Rojas novada Dzimtsarakstu nodaļa aicina pieteikties

“Bangas” vārds tālu skanēja

Bergāna kungs no Mērsraga uz Roju atnācis strādāt 1966. gada rudenī pēc Jāņa Zvaigznes uzaicinājuma. Tajā laikā par darbnīcu vadītāju strādājis Roberts Vegners, no kura jaunajam darbiniekam bija daudz, ko mācīties. Tobrīd remontdarbnīca ietilpusi tikai vienstāva namiņā, no kuras netālu atradusies katlumāja. Sešdesmito gadu vidū sākts būvēt otrais stāvs jau esošajam ceham un turpat blakus – jauns cehs. Vīri izdomājuši pie jaunā ceha ārējās sienas pielikt uzrakstu ar celtnes nodošanas gadu – 1966. To ieraudzījis toreizējais kolhoza priekšsēdētājs Miķelis Lisments un vīrus apturējis, sakot, ka jāliek uzraksts – LOSR – 50 gadi. Tā kā revolūcijas 50 gadi tika svinēti 1967. gadā, tā arī pie ēkas pielikts šis gada skaitlis, kurš neatbilst patiesībai.

Strauja mehānisko darbnīcu paplašināšanās notikusi septiņdesmitajos gados. Tikusi uzbūvētas tā saucamās karātavas, pārbūvēti kuģi, uzbūvēta kompresoru māja kopā ar dīzeļģeneratoru – avārijas spēkstaciju.  Tas bija laiks, kad padomju tauta nemitīgi baidījās no kādiem uzbrukumiem, robežsargi arī Rojā sargāja Rojas krastu, daudzu mājās bija gāzmaskas, notika civilās aizsardzības mācības, un mehāniskajās darbnīcās katram gadījumam tika iebūvēts 400 zirgspēku dzinējs… Tika uzbūvētas arī sešas anniņas (nelieli kuģīši), kuri tikuši aiztransportēti uz kuršu līci. Uzbūvēja 1. noliktavu, ledus ģeneratoru, metālu noliktavu ar tilta celtni, uz kura pārsvarā strādājušas dāmas, no kurām šajā dienā vīri atcerējās Dzidru. KRC, kā tolaik saīsināti sauca darbnīcas, pielika roku visās nozarēs un būvēs, tajā skaitā arī slavenajos “Sikrastos”, kuru vajadzībām tika būvētas plastmasas vannas, zivju dārzi, ūdens attīrīšanas iekārtas, sūkņu mājas utt.

Uz tikšanos bija atnākuši vairāki vīri, kuri savulaik strādājuši kopā ar Osvaldu Bergānu un šajā vakarā, citam citu papildinot, palīdzēja viņam atcerēties gan cilvēkus, gan notikumus – Jānis Neilis, Nikolajs Šeins un Valdis Zanders. Visus darbiniekus, kuri savulaik strādājuši mehāniskajās darbnīcās, atcerēties bija neiespējami, bet šajā vakarā ar labu vārdu tika pieminēti Andrejs Voronovs, Nikolajs Usovs, Frēlihs, Liepiņš – plaša profila speciālists, Herberts Rēders, Elmārs Sauja, Elmārs Štrodahs, Āboliņi, Sīpliņi, Ivolijs Lazučonoks, Oļģerts Rukke, Indulis Feifers, Nikolajs Kanaška, Skaidrīte Tinte, Juris Jirgens, kurš savu karjeru “Bangā”  sāka kā metinātājs mehāniskajās darbnīcās. Daudz labu vārdu tika veltīti Aldim Vērdiņam, sagādniekam. Tolaik dabūt vajadzīgos izejmateriālus nebūt nebija viegli, tāpēc vīri dažkārt brīnījušies, kā Aldim atkal ir izdevies izrakt kādu deficītu. Ar savu bobiku viņš pārvadājis gan cilvēkus, gan rezerves daļas. Kur vajadzējis, tur braucis, un, kā atcerējās viņa dzīvesbiedrene Anita, vienreiz viņš dienas laikā paguvis četras reizes līdz Ventspilij aizskriet.

Vīri ne tikai kārtīgi strādāja, bet arī atpūtās. Tika rīkoti atpūtas vakari kopā ar ģimenēm, regulāras ekskursijas gan pa Latviju, gan tālākām zemēm. Augstā līmenī bija ūdens moto sports, burāšana, šaušana un foto pulciņš. Savukārt skanīgāko balsu īpašnieki bija gaidīti kultūras nama korī. Balsu pārbaudes tika rīkotas turpat mehāniskajās darbnīcās uz vietas, un tad nu koristu rindas papildināja KRC vīri Zigfrīds Jakubijs, Oļģerts Rukke, Laimonis Zemels, Mārtiņsons.

Kā jau katrā kolektīvā, neiztikuši arī bez dažādiem pārpratumiem un kurioziem. Bergāna kungs atcerējās gadījumu, kad bijis jāizšķir divu vīru pamatīgs strīds, kad viens otru bija atļāvies nodēvēt par taukpīli. Tagad, ar laika atstarpi, smieklīgs šķita arī gadījums, kad kuģis, kurš pēc remonta tika ielaists atpakaļ upē, tajā ieslīdējis ar visu automašīnu, kas bijusi piekabināta kuģim. Tolaik gan izcēlusies liela brēka, jo tas noticis naktī un nebija jau zināms, vai mašīnā neatradies kāds cilvēks.

Lieliskajam atmiņu vakaram par z/k “Banga” kuģu remontu darbnīcu skaistu punktu pielika ilggadējā z/k “Banga” šofera Viļņa Baloža atmiņas. Vilnis 20 gadus nostrādājis “Bangā” par šoferi. Šajos gados izbraukāta visa Padomju Savienība, sākot no Murmanskas līdz pat Azovas jūrai.  Tālajos ceļos mašīnas mēdza iziet no ierindas un bija jāmeklē vietējās mehāniskās darbnīcas. Vilnis apgalvo, ka tās bijušas īstas šausmas! Vienā šādā darbnīcā viņam pateikts, ka jāmeklē Fedja. Kad viņš Fedju laimīgi atradis, tad izrādījies, ka Fedjam vēl jāsaremontē vajadzīgais metināmais aparāts utt. Tāda bagātība un kārtība, kāda valdīja “Bangas” darbnīcās, reti, kur bija sastopama. Uz to vīri atbildēja ar piekrītošu “Jā, “Bangas” vārds tālu skanēja”.

Dace Klabere

Dzīve kā ķinītī

Elzas Zandersones dzimtā puse ir tepat Upesgrīvā. Ģimenē bijuši 10 bērnu. Viena no Elzas māsiņām mirusi gada vecumā, otras dzīvība pēc bērnībā gūtās traumas izdzisusi pašā ziedonī – 17 gados. Šodien no kuplā bērnu pulka viņas palikušas divatā ar māsu Annu (Anna Rodze -D.K.) Elza bijusi vecākais bērns ģimenē, un izrādās, arī viena no stiprākajām.

Jau mācoties skolā Upesgrīvā, kurā tajā laikā mācījušies vairāk nekā 100 bērnu, meitene bijusi apveltīta ar gaišu galvu. Visvairāk Elzai patikusi un padevusies rēķināšana. Skolas direktors, kurš mācījis bērniem arī matemātiku, iedevis meitenei grāmatu teikdams, lai rēķinot, cik gribot, jo pie viņa Elzai vairs neesot, ko darīt. Pēc Upesgrīvas skolas pabeigšanas, Elza iestājusies Talsos ģimnāzijā. Tur gan viņa mācījusies tikai vienu gadu, jo vecāki vairāk meitas skološanu nevarēja atļauties. Elza neiebildusi un atgriezusies Upesgrīvā.

Jaunietes pirmā darbavieta bija ciema padome Upesgrīvā. Tajos laikos vai katrā ciema vidū atradusies ciema padome. Vēlākos gados strādāts veikalā Valgalciemā, arī Kaltenē. Šai laikā Elza gandrīz visus rajona veikalus izbraukājusi, taisot tajos revīzijas. “Biju prasmīga rēķinātāja. Man tas gāja ātri, tāpēc mani arī sūtīja”, atceras sirmgalve. Viņas pēdējā darbavieta – zivju fabrika Rojā. Un atkal darbs ar cipariem – viņa aprēķināja algas šoferiem.

Vēl dzīvojot Upesgrīvā, Elza iepazinusies ar nākamo vīru, ar kuru kopā nodzīvoti gari un saskanīgi gadi. Vīrs bijis no netālajiem Uguņiem, un abi jaunieši sadejojušies tautisko deju kolektīvā. Ģimene apmetusies uz dzīvi Kaltenē, uzcēluši paši savu māju. Elzas vīrs bijis celtnieks pēc profesijas, un Anna atceras, ka viņš ar saviem vīriem vai visu “Bangu” uzcēlis. Būdams celtnieku brigadieris, vīrs savulaik jokojis, ka par godu sievai Elzai jāuzceļ ELZA arī Kaltenē (ELZA – eksperimentālā lašveidīgo zivju audzētava – D.K.), un tad varēšot iet pensijā, taču, sākoties pārmaiņu laikam, ELZA līdz galam tā arī netika uzcelta.

Ģimenē izaudzinātas un izskolotas divas meitas, un mani neizbrīnī fakts, ka abas ir matemātiķes – Anita strādā par matemātikas skolotāju Rojas vidusskolā, Ina bija matemātikas skolotāja Murjāņu sporta ģimnāzijā. Izskolots arī mazdēls Kaspars, ar kuru omei ir sevišķi tuvas attiecības. Savulaik liktenis iegrozījās tā, ka Kaspars savu pirmo dzīves gadu visvairāk pavadīja kopā ar omi, un arī vēlākos gados katra vasara un brīvlaiki pavadīti Kaltenē. Elza smej, ka par meitām viņas sirds esot mierīga, tās sen kā izaugušas, tāpēc tagad viņas uzmanības centrā ir mazdēla un viņa trīs atvašu gaitas. Pavisam drīz būs pavasara brīvlaiks un vecmāmiņa paredz, ka tad “Krikdiļļas” atkal būs pilnas dzīvību – kopā ar mazmazbērniem atbrauks arī divi suņi un kaķis. Atceroties laiku, kad pašas meitas auga, un vēlāk arī mazdēls, Elza smej, ka vieglāk būtu izaudzināt kaut trīs puikas, nevis vienu meiteni. Par meiteņu nedarbiem vēsture klusē, kaut arī jaunākā meita Ina smiedamās uz brīdi mūs atstāj vienas, lai mēs netraucēti varētu parunāt par meiteņu blēņām. Elza ir pārliecināta, ka “puikas jau aug paši”, galvenais, lai tikai vakaros pārnāk mājās.

“Tā dzīve ir pagājusi. Kā ķinītī”, nosaka Elza un turpina: “Man dzīvē nav bijis, par ko brēkt. Dzīve iet uz priekšu. Pati vairs neko nevaru, tāpēc meitas palīdz. Pēc insulta vairs labi neklausa roka, bet man jau nekas nav jādara. Ko man atnes, to ēdu. Meitai jau nav viegli, bet es neko nevaru līdzēt. Neko savā mūžā nenožēloju, un, ja būtu jādzīvo no jauna, laistu atkal tādā pat garā”.

Lai arī Elzas ikdiena tagad paiet tikai gultā vai ratiņkrēslā, viņa aktīvi seko līdzi visam notiekošajam – arī politikā. Diemžēl no jaunievēlētās Saeimas viņa neko labu negaidot. “Nu bet ko var darīt, ka visiem tik daudz vajag?” viņa smiedamās jautā.

Bet, atbildot uz jautājumu par ilgā mūža noslēpumu, Elza smaidot nosaka, ka vajagot domāt pozitīvi, daudz smaidīt un vairāk domāt par citiem, nekā par sevi.

Visas ciemošanās laikā smaids no manas sarunu biedrenes sejas nenozuda ne mirkli. Un jau pašā vakarā, esot mājās, un, atceroties “Krikdiļļās” redzēto un dzirdēto, sapratu, no kurienes Elzas mazmazbērnu acīs dzirkstī prieks un sejas rotā šķelmīgs smaids.

Dace Klabere

Dina Čuba televīzijas šovā godam pārstāv Rojas novadu

Viņa mācīja Roberto gatavot reņģu ēdienus – pienā sautētas reņģes, pildītus reņģu rullīšus saldā krējuma mērcē un šprotu salātus “Astes gaisā”. Dina Roberto un visiem televīzijas skatītājiem stāstīja, ka pienā sautētas reņģes ir ļoti sena vecmāmiņu recepte, bet pildītie rullīši ar sieru un tomātiem jau mūsdienīga. Šo recepti Dina aizņēmusies no draudzenes, kuras vārdu gan Dina Roberto neatklāja.

Pēc raidījuma ieraksta Dina atklāja, ka viņai filmēšanās patikusi. Viņa gan esot bijusi ļoti uztraukusies, taču satraukums rūpīgi slēpts, jo skatītājiem tas palika nepamanīts. “Ne jau es tur gāju izrādīties, bet gan pārstāvēt Rojas novadu”, atklāj Dina. Atliek vien piebilst, ka tas tika izdarīts godam.

Dace Klabere