Nekustamā īpašuma izsole

Personām, kurām ir pirmpirkuma tiesības uz izsolāmo nekustamo īpašumu, tās jāpiesaka Rojas novada domē viena mēneša laikā no paziņojuma publicēšanas dienas. Pretendenti atkārtotai izsolei var pieteikties un reģistrēties, līdz 2019.gada 31. oktobrim, plkst. 16ºº, darbdienās no pirmdienas līdz ceturtdienai no plkst. 9.00 līdz 12.00 un no 14.30 līdz 16.30, piektdienās no plkst. 9.00 līdz 14.00. Izsole notiks 2019.gada 1. novembrī, plkst. 12ºº, Zvejnieku iela 3, Roja, Rojas novads, domes zālē. Objekta apskate piesakāma pa tālruni 29421943.

Ziņo Rojas DzKU

Rudens tirgus Rojā – diena, kurā praktiskums mijās ar izklaidēm

Gardie našķi tika notiesāti pāris dienu laikā, glītā bļodiņa ar zilajiem sivēniem sānos pēc pāris dienām tiks pasniegta jubilāram, bet ontlīgā (tā to nosauca puķes saimniece) eremūra sakne drīz vien tiks stādīta puķu dobē, lai nākamgad tā kļūtu par manas dobes karalieni, kā apsolīja mutīgā eremūra saknes pārdevēja. Lai organisms spētu turēties pretī rudens un tuvojošās ziemas vīrusiem, somā iegūla smiltsērkšķu sulas pudeles un dažādu medu burciņas. Medus ar kaltētām pīlādžogām – “kas var būt labāks par šo”,  teiktu slavenais Mārtiņš Rītiņš! Kamēr priecājos par amatnieku darinājumiem un degustēju našķus, nokavēju pēdējā sklandrauša pirkšanas brīdi. Garšīgo raušu tirgotāja Elma Zadiņa arvien ir gaidīta mūsu tirdziņos, un, lai man piedod visi pārējie sklandraušu cepēji, Zadiņas kundzes ceptos sklandraušus pārspēt neizdodas nevienam. Kā smējās pati cepēja, lai cik sklandraušu arī neizceptu, tie vienmēr pietrūkstot.

Paldies Rojas invalīdu biedrības dāmām par garšīgajām ābolmaizēm! Viņas ar savu čaklumu un prasmīgajām rokām arvien lieliski papildina tirgus piedāvājumu! Paldies arī saimniecei Dinai Čubai ar komandu. Mācība nākamajai reizei – uz vietām, kur Dina gatavo pusdienas, neiet ar pilnu vēderu! Savukārt tie, kuri bija gudrāki par mani, baudīja Dinas gatavotās reņģes pienā un rūšrāceņus pilnām mutēm un nebeidza vien slavēt vienkāršo, sātīgo paēdienu.

Skaļi un jestri tirgus laukumā iesoļoja folkloras kopas “Turki” dalībnieki. Nākdama no Līvānu puses, folkloras kopa, tāpat kā “Latgolys golds” šiverīgie pārdevēji, ātri vien ar savu latgaļiem raksturīgo atraktivitāti, atbruņoja atturīgos kurzemniekus un iekaroja viņu sirdis. Tā 14. septembris Rojā izvērtās par lustīgu dienu, kurā latvieša praktiskums mijās ar vēlmi izklaidēties un ieguvēji bija visi.

Dace Klabere

Draudzība, kurā dominē sirds siltums un patiesas rūpes vienam par otru

Lidostā Hamburgā mūs sagaidīja Rojas grupas vadītāja Doroteja Pozere ar vīru Vilhelmu, un Dorotejas vadīto busiņu saucām par savējo visu ciemošanās laiku.

Heikendorfas ielās izvietotie plakāti vēstīja, ka 1. septembris pilsētā ir Rojas diena. Šī diena bija īpaša gan Heikendorfas draudzes locekļiem, gan mums – viņu viesiem. Rīts sākās ar svētbrīdi dievnamā, kuru vadīja Heikendorfas draudzes mācītāja Andrea Šmidte ar prāvestu, piedaloties arī Rojas draudzes mācītājam Jurim Veideniekam. Pēc dievkalpojuma sekoja emocionāls brīdis, kurā mūsu mācītājs Juris Veidenieks pateicās vācu draugu draudzei par izrādīto laipnību un silto uzņemšanu, dāvinot heikendorfiešiem paša sarūpētu dāvanu – ierāmētu fotogrāfiju, kurā redzams Rojas baznīcas altāris. Savā uzrunā klātesošajiem mācītājs atzīmēja, ka šis altāris simbolizē vietu, kurā mēs, Rojas draudzes locekļi, lūdzam Dievu arī par viņiem – saviem draugiem no Heikendorfas. Lai arī konkrētais altāris atrodas baznīcā Rojā, kā uzsvēra mācītājs, būtībā uz pasaules ir tikai viens altāris, un tas ir lielāks par laiku, telpu, attālumu un mūsu saprašanu, un, ja tur būs pats Dievs, tad mēs vienmēr būsim vienoti pie šī vienīgā altāra.

Pēc kopīgā dievkalpojuma sekoja Rojas dienas atzīmēšana blakus esošajā draudzes namā. Tradicionāli draudzes čaklās saimnieces uz to ieradās ar pašceptām kūkām, savukārt Rojas grupas galvenā saimniece Gerdas kundze šai dienai bija pagatavojusi auksto biešu zupu latviešu gaumē. Spriežot pēc izēstajiem šķīvjiem, vācu draugiem itin labi garšoja latviskajām garšas kārpiņām tik iecienītā zupa, savukārt mēs nesmādējām vācu saimnieču ceptās kūkas. Tieši otrādi – mums bija žēl, ka no milzīgā kūku daudzuma vairāk par 2-3 gabaliņiem nodegustēt nespējām.

Pēc pusdienām mūsu tulks, ikdienā Rojas Jūras zvejniecības muzeja vadītāja Inese Indriksone, uzstājās ar sagatavoto prezentāciju par Roju, savukārt mācītājs Juris Veidenieks iepazīstināja klātesošos ar draudzes darbu Rojā un atbildēja uz interesentu jautājumiem. Rojas draudzes vārdā mācītājs pateicās Heikendorfas draudzei par draudzību un materiālo atbalstu, kurai pateicoties, Rojas dievnams ir atjaunots un labi uzturēts. Savukārt pēc vakariņām sekojošajās partneru sarunās jau tika iztirzāti konkrēti mērķi, kuros Heikendorfas draudze vēlējās mūs materiāli atbalstīt.

Katrā šādā viesošanās reizē esam gaidīti arī pilsētas domē. Arī šoreiz tiekamies ar pilsētas birģermeistaru, kurš mūs iepazīstina ar galvenajām norisēm pilsētā un tās nākotnes plāniem. No birģermeistara uzzinām, ka Heikendorfā pašlaik dzīvo 8400 iedzīvotāju, bet viņš cer, ka 2-3 gadu laikā iedzīvotāju skaits sasniegs 9000, jo vieta ir iemīļota, un uz to labprāt pārceļas arvien vairāk ļaužu. Savā uzrunā klātesošajiem birģermeistars uzsvēra, ka laiks, kad vācu draugi mums palīdzēja ar lietotu apģērbu un autobusiem, ir pagājis. Latvija vairs nav aiz dzelzs priekškara, bet gan strauji augusi savā attīstībā, dažviet pat aizsteidzoties priekšā Vācijai, piemēram, digitalizācijas jomā. Pēc birģermeistara domām, noteikti ir jāturpina attīstīt sadarbību arī starp mūsu pilsētām, un viens no sadarbības veidiem varētu būt kaut vai sadarbība starp skolām, attīstot skolēnu apmaiņas programmu. Starp citu, heikendorfieši pamatoti lepojas ar savu jauno skolu, ar kuru arī mēs tikām iepazīstināti. Skolai rit pirmais mācību gads, tās apkārtnē vēl notiek labiekārtošanas darbi, stadiona būve, bet skolas telpās jau notiek mācību darbs. Plašas, gaišas telpas, ar modernāko aprīkojumu iekārtotas mūzikas, dabas zinību, mājturības un citas klases. Ekskursijā pa skolu mūs pavada bijušais birģermeistars Aleksandrs Oerth, bet ar klašu telpām un to aprīkojumu iepazīstina skolas saimnieks. Mani visvairāk pārsteidza mājturības klase, kurā katram audzēknim ir sava plīts, izlietne, skapītis, tvaiku nosūcējs. Zēni droši vien būtu sajūsmā par darbmācības klasē redzēto, kuras aprīkojums līdzinājās augstas klases darbnīcām. Savukārt dabas zinību klase iekārtota tā, lai, tikai pamainot aprīkojumu, tajā varētu mācīties gan fiziku, gan ķīmiju un bioloģiju.

Pilsētā apskatām arī vietējo lepnumu – speciāli iekārtoto peldvietu, kur peldēšanas treneru vadībā bērni un jaunieši var apgūt peldēt prasmi, speciāli iekārtotās telpās pārģērbties, uzspēlēt galda spēles, iedzert tēju un uzcienāties ar kārumiem. Vācu draugi vairākkārt uzsvēra par šādas būves nepieciešamību Rojā. Ideja vienkārši lieliska un ļoti vajadzīga, bet līdz tam mums vēl tāls ceļš ejams…

Kā katru reizi, heikendorfieši bija padomājuši arī par to, lai mūs pēc iespējas vairāk iepazīstinātu ar savu zemi, un tā dažu dienu laikā pirmoreiz vaigu vaigā sastapāmies ar Ziemeļjūru, pabijām Kāpostu muzejā, iepazinām marcipānu pilsētu Lībeku. Lībekā Svētās Marijas baznīcā, kas ir trešā lielākā baznīca Vācijā, mūs gaidīja gids, kura vadībā, pārvarot milzīgās bailes no augstuma (šoreiz runāju tikai par sevi), visi kopīgi pievārējām 360 pakāpienus un nokļuvām zvanu telpā. Tur mūsu skatam pavērās 6 milzīgi  un vairāki mazi zvani, kuri, sākot zvanīt, vismaz manī izraisīja absolūtu nerealitātes sajūtu, vēl kādam aizkrita ausis, bet kādi stāvēja aizvērtām acīm, laimes pārņemti. Tūdaļ pēc šī skaistā piedzīvojuma, ar īstu alpīnistu veiklību kāpjot vēl augstāk, nonācām pašā baznīcas torņa augšā izvietotajā skatu laukumiņā. Atzīšos, cīnīdamās ar panikas lēkmēm, braši turējos visiem līdzi, bet iziet pa mazajām durtiņām, lai no putna lidojuma augstuma paskatītos uz lejā dunošo pilsētu, man tomēr spēka nepietika… Paldies visiem maniem līdzcilvēkiem, kuri bija tik saprotoši un neko man neuzspieda. Lai arī nespēju iziet skatu laukumā, ekstrēmo piedzīvojumu, ložņājot pa baznīcas bēniņiem un zvanu torni, nenožēloju ne mirkli. Laimīgi nokļūstot lejā, mūsu skaistā ekskursija noslēdzās baznīcā ar skaistāko ērģeļmūzikas koncertu, kādu man gadījies dzirdēt. Marijas baznīca unikāla arī ar to, ka tās pakājē uz baļķēna sēž velniņš. Leģenda vēsta, ka velns palīdzējis dievnamu celt, domādams, ka top krogs. Pieskaroties velna ragam, piepildoties jebkura vēlēšanās.

Mūsu viesošanās laiks Vāczemē paskrien neticami ātri. Vienā no pēdējiem kafijas vakariem, kurā mūs savās mājās uzņēma Valtrauta, aicināju dalīties iespaidos un pārdomās Rojas grupas dibinātāju Ingeborgas kundzi, tagadējo vadītāju Doroteju Pozeri un Rojas draudzes vecāko Maiju Zembahu.

Doroteja atzīst, ka šo gadu laikā neapšaubāmi ir iegūta daudz lielāka savstarpējā uzticība, lietišķās attiecības pāraugušas ciešā draudzībā, un tai ir daudz lielāka nozīme kā materiālajai palīdzībai. Ingeborga savukārt atcerējās laiku, kad 2003. gadā viņi pirmoreiz četratā atbraukuši uz Roju. Ingeborga ir karalaika bērns, daudz ko pārdzīvojusi, un pēc viesošanās Rojā, sapratusi, ka viņas sirds pieder austrumiem nevis rietumiem, un ka tieši Roja ir tā vieta, kuras ļaudīm viņa labprāt sniegtu atbalstu. Ar pateicību viņa atceras nu jau mūžībā aizgājušo Hedvigu Krūkliņu, kura viesus uzņēmusi savās mājās. Tieši Hedviga bijusi tā, kas parādījusi pareizo ceļu sadraudzībai, tās virzienus un palīdzību, kāda bijusi nepieciešama. Ar labu vārdu tiek pieminētas arī Mērija, Agrita un ikviens, kurš allaž gādājis par to, lai arī vācu viesi pie mums justos tikpat labi un aprūpēti, kā mēs, ciemojoties Heikendorfā. “Galvenais, ka esam kopā domās, darbos un Dieva slavināšanā”, vienbalsīgi uzsver namamātes.

Arī Rojas draudzes vecākā Maija Zembaha ir pateicīga heikendorfiešiem par viņu rūpēm, atbalstu un uzsver, ka dažkārt sirds siltums, laipns vārds un patiesa draudzība ir pat svarīgāka par materiālajām vērtībām.

Nākamajā Heikendorfas draudzes saiešanā Rojas grupas vadītāja Doroteja Pozere stāstīs, kā gājis, uzņemot viesus no Rojas, un, kā apgalvo Doroteja, tas būs ļoti pozitīvs stāstījums, kas varbūt kalpos kā stimuls iesaistīties Rojas grupā jauniem cilvēkiem.

Vēlreiz paldies mūsu vācu draugiem par sirsnīgo uzņemšanu, laipnību, atsaucību un patiesajām rūpēm par mums visas ciemošanās laikā! Uz tikšanos Rojā!

Dace Klabere