Īsti saredzam tikai ar sirdi
Pāris dienu pirms gadu mijas labdarības koncertā “Roku rokā” Rojas kultūras centrā pulcējās visi tie novada ļaudis, kā arī pašmāju un viesmākslinieki, kuriem nav svešs mūsu līdzcilvēku liktenis.
Kā savā uzrunā klātesošajiem sacīja Rojas novada sociālā dienesta vadītāja Lāsma Pūce, ir patīkami satikties labdarības pasākumos, tomēr tie vienmēr ir saistīti ar kāda cilvēka grūtībām, vai pat, kā šajā gadījumā, nelaimi.
Šī gada nogale ļoti skumja izvērtās Lienei Voronovai un viņas nepilngadīgajiem bērniem Aleksai un Robinam. Ugunsnelaime viņiem atņēma visu – mājas, iedzīvi, tai skaitā dokumentus. Un nav jau runa tikai par materiālajām vērtībām – uguns liesmas aprija arī atmiņas par mājā piedzīvotajiem skaistajiem mirkļiem, izraisot emocionālu traumu, īpaši jau bērnos.
Kā atzīmēja labdarības pasākuma vadītājs Valters Krauze, šī pēcpusdiena bija domāta kā uzmundrinājums Voronovu ģimenei, pateicība tiem, kas jau ziedojuši, un kā maza priekšā teikšana tiem, kas vēl tikai grasās palīdzēt. Valtera uzaicinājumam koncertēt labdarības pasākumā Rojā bez šaubīšanās bija atsaukušies Normunds Rutulis, Kaspars Markševics un Kristīne Šomase. Ar jestrām tautas dejām mūs iepriecināja kaimiņu novada ļaudis – vidējās paaudzes deju kolektīvs “Krišjānis” no Valdemārpils (vadītāja rojeniece Gunta Kupše) un, protams, pašmāju talantīgie un atsaucīgie pašdarbnieki – sieviešu ansamblis “Con Vita”, “Elfas” dejotājas, Eduards Čeksters, “Improvizācija” (Beate Olekte, Sabīne Briede, Helga Gūtšmite, Emīlija Ozoliņa), Aija un Jānis Kaļiņičenko, Sana Lukševica un Eva Kiršteine, vokālā studija “Jāņabērni”, deju kopa “Gaspažiņas”, Ieva Grīnīte un Rojas kultūras centra amatierteātris.
Pēc pasākuma jautāju mūsu viesmāksliniekiem, kas īsti ir tas, kas liek viņiem ziedot savu brīvdienu, lai piedalītos mūsu labdarības pasākumā. Valters Krauze: “Visi cilvēki uz pasaules ir vienādi tādā nozīmē, ka jebkuram jebkas var gadīties jebkurā brīdī. Tu neko vairs nevari izdarīt uz priekšu vai atpakaļ, bet, ja es varu būt noderīgs, tad tas ir jādara.” Normunds Rutulis: “Nevienu jau neaicina simtiem tūkstošiem reižu uz labdarības pasākumiem. Es vados pēc dzīves nogriežņiem – notiek tas, kam jānotiek un tad, kad jānotiek, un, ja mani aicina uz labdarības pasākumu, man tur ir jābūt. Tas savā ziņā ir pārbaudījums. Ja es varu dot kaut ko cilvēkiem, un tas rada papildus labas emocijas, esmu laimīgs!” “Tās ir emocijas, ko nevar nopirkt ne par kādu naudu”, piebilda Kristīne.
“Lai arī cik daudz kļūdu, kļūmju un nepareizību, tomēr viena lieta nevar būt nepareiza – būt labam cilvēkam. Neizprotami un pārāk vispārīgi skan, tāpēc to pašu teikšu citādi – būt cilvēkam ar labu sirdi. To arī novēlu. Un tas ir tā, kā būt puķes centram vai brīnumsvecītes deglim – pulcēt apkārt ziedlapiņas, dzirkstelītes. Daudz, nerēķināmi daudz laba. Īsāk sakot, novēlu pati sev un katram savam draugam dzīvot ar sirdi, ar to domāju, dzīvot ar krietnu sirdi vai ar tīru sirdi. Ceru, ka formulējumi neskan neizprotami. Tas ir tā, kā tur Sent Ekziperī ierakstījis tajā sen atpakaļ lasītajā un mūžam pārlasāmajā grāmatā par mazo princi. Tur sacīts – īsti saredzam tikai ar sirdi, un paskaidrojumi ir lieki.” Ceru, ka šiem Maijas Laukmanes vārdiem ir gatavs piekrist ikviens no mums.
Mums visiem ir vajadzīga māju sajūta un apziņa, ka jebkurā brīdī varam tajās atgriezties, tādēl pasākuma noslēgumā Valters Krauze vēlēja Voronovu ģimenei: “Lai viss notiek, lai nepietrūkst spēka, lai apkārt atsaucīgas sirdis un rokas. Ceļš nebūs ne ātrs, ne viegls, bet viss notiks, ja paši cerēsit un citi palīdzēs”.
Dace Klabere