Skolai atdots mūžs

Uz manu jautājumu, vai Skolotāju dienā ietrīsējās arī bijušo pedagogu sirsniņas, Virgīnija atbild noliedzoši un uzsver, ka būt skolotājiem – tas ir bijis viņu aicinājums un sirdsdarbs. Šo dažu mēnešu laikā, kopš abi pedagogi ir pelnītā atpūtā, viņi bijuši tik aizņemti, ka neviens no viņiem vēl nav apjautis, ka kaut kas pietrūktu. Virgīnija atklāj, ka lielajā aizņemtībā jau vienubrīd nodomājusi, kā ar visu tiktu galā, ja vēl ik dienu būtu jāiet uz skolu.

“Abi reizē atnācām, reizē aizgājām”, stāsta Virgīnija un Egils piebilst – laikā aizgājām. Virgīnija smej, ka īsti reizē neatnākuši gan. Egils uz Roju atbraucis jau augusta sākumā un pieņemts darbā no 15. augusta, savukārt Virgīnija 29. jūlijā bija kļuvusi par jauno māmiņu pirmdzimtajai meitai Ilzei, tādēļ Rojā ar visu bērnu ieradusies vien septembra beigās. Šeit viņa ar labu vārdu piemin Jakovu Plineru, kurš viņu pieņēmis darbā ar atpakaļejošu datumu – arī 15. augustu. Jaunie pedagogi izgājuši ciklu, ko gandrīz visi skolotāji – veselu gadu jaunā ģimenīte nodzīvojusi vienā internāta istabiņā. Uz jautājumu, kurš rūpējās par meitiņu, kamēr vecāki strādāja, Virgīnija atbild, ka bijis dažādi. Kuram no vecākiem iegadījusies brīva stunda, tas auklējis bērnu. Ja stundas bijušas abiem, meitiņu pieskatījušas jaunās kolēģes, bet dažkārt bērns ielikts sētiņā, sētiņa platajā gultā, un tā mazulis dzīvojies. Jā, gadījies arī, ka bērns ar visu sētiņu pamanījies no gultas noslīdēt, bet vienmēr viss beidzies labi – izaugusi gudra un vesela!

Tā nemanot, vienā elpas vilcienā, skolā pagājuši 40 gadi. Egilam tie gan ir 38 skolā nostrādāti gadi. Viņš atceras, ka Kalvīša laikā viņam apnikuši visi tukšie solījumi, tādēļ viņš noskaities un darbu skolā pametis. Virgīnija piebilst, ka  toreiz teikusi vīram, ka ilgāk par četriem gadiem jau viņš bez skolas neizturēšot, bet kļūdījusies – Egils izturējis divus gadus un, direktores pierunāts, atgriezies skolā. Viņam tikai žēl, ka nekas jau nav mainījies arī tagad. Pedagogu pāris ir pārliecināts, ka tagadējā tā saucamā reforma uz kādu bērnu paaudzi noteikti atsauksies. “Izglītošana ir ļoti smalks darbs un caurs papēžiem matemātiku nevar iemācīties. Lai to iemācītu, cilvēkam ir ļoti nopietni jādarbojas līdzi”,  uzsver skolotāja ar 40 gadu stāžu.

Šī gada sākumā Egilam sākušās nopietnas sirds problēmas, un  ģimenes kopējā apspriedē nolemts, ka viņam jāiet pensijā. Tad Egils pierunājis iet pensijā arī dzīvesbiedri, atgādinot, ka tā viņi norunājuši jau precoties. Viņš gan piebilst, ka būtu varējuši vēl kādu laiku pastrādāt, ja ne visas tās šausmas, kas pašlaik notiek izglītības sistēmā. Abiem pedagogiem nav skaidrs, kā cilvēki bez pedagoģiskās izglītības, kāju skolā nespēruši, var taisīt izglītības reformas. “Rezultāts pēc gadiem būs bēdīgs visai Latvijai”, rezumē laulātais pāris, piebilstot, ka viena valsts, kuras nosaukumu viņi vairs neatceras, šo reformu, kas pie mums tagad tiek realizēta, jau atmetusi pirms vairākiem gadiem kā nederīgu.

Virgīnija stāsta, ka viņi ir jau trešais vilnis, kas aiziet no skolas. Pirmie gājuši pensijā jau 1979. gadā, kad Mūrnieku pāris tikai sākuši strādāt. Deviņdesmitajos gados savukārt bijusi drastiska nostāja pret strādājošajiem pensionāriem – tie vai nu nesaņēmuši pensiju nemaz, vai no tās atvilkti tādi nodokļi, ka strādāt nav bijis izdevīgi, tādēl pensionāri pārtraukuši strādāt. Toreiz daudzi aizgājuši pensijā – viss skolas stiprais balsts. Virgīnija atceras, ka 1979. gadā skolā bijuši 30 jaunie pedagogi – visiem ne vairāk par 28 gadiem un loģiski, ka tagad, pēc 40 gadiem, viņi dodas pelnītā atpūtā.

Uz jautājumu, ar kuru no direktoriem bija visvieglāk sastrādāties, Egils atbild diplomātiski – direktori nāk un iet, darbs paliek. “Katra diena un stunda bija savādāka, un tur jau ir tā odziņa”, skaidro Egils. Viena tēma divām klasēm un katrā no tām pilnīgi savādāka stunda. Bērni ir tik dažādi, tāpēc arī nekas nenoticis vienādi. Stundu saplānot gandrīz neiespējami, jo nekas nenotika, kā plānots. Runājot par plāniem, Egils atceras, ka pašlaik kā lielu jaunumu pasniedz lietas, ko viņi pielietojuši jau pirms daudziem gadiem, tikko kā sākot strādāt. Patiesībā nespēja pieņemt esošo situāciju izglītības sistēmā, arī bija viens no iemesliem, kāpēc abi pedagogi pieņēma lēmumu no tās aiziet. Tāpēc arī nav žēluma un nav gribēšanas tajā atgriezties, tieši otrādi – tas viss atvieglojis šo izšķirīgo soli.

Mūrnieku pāra galvenais prieka avots ir viņu trīs bērni un kuplais mazbērnu pulciņš. Vecāki priecājas par to, ka visi trīs viņu bērni ir ieguvuši izglītību un  sevi realizē šeit pat Latvijā. Visi strādā un cīnās. Vecākā meita arī ir ļoti rezervēta pret politiskajām norisēm Latvijā, jo viņa realitātē redz, kā strādā nodokļu sistēma, un cik tā mums, iedzīvotājiem, ir labvēlīga. Ilze ir izstudējusi vides zinātni, raksta projektus, kuri allaž tiek apstiprināti, un cenšas dzīvot pēc iespējas zaļāk. Vidējās meitas Dainas maizes darbs ir tulkošana, bet lielā mīlestība – zirgi. Savukārt dēls Māris ieguvis elektroniķa izglītību un strādā firmā Ventspilī.

Virgīnijai un Egilam Mūrniekiem ir 6 mazbērni, tādēļ reta ir diena, kad viņi būtu tikai divatā. Tagad viss sirds siltums un zināšanas tiek ieguldītas mazbērnos un vecvecāki priecājas, ka viņi aug gudri, mīļi un zinātkāri. Virgīnija smejas, ka viņa esot tehniskā vecmāmiņa, kas atbild par ēdienu un drēbēm, savukārt Egils gādājot par mazbērnu izklaidēm. Mazajiem viņš nespēj atteikt neko – ved viņus peldēties, uz kafejnīcām, ekskursijās pa Latviju, spēlējas ar viņiem. Savukārt, kad nevajadzēs auklēt mazbērnus, Virgīnija ar Egilu plāno pievērsties fiziskajām aktivitātēm un saviem vaļaspriekiem, kam pagaidām laika nepietiek. Kad jautāju, kā viņiem tas izdodas – iet roku rokā visu dzīvi – Egils atbild, ka viņa sieviņa joprojām nav izlasīta grāmata, un, kā iesākuši, tā arī šo dzīvi pabeigšot – roku rokā.

Mūrnieku pāris nekad nav bijis uz ārišķībām vērsts. Arī pavasarī un vasarā Virgīnija centusies izvairīties no pārlieku emocionālām situācijām, lai arī  ne vienmēr tas izdevies. Augustā, pedagoģiskās padomes sēdē, viņa saņēmusi tik daudz sirsnības no saviem mīļajiem kolēģiem, ka to pietiks ilgam laikam. Tāds pats arī Egils – labāk lieku reizi klusu maliņā pastāvēs, tādēļ divpadsmitajiem nācies viņu apciemot dārzā…

“Tāda nu es esmu”, atklāj Virgīnija. “Savu dvēseli uz āru negriežu, tik vien, kā godīgi darīju savu darbu”.

Dace Klabere

Albuma foto

Latvijā sākušās medības ar dzinējiem

Sestdien, 5. oktobrī, šīs sezonas pirmajās medībās ar dzinējiem devās arī mednieku kluba “Ģipka” biedri. Kā pastāstīja tā vadītājs Ansis Svitiņš, Ģipkā šajā dienā bija sapulcējušies 11 mednieki un 4 dzinēji. Uz jautājumu, kā gāja, Ansis atbild, ka nevar sūdzēties. Zvēru bijis daudz, taču tie nenākuši ārā, bet tukšā mednieki arī nav palikuši – nomedīts brieža bullis. Bez tam vēl vīri medības apvienojuši ar sēņošanu – kopā salasīti vairāki maisi ar baravikām! Mežā bijuši daudz sēņotāju, tādēļ mednieki gājuši dziļāk mežā, kur parasts sēņotājs savu kāju nesper. Drošība medniekiem ir pirmajā vietā un, kā saka medību kluba vadītājs, tu esi atbildīgs par lodi, kuru izšauj.

 Ansis netic tam, ka Latvijā vairs nav mežacūku. Viņaprāt, cūkas ir, tikai nesalīdzināmi mazāk. Protams, ka viņam kā medniekam gribētos, lai dzīvnieku mežā būtu vairāk. Uz manu iebildi, ka mežacūkas nodara lielu kaitējumu vietējiem zemniekiem, Ansis atbild, ka to jau nodara jebkurš meža dzīvnieks, ne tikai cūkas.

Katrā medību kolektīvā ir izveidojušās savas tradīcijas un tiek gādāts par to, lai vīros nostiprinātos draudzība, biedriskums un kopības sajūta, lai medību sezonas sākums un nobeigums tiktu atzīmēti īpaši. Šajā reizē par to bija parūpējusies Anša mamma Ieviņa Svitiņa ar savu izpalīdzi Megiju Janševicu, kuras vīrus sagaidīja ar karstu, uz ugunskura vārītu zupu un izdekorētu mednieku namiņu.

Dace Klabere

D. Sileviča foto

2 attēli

Pašvaldības autoceļa atjaunošana

Galvenais šī projekta mērķis ir pašvaldības autoceļa “Autoceļš P126 – Kokdarbnīca – Mazroņi”, Rudē, seguma atjaunošana. Projektējamais ceļa sākums ir Valsts reģionālā autoceļa P126 “Valdgale – Roja” un beigas ir pašvaldības ceļš Zibeņu dambis. Projekta ietvaros saglabā esošo brauktuves platumu un parametrus, kas ir no 6,0m līdz 4,5m.

Būvdarbu līgums noslēgts ar IK “Jūrmalnieki AI”, reģistrācijas Nr. 41201005562,  par būvdarbu summu EUR 139 898,09 bez PVN, pamatojoties uz iepirkuma procedūrā iesniegto piedāvājumu kā saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu.

 Būvprojektu “Pašvaldības autoceļa “Autoceļa P126 – Kokdarbnīca – Mazroņi” seguma atjaunošana” izstrādāja PS “LMR Projekts”.

Ligita Šnore,

Teritorijas plānotāja

Seminārs “Maini dzīvi, domā plašāk!”

Idus Abra, semināra iedvesmas persona, ir reperis, daļa no vienīgā repa improvizācijas teātra Latvijā “Brīvrunu Projekts” un kopā ar savu biedru Artūru Jenotu vada podkāstu par latviešu repu “Karsts Karsts”, uzvarējis vairākās frīstaila sacensībās, zināmākās no tām - Ghetto Games “Štuka par Bazaru”. Izdevis divas relīzes, miksteipu “Prelūdija” un mazalbumu “TRIPS EP”.

Lielu daļu no Idusa Abras pašreizējās virzības ir veidojusi gūtā pieredze dažādos neformālās izglītības projektos. Pateicoties tiem viņš ceļojis apkārt Eiropai, saticis jauniešus no dažādām valstīm un paplašinājis savu skatījumu uz dzīvi, ko iesaka izmēģināt katram jaunietim!

Seminārā Abra dalīsies ar pieredzi, kas iegūta Eiropas Jaunatnes parlamentā un nevalstiskajā organizācijā “Tellus”, kā arī ar citām ārzemju pieredzēm, kas gūtas ceļā un stāstīs kā šis ceļš novedis līdz radošajai darbībai. Seminārā aicināti piedalīties: 

1. Projektu potenciālie īstenotāji: jaunatnes darbinieki, skolotāji, vadītāji, sociālie darbinieki, lēmumu pieņēmēji – paredzētas aktivitātes par projektu veidiem, atbalsta mehānismiem jaunatnes projektu īstenošanai, to ietekmi, labās prakses piemēriem u.c.
2. Jaunieši vecumā no 13 līdz 30 gadiem – paredzētas atraktīvas aktivitātes, izmantojot neformālās izglītības metodes, pieredzes stāstus un aktīvu darbošanos.

Semināriem aicinām pieteikties tiešsaistē:

http://ejuz.lv/iedvesmaroja