Dzīve kā ķinītī

Elzas Zandersones dzimtā puse ir tepat Upesgrīvā. Ģimenē bijuši 10 bērnu. Viena no Elzas māsiņām mirusi gada vecumā, otras dzīvība pēc bērnībā gūtās traumas izdzisusi pašā ziedonī – 17 gados. Šodien no kuplā bērnu pulka viņas palikušas divatā ar māsu Annu (Anna Rodze -D.K.) Elza bijusi vecākais bērns ģimenē, un izrādās, arī viena no stiprākajām.

Jau mācoties skolā Upesgrīvā, kurā tajā laikā mācījušies vairāk nekā 100 bērnu, meitene bijusi apveltīta ar gaišu galvu. Visvairāk Elzai patikusi un padevusies rēķināšana. Skolas direktors, kurš mācījis bērniem arī matemātiku, iedevis meitenei grāmatu teikdams, lai rēķinot, cik gribot, jo pie viņa Elzai vairs neesot, ko darīt. Pēc Upesgrīvas skolas pabeigšanas, Elza iestājusies Talsos ģimnāzijā. Tur gan viņa mācījusies tikai vienu gadu, jo vecāki vairāk meitas skološanu nevarēja atļauties. Elza neiebildusi un atgriezusies Upesgrīvā.

Jaunietes pirmā darbavieta bija ciema padome Upesgrīvā. Tajos laikos vai katrā ciema vidū atradusies ciema padome. Vēlākos gados strādāts veikalā Valgalciemā, arī Kaltenē. Šai laikā Elza gandrīz visus rajona veikalus izbraukājusi, taisot tajos revīzijas. “Biju prasmīga rēķinātāja. Man tas gāja ātri, tāpēc mani arī sūtīja”, atceras sirmgalve. Viņas pēdējā darbavieta – zivju fabrika Rojā. Un atkal darbs ar cipariem – viņa aprēķināja algas šoferiem.

Vēl dzīvojot Upesgrīvā, Elza iepazinusies ar nākamo vīru, ar kuru kopā nodzīvoti gari un saskanīgi gadi. Vīrs bijis no netālajiem Uguņiem, un abi jaunieši sadejojušies tautisko deju kolektīvā. Ģimene apmetusies uz dzīvi Kaltenē, uzcēluši paši savu māju. Elzas vīrs bijis celtnieks pēc profesijas, un Anna atceras, ka viņš ar saviem vīriem vai visu “Bangu” uzcēlis. Būdams celtnieku brigadieris, vīrs savulaik jokojis, ka par godu sievai Elzai jāuzceļ ELZA arī Kaltenē (ELZA – eksperimentālā lašveidīgo zivju audzētava – D.K.), un tad varēšot iet pensijā, taču, sākoties pārmaiņu laikam, ELZA līdz galam tā arī netika uzcelta.

Ģimenē izaudzinātas un izskolotas divas meitas, un mani neizbrīnī fakts, ka abas ir matemātiķes – Anita strādā par matemātikas skolotāju Rojas vidusskolā, Ina bija matemātikas skolotāja Murjāņu sporta ģimnāzijā. Izskolots arī mazdēls Kaspars, ar kuru omei ir sevišķi tuvas attiecības. Savulaik liktenis iegrozījās tā, ka Kaspars savu pirmo dzīves gadu visvairāk pavadīja kopā ar omi, un arī vēlākos gados katra vasara un brīvlaiki pavadīti Kaltenē. Elza smej, ka par meitām viņas sirds esot mierīga, tās sen kā izaugušas, tāpēc tagad viņas uzmanības centrā ir mazdēla un viņa trīs atvašu gaitas. Pavisam drīz būs pavasara brīvlaiks un vecmāmiņa paredz, ka tad “Krikdiļļas” atkal būs pilnas dzīvību – kopā ar mazmazbērniem atbrauks arī divi suņi un kaķis. Atceroties laiku, kad pašas meitas auga, un vēlāk arī mazdēls, Elza smej, ka vieglāk būtu izaudzināt kaut trīs puikas, nevis vienu meiteni. Par meiteņu nedarbiem vēsture klusē, kaut arī jaunākā meita Ina smiedamās uz brīdi mūs atstāj vienas, lai mēs netraucēti varētu parunāt par meiteņu blēņām. Elza ir pārliecināta, ka “puikas jau aug paši”, galvenais, lai tikai vakaros pārnāk mājās.

“Tā dzīve ir pagājusi. Kā ķinītī”, nosaka Elza un turpina: “Man dzīvē nav bijis, par ko brēkt. Dzīve iet uz priekšu. Pati vairs neko nevaru, tāpēc meitas palīdz. Pēc insulta vairs labi neklausa roka, bet man jau nekas nav jādara. Ko man atnes, to ēdu. Meitai jau nav viegli, bet es neko nevaru līdzēt. Neko savā mūžā nenožēloju, un, ja būtu jādzīvo no jauna, laistu atkal tādā pat garā”.

Lai arī Elzas ikdiena tagad paiet tikai gultā vai ratiņkrēslā, viņa aktīvi seko līdzi visam notiekošajam – arī politikā. Diemžēl no jaunievēlētās Saeimas viņa neko labu negaidot. “Nu bet ko var darīt, ka visiem tik daudz vajag?” viņa smiedamās jautā.

Bet, atbildot uz jautājumu par ilgā mūža noslēpumu, Elza smaidot nosaka, ka vajagot domāt pozitīvi, daudz smaidīt un vairāk domāt par citiem, nekā par sevi.

Visas ciemošanās laikā smaids no manas sarunu biedrenes sejas nenozuda ne mirkli. Un jau pašā vakarā, esot mājās, un, atceroties “Krikdiļļās” redzēto un dzirdēto, sapratu, no kurienes Elzas mazmazbērnu acīs dzirkstī prieks un sejas rotā šķelmīgs smaids.

Dace Klabere

Dina Čuba televīzijas šovā godam pārstāv Rojas novadu

Viņa mācīja Roberto gatavot reņģu ēdienus – pienā sautētas reņģes, pildītus reņģu rullīšus saldā krējuma mērcē un šprotu salātus “Astes gaisā”. Dina Roberto un visiem televīzijas skatītājiem stāstīja, ka pienā sautētas reņģes ir ļoti sena vecmāmiņu recepte, bet pildītie rullīši ar sieru un tomātiem jau mūsdienīga. Šo recepti Dina aizņēmusies no draudzenes, kuras vārdu gan Dina Roberto neatklāja.

Pēc raidījuma ieraksta Dina atklāja, ka viņai filmēšanās patikusi. Viņa gan esot bijusi ļoti uztraukusies, taču satraukums rūpīgi slēpts, jo skatītājiem tas palika nepamanīts. “Ne jau es tur gāju izrādīties, bet gan pārstāvēt Rojas novadu”, atklāj Dina. Atliek vien piebilst, ka tas tika izdarīts godam.

Dace Klabere

Iepazīsti Rojas brunci!

Pirms diviem gadiem aizsākām skaistu tradīciju – kopīgu Latvijas karoga aušanu, darbiņš veiksmīgi padarīts! Bet stelles nevar stāvēt tukšas, ko darīt tālāk? Atbilde jau brieda pagājušo ziemu, kad visi gatavojās Dziesmu svētkiem, meklēja brunču rakstus, interesējās arī pie mums. Tā mēs uzzinājām, ka vieni brunči glabājas Ķirķragā, kurus audusi Lizete Marija Svitiņa – Sviķe (dzimusi Rudes “Mālvalkos”). Bibliotekāre Irēna brunci parādīja, ļoti košs, ar sulīgi zaļdzeltenām strīpām. Rojas novads vēsturiski veidojies no Lubezeres (Roja, Rude), Nogales (Kaltene), Dundagas (Ģipka – Melnsils) un Upesgrīvas (Valgalciems), tādēļ arī meklējām šo pagastu brunčus Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. Atradās vairāki paraugi, bet ar konkrētu norādi trīs. No Rojas “Žulnieku” mājām, ko audusi Lizete Lepiks, Kaltene – Štāls, Rudē “Zaļumu” mājās - Anna Grīnšteins. Tagad šo brunču paraugus var skatīt pie mums muzejā.

Lai izstāde būtu krāšņāka un interesantāka, aicinājām audējas, bijušās rojenieces Solveigu Zandi un Inetu Vītoliņu (jo viņas arī meklē Rojas brunci) parādīt savu veikumu: brunčus, lakatus, segas, šalles, dvieļus. Iznākums ir ļoti krāsains un daudzveidīgs, varam apskatīt arī rakstainos cimdus un zeķes, ko adījušas Ārija Māra Vītoliņa un Solveiga. Late Vītoliņa pēc muzejā atrastā parauga izšuvusi Talsu novada blūzi. Savukārt Laima Landmane aizraujas ar vēl senākiem rokdarbu veidiem: jostu celošanu un adīšanu ar vienu adatu – adatiņas pinuma tehniku. Beatei Olektei jau tautastērps ir gatavs, to pēc mājās atrastā vecmāmiņas brunča parauga noauda Talsu audēju kopas meistare Sanita Šermukšne. Izstādi kuplina arī citi talsinieču noaustie brunči. Pavasaris ar savām krāsām lēnām tuvojas, bet brunču un segu rakstos tas jau zied Rojas muzejā! Nāciet to apskatīt un kopīgi izlemt, kuru no rakstiem audīsim mūsu stellēs!

Gundega Balode

D. Klaberes foto

Rojas ritmus gaidot

Kopā ar mums būs ansamblis no Babītes Mūzikas skolas “Pieci vienā ritmā” un viņu pedagoģe Anda Bikauniece, PIKC Ventspils Mūzikas vidusskolas klavieru duets (ped. S. Villeruša), Ādažu Mākslas un mūzikas skolas saksofonistes un viņu pedagoģe Jeļena Kovaļenko-Bebriša, īpašs sveiciens izskanēs no 2016. gada konkursa 1. vietas ieguvējiem – Rojas Mūzikas un mākslas skolas ģitāristu ansambļa (ped. M. Zemture), kā arī no mūsu kaimiņiem, atraktīvajiem akordeonistiem no Valdemārpils Mūzikas un mākslas skolas (ped. G. Vecvagare), kas 2016. gadā ieguvuši konkursa patroneses Rojas novada domes priekšsēdētājas Evas Kārkliņas personisko simpātiju balvu.

Visiem spilgtā atmiņā ir pagājušā gada konkursa Grand Prix balvas ieguvēji – sitaminstrumentu trio “Brāļi Grīnbergi”, kas ar lielāko prieku pauduši vēlmi muzicēt atkal Rojā. Īpašs prieks un gandarījums, ka mūs atceras un novērtē ne tikai konkursanti, bet arī žūrijas locekļi un jubilejas koncertā kopā ar mums visiem būs dziedātāja Ieva Sutugova un viņas vadītā vokālā grupa “Fortuna”, kas var pamatoti lepoties ar Dziesmu un deju svētku vokālo ansambļu konkursā iegūto Sudraba diplomu!  Savukārt īstos dejas ritmos mūs ievedīs Ozolnieku Mūzikas skolas džeza orķestris un viņu atraktīvais vadītājs Alberts Kekļa.

Koncerta otrajā daļā uzstāsies fantastisko balsu īpašnieces – vokālā grupa “RADIO TRIO”.

Aicinu visus apmeklēt šo lielisko pasākumu, kur visi ansambļi muzicēs dzīvajā izpildījumā, turklāt katrs ienesot savu “odziņu”. KOPĀ ESAM, KOPĀ BŪSIM, KOPĀ MĒS VARAM DAUDZ!

Savukārt 6. aprīlī jau no plkst. 10.30 izskanēs V Vieglās un džeza mūzikas ansambļu konkurss.

Uz visiem pasākumiem – IEEJA BEZMAKSAS!

Baiba Beraģe