekšvārdu latviešu dzejas antoloģijai lietuviešu valodā. Sadarbojas ar dažādiem latviešu komponistiem un mūziķiem. Atdzejojis Eiropas un ASV 19. un 20. gadsimta dzeju. Ir vairāku dzejoļu krājumu autors, saņēmis dažādas literatūras prēmijas. Viņa dzejas izlases ir iznākušas krievu, angļu, čehu un poļu valodā, dzejoļi atdzejoti arī citās pasaules valodās. Un vēl kāds interesants fakts – dzejolis "Come to me" iekļauts Sautbenkas Mākslas centra ekspertu veidotajā piecdesmit pēdējo gadu labāko mīlas dzejoļu izlasē.

Piekritīsiet, gana iespaidīga personība, lai man, šī raksta autorei un tikšanās organizatorei, pirms pasākuma būtu dūša papēžos, jo sevi nebūt neuzskatu par dzejas pazinēju un lielu tās cienītāju. Tomēr man par patīkamu pārsteigumu bija atklājums, ka mums ir tas gods tikties un runāt ne tikai ar ļoti izglītotu dzejnieku, bet arī ļoti vienkāršu cilvēku, kuram ir brīnišķīga humora izjūta un kurš ir viens no nozīmīgākajiem un pazīstamākajiem savas paaudzes dzejniekiem Latvijā, un viens no pasaulē atpazīstamākajiem latviešu dzejniekiem.

Pasākumu atklāja Daces Brokas vadītā Rojas Kultūras centra runas pulciņa dalībnieki – Miķelis Gitendorfs, Eva Kirilova, Valters Sigai un Emīlija Ozoliņa, lasot poēmu “Dilles tante”. Pats dzejnieks atzina, ka šo poēmu viņš pirmo reizi dzird kā priekšnesumu. “Šodien es precīzi uzzinu, ka poēmas lasījums ilgst precīzi 13 minūtes. Atzīšos, ka grāmata tapa divos autobusa braucienos. Pirmā puse tapa autobusa braucienā uz dzejas festivālu Tartu, bet otra puse, kad atkal neviens mani nepieskatīja, atpakaļceļā uz Rīgu.” Sasveicinoties ar klātesošajiem, dzejnieks izteica lielu prieku un pateicību, ka viņa Dilles tanti Rojā mīl tik ļoti, ka pat piešķīruši Pastariņa prēmiju, kuru pirms viņa ir saņēmuši daudzi Latvijā zināmi latviešu bērnu grāmatu rakstnieki un ilustratori.

Pasākuma laikā klātesošajiem bija iespēja iepazīties ar dzejnieka daiļradi  un baudīt paša autora priekšlasījumus (manuprāt, neviens nevar labāk un precīzāk līdz klausītāja ausīm, prātam un sirdij savu dzeju aiznest, kā pats autors). Sarunā ar klātesošajiem ļoti spilgti atklājās arī dzejnieka brīnišķīgā humora izjūta. Piemēram, uz jautājumu, kā izvēlēties pareizo dzīves ceļu nākotnē, Kārlis Vērdiņš atbild: “Es neesmu nekāds labais piemērs tāpēc, ka jau kopš bērnības man ir patikuši humanitārie priekšmeti. Esmu lasījis daudz grāmatu, un man vienmēr ir patikusi literatūra, un tas nav nekāds labais piemērs dzīvē, jo par to visu neko daudz nemaksā. Tāpēc, ja jums ir izvēle, patīk un padodas matemātika, tad ir vērts apgūt dzīvei kaut ko vērtīgāku un noderīgāku, citādi līdz sirmam vecumam jums nāksies braukāt apkārt un lasīt savus dzejoļus.” Savukārt uz jautājumu, vai dzeja vispār ir vajadzīga, dzejnieks ar smaidu saka: “Vai vajadzīga dzeja un literatūra, es to nekad neesmu sapratis. Tagad jūs ejat skolā, jūs visus savāc un atved uz šejieni, un jūs klausāties dzeju, bet tad, kad jūs būsiet izauguši, jūs neviens nekur nevedīs, jūs būsiet brīvi un varēsiet paši izdarīt izvēles. Pilnīgi pieļauju, ka daļa no jums vairs neinteresēsies ne par dzeju, ne par literatūru vispār. Tomēr šeit es redzu dažus pieaugušos, un man ir cerība, ka daži no jums arī izauguši interesēsieties par dzeju un literatūru. Un tas jau nozīmē, ka dažiem dzeja ir un būs vajadzīga, un tas, manuprāt, jau ir daudz.”

Turpinot mūsu sarunu, kurā ik pa laikam iesaistījās arī klātesošie ar jautājumiem, mēs uzzinājām, ko dzejnieks mācās Amerikā un kāpēc. Ļoti vienkārši – Latvijā ir izieti visi izglītības līmeņi, bet mūsdienu pasaulē, kur pat akadēmiskajā sfērā globalizācijas tendences ir ļoti manāmas, ar vietējo izglītību sāk kļūt par maz. “Mana lielā aizraušanās ir pētniecība – šī ir joma, kurā nekad nav iespējams paveikt visu. Tāpēc es mācos, jo ceru, ka man būs iespēja paveikt vēl daudz.”

Uz jautājumu, kāpēc kopš 1997. gada, kad pirmo reizi ir publicēti Kārļa Vērdiņa darbi, izdotās grāmatas ir salīdzinoši nedaudz  –  4 bērnu un 5 pieaugušo grāmatas – dzejnieks atbild, ka viņaprāt svarīgāka ir kvalitāte, nevis kvantitāte, kad izdod visu, kas ir kaut kur uzskribelēts. Autors nevēlas pēc gadiem lasīt savu dzeju un kaunēties par tiem pats savā priekšā. Un vēl dzejnieks sevi nosauc par sliņķi, jo dzejoļi nav pamatdarbs, dzejnieks ar savu dzeju nepelna naudu. Dzejas rakstīšana ir hobijs, tā ir patīkama nodarbe, kad gribas izteikties, un kad vispār ir ko teikt.

Iluta Graudiņa

Daigas Dambītes foto

Ziņas