“Selgas ielas stāstos” atceras bijušo universālveikalu

Skatoties vecās fotogrāfijas, atceramies, ka universālveikala vietā kādreiz atradās slavenā, leģendām apvītā koreja. Laiki mainījās, padomju cilvēki cēla komunismu, viss strauji attīstījās. Roja veidojās par perspektīvu ciematu ar daudzām darbavietām, un bija nepieciešamība pēc kārtīga veikala. Un tā 1983. gada 2. aprīlī Rojā tiek atklāts universālveikals. Cerībā veikala atklāšanas dienā tikt pie kādas importa preces, cilvēki jau rīta agrumā sāka stāvēt tajā laikā tik ierastajās rindās. Veikalā bija rūpniecības un pārtikas nodaļa, kulinārija, otrajā stāvā – bērnu preču nodaļa, ēdnīca, kafejnīca, garderobe.

Veikals gan bija jauns un plašs, bet tā plaukti, sevišķi jau pārtikas nodaļā, bija pustukši. Vesela romāna vērti būtu stāsti par to, kā rojenieki cīnījās par to, lai tiktu pie desas gabala vai sviesta paciņas, par importa apaviem un apģērbiem pat nerunājot. Tai laikā daudziem no mums šķita – kas gan nekait pārdevējām, tām visa kā gana. Izrādās, ka arī pārdevējām tikt, piemēram, pie kārotajiem apaviem, nemaz nebija tik viegli. Katru reizi, kad veikalā bija paredzēts tirgot importa apavus, ieradusies komisija 10 cilvēku sastāvā, lai izkontrolētu, cik apavu kastes tikušas saņemtas, un cik izliktas pārdošanā. Tā kā Rojas veikali bija pakļauti Jūrmalas patērētāju biedrībai, dažreiz gadījies, ka līdz Rojai atceļojusi jau tukša kurpju kaste ar naudu. Tad nu ar drebošu sirdi acīgās komisijas uzraudzībā tirdzniecības zālē tikušas iznestas visas kurpju kastes, arī tukšās…

Runājot par piedzīvotajiem kurioziem, bijusī pārdevēja atcerējās arī laiku, kad parfimērijas nodaļā vīri stāvējuši rindā un kastēm vien pirkuši iecienīto gurķīti – sejas losjonu, kuru viņi gan izmantoja pavisam citos nolūkos. Joprojām atmiņās dzīvs arī notikums Valgalciema veikalā, kad deficīta biksīšu tirgošanas laikā kāda no pircējām rāvusi augšā brunčus, lai parādītu pārdošanu kontrolējošajam priekšniekam, cik nolāpītas ir viņas bumbierenes, un ka viņai vienu biksīšu vietā vajagot divas. Un dabūjusi ar’!

Savukārt pārtikas nodaļas pārdevēja atcerējās par slavenajām desu, sviesta un citām pārtikas normām. Viss iepriekš bijis jāsafasē noteiktajos gramos, un safasēt milzīgos, cietos sviesta klučus pa 200 gramiem nudien nav bijis viegli. Visādas metodes izmēģinājušas, fasētājas par labāko atzinušas sviesta griešanu ar plānu stiepli. Viss bijis jādara steigā, jo līdz pulksten 17.00, kad cilvēki nāca no darba, sviestam bija jābūt safasētam un jāsākas tā tirdzniecībai. Pārdevējai Gaidai atmiņā gadījums ar sardelēm. Sardeles parasti negriezuši un kādam pircējam iesvērušās par dažiem gramiem vairāk, nekā noteiktā norma. To redzēdams, pircējs strikti noteicis, ka sardeles taču ir griežamas, un tā viņai nācies nogriezt no sardeles pāris ripas nost. Bet kāds kungs atcerējās, ka bijis liecinieks tam, kā viņa paziņa veikalā (tas gan noticis Liepājā) licis pārdevējai nosvērt viņam 75 cm desas. Pārdevējai acis lielas, bet pircējs palicis pie sava.

Laikiem mainoties, bijušie patērētāju biedrības veikali tiek slēgti, to telpās ienāk citi tirgotāji un privātuzņēmēji, bet vēl pēc laika tiek slēgta visa lielā divstāvu ēka. Prieks, ka pirms vairākiem gadiem tajā atkal atgriezās dzīvība, bet tas jau ir pavisam cits stāsts.

Izmantojot situāciju, kad muzeja telpā sapulcējušies ļaudis, Gundega Balode aicina klātesošos nobalsot par katra acīm tīkamāko tautas brunci, ko vēlāk uzaust muzeja stellēs. Brunča aušanā, tāpat kā tas bija ar Latvijas simtgadei veltītā karoga aušanu, būs iespēja iesaistīties ikvienam muzeja apmeklētājam.

Atgādinu, ka līdz pat marta beigām Rojas muzejā var aplūkot mūsu novadnieču sarūpētos tautas brunčus, vestes, izšūtos kreklus un citus roku darinājumus. Viss izstādē redzamais ir mūsu novadnieču Inetas Vītoliņas, viņas meitas Lates, mammas Ārijas Māras Vītoliņas un Solveigas Zandes veikums. Izstādīti ir arī Laimas Landmanes, Baibas Muskares darbi, Beātes Olektes tautastērps, Jāņa Svitiņa vecvecmammas brunči, Lizetes Lepiks no “Žulnieku” mājām un Štālu ģimenes mantojums Kaltenē. Klātesošo domas dalījās – kādam patika zilpelēkie, citam citrondzeltenie, vēl kādam rūtainie brunči. Balsošana turpinās, tajā var piedalīties ikviens muzeja apmeklētājs.

Pasākuma noslēgumā Gundega aicināja ikvienu novada iedzīvotāju neizmest lietas ar muzejisku vērtību, bet piedāvāt tās muzejam. Ik dienas facebook.lv redzam, ar kādu interesi tiek aplūkotas tur ievietotās fotogrāfijas par mūsu novada vēsturi, atpazīti fotogrāfijās redzamie cilvēki, vietas un notikumi.

Nākamais muzeja pasākums notiks 5. martā 16. 00 muzeja telpās. Tajā kopā ar Osvaldu Bergānu atcerēsimies bijušā zvejnieku kolhoza “Banga” kuģu remonta ceha laikus, cilvēkus un notikumus. Laipni gaidīts ikviens interesents!

Dace Klabere

Aicina uz bezmaksas semināriem biedrībām un nodibinājumiem

• 02.2019. plkst. 18:00-20:00. "Gada pārskata sagatavošana".

Lektore Kurzemes NVO centra grāmatvede, valdes locekle Elīna Immere. Programmu skatīt šeit.

• 03.2019. plkst. 18:00-21:00 "Lietvedības pamati".

Lektore tiesību zinātņu doktore un pasniedzēja Kitija Bite. Programmu skatīt šeit.

Abi semināri notiks Kuldīgas mākslas namā, 1905.gada ielā 6. Pieteikšanās tiešsaistē ej.uz/seminari_biedribam.

Seminārā „Gada pārskata sagatavošana” Kurzemes NVO centrs valdes locekle un grāmatvede Elīna Immere soli pa solim demonstrēs, kā sagatavot un iesniegt biedrību gada pārskatu, kā arī pastāstīs par biedrību saimniecisko darbību, atalgojuma izmaksas veidiem fiziskai personai un gūto pieredzi VID tematiskajā pārbaudē.

Seminārā „Lietvedības pamati” tiesību zinātņu doktore un pasniedzēja Kitija Bite dalībniekus informēs par grozījumiem normatīvajos aktos un runās par dokumentu juridisko spēku, rekvizītiem, atvasinājumiem, dublikātiem un rādīs praktiskus piemērus dokumentu noformēšanai.

 Biedrība “Kurzemes NVO centrs” ir sabiedriskā labuma organizācija, kuras mērķis jau 20 gadus ir veicināt sabiedrības aktivitāti un līdzdalības procesu norises Kurzemes reģionā. Papildu informācija par biedrību mājas lapā www.kurzemesnvo.lv.

Informāciju sagatavoja

Elīna Immere

Biedrības „Kurzemes NVO centrs” valdes locekle

T.27111252, elina@kurzemesnvo.lv

Mazupīte sāk tecējumu uz jūru jaunā gultnē

Savukārt Rojas ostas pārvaldnieks Jānis Megnis pastāstīja, ka jaunā caurteka pāri upei būvēta ar nolūku paplašināt ostas teritoriju uz blakus esošā purva rēķina. Lai purvaino teritoriju pārvērstu normālā uzglabāšanas laukumā, ir vajadzīgs 300 000 m3 grunts apjoma jeb salīdzinoši – 5000 dzelzceļa vagonu. Ap 70000 paredzēts iegūt no ostas, kur tiek veikta grunts uzskalošana, pārējā grants par saprātīgu cenu tiks pirkta.

Dace Klabere

Dzintrai Žuravskai – nozīmīga jubileja

Rakstniece jokojot saka, ka 80 gadi – tie jau ir tikai četrreiz pa divdesmit, bet, cik daudz tajos piedzīvots! Sadalot savu dzīvi vairākos posmos – bērnībā, skolas un studiju gados, aktīvā darba gados un pasīvajos, Dzintra savu stāstījumu sāk ar bērnības atmiņām.

Rakstniece piedzimusi 1939. gada 13. janvārī Rīgā, K. Valdemāra ielā. Meitenīte atskrējusi tik ātri, ka nav paspējuši izsaukt vecmāti. Pavisam drīz, vien pāris nedēļu pēc piedzimšanas, viņa nonāk laukos Abavas pagastā, kur priekšā jau bijusi viņas pusotru gadu vecākā māsa. Kā vēlāk ne reizi vien izskanēja rakstnieces stāstījumā, viņas vecākiem bērni ne sevišķi interesējuši. Arī bērni, dzīvojot laukos, pēc vecākiem neskuma, bet dzīvoja saskaņā ar dabu. Tiesa, reizēm dzīvi meitenei traucējis milzīgais tītars, kas nereti skrējis virsū un sitis ar saviem lielajiem spārniem. Mazā Dzintra nav bijusi no ilggulētājām, tādēļ jau rīta agrumā mīlējusi sēdēt plīts priekšā un vērties ugunī, pie reizes arī gaidot, kad izvārīsies lielais katls ar cūkrāceņiem, kurus nolobot, meitēns ticis pie gardām brokastīm.

Krietnu pamatu visai dzīvei Dzintrai iedevis mātes krusttēvs, pie kura viņa dzīvojusi, un  kurš meitenes dzīvē bijis viens no galvenajiem cilvēkiem. Arī Dzintra viņu uzrunājusi par krusttēvu, un viņa viedie padomi Dzintru sargājuši visu mūžu un kalpojuši par robežu, kuru viņa nekad nav uzdrīkstējusies pārkāpt. Pirmās vizbulītes, ievziedu kupenas, lakstīgalu dziesmas – tas viss veicināja nākamās rakstnieces dabas izjūtu, ko, Rīgā dzīvojot, diez vai varētu izbaudīt.

Sekmīgi absolvējot vidusskolu, Dzintra iestājusies Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes latviešu valodas un literatūras nodaļā. Lai arī mācības grūtības nesagādāja, studiju laiks nebija no vieglajiem. Dzintra ar pateicību atceras savas kopmītnes istabas biedrenes, kuru vecāku atvestie kartupeļu maišeļi un citi lauku labumi, ļāvuši izdzīvot arī ne visai pārtikušajai kursa biedrenei. Grūtības cilvēkus satuvina, un meitenes, nu jau gan cienījamos gados, cieši turas kopā vēl šobaltdien.

Pēc Universitātes absolvēšanas jaunā speciāliste jūras dēļ izvēlējusies strādāt Mērsragā. Mērsragā nodzīvoto laiku viņa atceras ar prieku sirdī. Skolā bijuši lieliski kolēģi, brīvajā laikā meitene aktīvi iesaistījusies pašdarbībā, šeit iepazīts arī nākamais dzīvesbiedrs. Pēc pārcelšanās uz Rojas pusi jaunajai ģimenei ierādīta dzīvesvieta Žocenē. Jaunā literāte sāka strādāt Rojas vidusskolā, un, tā kā Roju izbraukāt nebija tik vienkārši, ģimene uzsāk savas mājas būvniecību Rojā. Dzintra atzīst, ka abi ar vīru apzināti izvēlējušies nomaļāku vietu, lai, paskatoties pa logu, varētu lūkoties, vai bērzos jau neparādās pirmā zaļganā migliņa un mežmalā neplaukst vizbulītes. Īpašu mīlestību Dzintra velta arī savām rozēm – to viņai ir ap 100 šķirņu. Katrai rozei viņa zina nosaukumu, un vienai no tām ir pat veltīts stāsts.

Stāsti, romāni, dokumentāli apraksti, darbi bērniem, dzeja – tik plašs ir Dzintras Žuravskas literārais mantojums. Kopā rakstniecei ir izdotas 42 grāmatas, un pavisam drīz – jau uz Rojas dienām – pie lasītājiem nonāks viņas 43. darbs. Dzintra atzīst, ka, saskaitot visus darbus kopā, lāgā negriboties ticēt ne grāmatu, ne gadu skaitlim. Tā saucamajos padomju laikos esot bijis sauklis – ne dienu bez rindas, bet Dzintra uzskata, ka tas esot amatierisms nevis profesionālisms. Jāraksta esot tikai tad, kad tev ir, ko rakstīt, kad teksts līst kā ūdens no pirkstiem uz klaviatūras. Var nerakstīt dienām, pat nedēļām ilgi, bet grāmatas sižets tajā laikā krājas galvā. Sākot rakstīt jaunu romānu, pats ilgākais esot iešūpošanās process. Kad grāmata iet uz beigām, iedarbojoties tā saucamais staļļa sindroms. Kā zirgam, kas, tuvojoties stallim, sāk rikšot ātrāk, jo zina, ka tūlīt tiks pie pilnas siles un atpūtas arīdzan. Kad darbs ir pabeigts, tas aiziet savā dzīvē un tiek aizmirsts. Kā sacījis gleznotājs Uldis Zemzaris – tie ir dzīvokļi, kuros es vairs nedzīvoju. Uz jautājumu, kurš ir viņas mīļākais darbs, rakstniece atbild, ka mīļākais darbs katru reizi ir tas, pie kā tiek strādāts, bet kā vērtīgāko viņa nosauc romānu ciklu “Skarbajā krastā”.

Dažkārt rakstniece pati sev uzdevusi jautājumu – kāpēc es rakstu? Noteikti ne finansiālu apsvērumu dēļ, jo ar grāmatu rakstīšanu pie bagātības tikt nevar. Slavas dēļ? Te Dzintra min latīņu teicienu, kas tulkojumā nozīmē – dzīve ir īsa, māksla ilglaicīga.Cik bieži mēs vairs atceramies Olgu Lisovsku, Ojāru Vācieti, Egonu Līvu? Kad cilvēka vairs nav, viņu reti atceras. Visprecīzāk būtu teikt, ka viņa raksta sevis dēļ – lai norakstītu no sevis to, kas sakrājies smadzeņu datorā un tiktu no tā vaļā, jo tikai pēc tam iestājas miers. “Esmu laimīga, jo man ir bijusi iespēja izdzīvot tik daudzu cilvēku likteņus un viņu dzīves”, atzīst rakstniece Dzintra Žuravska.

Savā dzīvesstāstā Dzintra ar mīlestību pieminēja savus mīļos, draugus un darbabiedrus, daudzajās ekskursijās gūtos iespaidus – visu, kas vēlākajos gados palīdzējuši rast sižetus un iedvesmas jauniem darbiem, pati sevi atstājot otrajā plānā. Ne ar vārdu netika pieminēta 2006. gada novembrī no prezidentes Vairas Vīķes Freibergas rokām saņemtā Atzinības krusta Lielā Sevišķās pakāpes Goda zīme, 2007. gadā no Japānas atceļojušās medaļas saņemšana par uzvaru Vispasaules Neredzīgo biedrības eseju konkursā, 2011. gadā saņemtā Egona Līva piemiņas balva ““Krasta ļaudis” par literāro veikumu” par 7 romānu ciklu “Skarbajā krastā” un citas balvas.

Kā jau jubilejas reizē, pēc rakstnieces padalīšanos savā dzīvesstāstā, sekoja apsveikumi un Rojas kultūras centra darbinieču sagādātās dzimšanas dienas kūkas baudīšana.

Dace Klabere