Ziņas

Ziedi nozied, bet pasakas paliek

Atpakaļ

Janvāris ir Annas Sakses dzimšanas dienas mēnesis, un to atzīmēt, atceroties rakstnieci un pārlapojot viņas populārāko grāmatu “Pasakas par ziediem”, aicināja Rojas novada bibliotēka.

Pasākuma ievadā bibliotēkas vadītāja Irēna Svitiņa iepazīstināja klātesošos gan ar rakstnieces dzīves līkločiem, gan ar viņas literāro devumu. Rakstnieces kontā ir arī vairāki romāni, kas saistīti ar padomju laiku, un tie ir kā zināma nodeva tam laikam, bet tajos ir daudz cilvēcības un cilvēku rakstura šķautnes, kādas mēs joprojām sastopam ikdienā.

Rakstniece savulaik teikusi, ka pietiktu, ja katrs rakstnieks radītu mūžā vienu tēlu, kas ienāktu atpakaļ dzīvē, dzīvotu tautā. Kā Blaumaņa Kristīne, kā Lāča Oskars. Pēckara gados viņas romāns “Pret kalnu” deva nosaukumu daudziem kolhoziem, un tā varonei Mirdzai Ozolai gribēja līdzināties daudzi jaunieši. Līdz ar kolhoziem romāns izgaisa no ļaužu atmiņas, bet turpināt dzīvot tautā bija lemts viņas grāmatai “Pasakas par ziediem”. Kopš 1966. gada tā piedzīvojusi vairākus atkārtotus izdevumus un tulkota daudzās valodās.

Krājums iesākas ar pasaku par sniegpulkstenīti, un mums, klātesošajiem, tika dota iespēja pasaku noklausīties aktiera Imanta Skrastiņa lasījumā. Rakstnieces pasakā mīlestība bieži kļūst par tādu kā pārbaudes mēru cilvēku savstarpējās attiecībās, jo būtībā pasakas jau ir ne tik daudz par ziediem, kā par mums pašiem, par cilvēkiem – cik dažādi mēs esam, un kā kurā brīdī rīkojamies. Slavenā cimdu Jetiņa savulaik teikusi, cik žēl, ka vairs nevar paadīt, jo rokas vairs neklausot. Viņai tik ļoti patīkot Sakses ziedu pasakas, kurās cilvēki pārvēršas ziedos, un no ziediem skan cilvēka balss. Tu vari paraudāt, vari pasmieties, izjust, kā dvēsele zied. Visvairāk viņai patika pasaka par sniegpulkstenīti, tai Jetiņa noadījusi vairākus cimdu pārīšus.

Gatavojoties pasaku pēcpusdienai, bibliotekāres tās apmeklētājiem bija devušas mājasdarbu – izvēlēties savai sirdij tuvāko pasaku no rakstnieces krājuma, ko nolasīt klātesošajiem. Pasaku mīļotāji mājasdarbu bija izpildījuši, un mēs dzirdējām Dzintras Žuravskas, Maijas Bergānes, Veronikas Grosbahas lasījumus un atstāstījumus, savukārt Inese Priede bija iedziļinājusies dažādos rakstnieces biogrāfijas faktos. Pasaku lasīšana un stāstīšana ir neatņemama bērnudārza audzinātāju darba sastāvdaļa, tādēļ šajā pēcpusdienā mēs aizrautīgi, ar lielu interesi noklausījāmies, kā PII “Zelta zivtiņa audzinātāja Iveta Rozentāle stāstīja pasaku par zaķi, kurš brauca uz Rīgu pēc skābu kāpostu sēklām. Savukārt Vilnis Paegle klātesošos pārsteidza ar paša sacerētu pasaku.

Ziedi nozied, izgaist smarža un cilvēki ar saviem likteņiem, bēdām un priekiem, bet pasakas paliek. Tās lasot, mēs smejamies, apbrīnojam, paraudam un paskumstam. Un lai arī daudzām pasakām beigas nav tās laimīgākās, tomēr ir laba dvēseliska sajūta, jo ir ticība tam, ka labais tomēr pastāv, neskatoties uz to, ka pasakas dažkārt beidzas traģiski.

Dace Klabere

Ziņas