Latvijas Fotogrāfijas muzejā atklāj kaltenieka Georga Avetisjana izstādi “Dzimtene”

Vizuālais stāstījums par dzīvi ārpus pilsētas ir kā signāls dialogam par modernizāciju, politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem, kuri veicina jaunākās paaudzes izceļošanu. Ģeogrāfiski šis darbs kalpo arī kā dokumentāla liecība par valstī garāko ciemu –  Kalteni – fotogrāfijās, aprakstos un intervijās divās valodās – angļu un latviešu, kurā tiek atainota un pētīta mūsu tautas identitāte, vēsture, atmiņas, iedzīvotāju attiecības ar apkārtējo vidi, kā arī viņu emocionālā saikne ar jūru, mežu un akmeņiem. Stāsts nav tikai par dzimteni vai Kalteni, bet arī par mūsu tautu kopumā – par tās vērtībām, rituāliem un tradīcijām. Izstāde „Dzimtene” notiek Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros.

Georgs Avetisjans 2016. gadā ir absolvējis Braitonas universitāti Lielbritānijā, un ar izcilību ieguvis mākslas maģistru fotogrāfijā. Viņš septiņus gadus dzīvojis Amerikas Savienotajās Valstīs un Apvienotajā Karalistē, piedalījies dažādās starptautiskās izstādēs Latvijā, Itālijā, Ķīnā, Nīderlandē, Austrijā, Slovēnijā, Slovākijā, Francijā, Dānijā un Anglijā. 2017. gadā nominēts un apbalvots ar prestižo Magnuma fotogrāfijas absolventu balvu (Magnum Photos Graduate Photographers Award 2017) sadarbībā ar „Photo London” un „RBB Economics” Lielbritānijā, ieguvis 2. vietu „Different Worlds 2017” Fotonas Laikmetīgās fotogrāfijas centrā (Photon – Centre for Contemporary Photography) Slovēnijā, kas atspoguļo svaigākās tendences šodienas laikmetīgajā fotogrāfijā no Centrālās un Austrumeiropas.

 Fotogrāmata „Dzimtene. Valstī garākais ciems” (Homeland. The Longest Village in the Country”) tika atklāta „Les Rencontres d’Arles” (viens no nozīmīgākajiem fotofestivāliem Eiropā un pasaulē) festivāla atklāšanas nedēļā Francijā 2018. gada 4. jūlijā.

Grāmatu Georgs veltījis savam tēvam Vladimiram, mammai Intai Avetisjanai, visiem Latvijas iedzīvotājiem Kaltenē un ārpus ciema robežām.

Dace Klabere

Darba sludinājums

Skolai atdots mūžs

Pēc Rīgas Celtniecības tehnikuma beigšanas, iegūstot celtniecības tehniķa profesiju, Lilija apprecējusies un pārcēlusies uz dzīvi Saldū. Sākot darba gaitas, jaunajai speciālistei nācies strādāt arī visus melnos darbus, līdz viņa dabūjusi normētājas darbu SCO kantorī.

1984. gadā Lilija pārcēlusies uz Roju un sākusi strādāt celtniecībā zvejnieku kolhozā “Banga”. Šajā laikā viņu uzrunājusi toreizējā Rojas vidusskolas direktore Dagmāra Leimane, piedāvājot Lilijai nākt strādāt par direktores vietnieci saimnieciskajā darbā. Pēc tā, ka šajā skolā nostrādāti 33 gadi, var spriest, ka toreiz pieņemtais lēmums bijis pareizs.

Uz manu jautājumu, kā skola izskatījās toreiz un tagad, Lilija atbild, ka tas pat nav salīdzināms. Taču toreiz tā izskatījies pārsvarā visur, tādēļ tas nebūt nav jauno darbinieci nobaidījis. Tāpat strādājuši un pamazām visu remontējuši, lai arī remonti tolaik tika veikti krietni vien savādāk. Pārsvarā strādāts ar eļļas krāsām un krītu – paneļa apakšu nokrāso ar eļļas krāsu, pārējo nopūš ar krītu un kārtībā. Citu iespēju vienkārši nebija. Viss darīts pašu rokām un lielākie tā laika darītāji Lilijas vadībā bijuši skolotāji Jānis Ansbergs, Edvīns Krieviņš un Andris Gailišs. Vēlāk, kad jau vairāk iestrādājusies, nereti pindzeli rokās ņēmusi arī pati Lilija.

Viss mainījies 2011. gadā, kad skolā notikusi pirmā renovācija. Skolas lielajam korpusam mainīti logi, pie jauniem logiem tikusi arī sporta zāle un ēdamzāle. Līdzekļu kļuvis vairāk, un kaut kas remontēts ticis katru gadu. Lilija smej, ka remontdarbos viņas celtniecības zināšanas lieti noderējušas. Viņa stingri sekojusi līdzi darba procesam, jo skaidri zinājusi, kā tas darbs darāms un kādai jābūt padarītā kvalitātei. Nereti gadījies, ka darbs nebija izdarīts kvalitatīvi, tādēļ Lilija likusi to pārtaisīt. Tas gan netraucējis viņai ar visiem celtniekiem labi sastrādāties, un brigādes vīri nekurnēdami izpildījuši viņas prasības.

Skolas ikdienā ne vienmēr bijušas pieejamas vīrieša rokas, tādēļ Lilijai bieži vien nācies pašai darīt arī tā saucamos vīriešu darbus – labot skalojamās kastes tualetēs, remontēt aizdambējušās kanalizācijas caurules, dažkārt brienot pa mēsliem līdz potītēm, mainīt spuldzes un tamlīdzīgi. Sevišķi daudz fiziski strādāt iznācis vasarās, kad tikusi remontēta skola. Cik solu vien ir bijis jāiznes un jāaiznes atpakaļ, kad klasē jākrāso grīda, bet solītie palīgi nav ieradušies! Tas jau nebija obligāti, bet Lilijai galvenais bija, lai darbs iet uz priekšu, tāpēc ne vienmēr bijis laika un pacietības gaidīt palīdzību. Arī dzīvoklī un mājā visi darbi Lilijas padarīti – viņa savulaik pati dzīvokli izremontējusi – labojusi, krāsojusi, līmējusi tapetes. Viņa gan to īpaši neuzsver, vien saka, ka tā vienkārši iegājies, jo bijis laiks, kad neviena palīga nebijis.

Tai pat laikā viņa lieliski pieprot arī pavisam sievišķīgus darbiņus – šūt, adīt, tamborēt. Kad bērni bijuši mazi, viņa tiem pat mēteļus pati šuvusi. Tagad bērni izauguši, visu var nopirkt veikalā, tāpēc Lilija vairāk pievērsusies grāmatu lasīšanai un krustvārdu mīklu minēšanai.

Domājot, kurš no skolā padarītajiem darbiem devis vislielāko gandarījumu, Lilija atzīst, ka nevar izdalīt vienu lietu, jo pēc 2011. gada skolā izremontēts katrs gaitenis un kaktiņš. Daudz kas uztaisīts arī no jauna, kā, piemēram, koriģējošās vingrošanas klasīte. Liels gandarījums bijis par jaunajiem logiem. Vecie bija aizsisti ar naglām un neatverami. Savulaik puikas tos lauzuši vaļā, lai caur logiem nokļūtu skolas diskotēkā. Tagad ir patīkami ieiet jebkurā vietā skolā un redzēt, ka aiz tevis kaut kas palicis. Protams, ir jau vēl arī daudz darāmā, kaut vai sporta zāles remonts, taču, cik daudz budžets atļāva, tik daudz tika sakārtots. Viss jau gan ar laiku nolietojas, un, galvenais, mainās jau arī darba aizsardzības un ugunsdrošības prasības, kuras ir jāievēro.

Lilija neatceras, kad pēdējoreiz būtu baudījusi atvaļinājumu vasarā. Vasaras mēneši, kad skolā izvietojas dažādas sporta nometnes, ir bijis viņas karstākais darbalaiks. Pirmie nakšņotāji sākuši ierasties jau pirms Jāņiem, un tā līdz pat augusta beigām. Pa daudzajiem gadiem iepazīti bērnu treneri, tāpēc parasti nekādas problēmas neradušās. Ja kāda skāde tomēr nodarīta, Lilijas nostāja bijusi strikta – vai nu maksājiet vai paši remontējiet. Parasti paralēli nometnēm ritējis arī skolas remonts, tādēļ saplānošana, lai nometnes netraucētu remontdarbiem un otrādi, prasījis ne mazums nervu.

Lilija priecājas, ka viņai palaimējies ar tehniskajiem darbiniekiem. Bijis viens brīdis pirms daudziem gadiem, kad apkopējas dažkārt neatnākušas uz darbu, un pie slotas ķērusies Lilija pati. Nu jau gadus 10-15 darbinieki nemainījušies un ar Liliju sapratušies no pusvārda. Viņa pateicas visiem saviem darba kolēģiem, īpaši jau skolas galdniekam Gunāram Sīpolam, kurš uz skolu strādāt atnācis vien dažus mēnešu vēlāk, kā viņa pati. Gunārs nekad neatteicis palīdzību un izcēlies ar to, ka dažkārt ne no kā pratis uztaisīt kaut ko. Skolā nav nekādu instrumentu specifiskiem darbiem, tādēļ labi, ka galdnieks nācis talkā ar savējiem. Vienmēr atsaucīgi bijuši arī SIA “Krasts” ļaudis.

Atceroties nostrādātos gadus, Lilija atzīst, ka visu laiku bijusi kustībā. Neviena diena nebija paredzama, jo gan kanalizācijas, gan ūdens caurules ir vecas un nereti plīsa. Arī pagājušajā vasarā saplīsa lielā ūdens caurule un divreiz aizgāja ciet kanalizācija. Lilija smejas, ka radusies sajūta, ka skola protestējusi pret viņas aiziešanu.

Neskatoties ne uz kādām grūtībām, Lilija uz darbu vienmēr gājusi ar prieku. Sākusi strādāt direktores Dagmāras Leimanes vadībā, Lilija pēc tam piedzīvojusi sešas direktoru maiņas. Viņa atzīst, ka ar visiem sastrādājusies labi, bet lielāko mācību darba ziņā guvusi tieši no direktores Leimanes. Lilija atceras, ka tolaik skolā nebijis pilnīgi nekā, viss bijis jāiet bičot. Aizejot mājās, viņa vienmēr prasījusi tēvam te tādas skrūves, te atkal kādas nagliņas, un tad tēvs smējies, ka parasti citi mēdz no darba kaut ko mājās pārnest, bet te otrādi – nes no mājām laukā.

Iestājoties rimtākam laikam, sākumā Lilija jutusies pavisam jokaini – tik ilgus gadus diendienā iets un darīts. Sākotnēji tas viss pietrūcis, bet tad viņa ātri vien sapratusi, ka arī mājās ir daudz darāmā. Ik pa laikam jāpalīdz Rīgā mazdēliņu pieskatīt, arī manā viesošanās dienā pie omītes ir mazdēls pirmklasnieks, kuru nav, kur atstāt skolas brīvlaikā. Kādreiz Lilija smējusies, ka tad, kad viņa beigs strādāt, nevienam no bērniem viņa vairs nebūs vajadzīga, jo visi jau būs izauguši, tādēļ tagad viņa priecājas, ka vēl kādam omīte tomēr ir vajadzīga.

Dace Klabere

D. Klaberes foto

Tikšanās ar mākslinieci Daigu Brinkmani

26.oktobra pēcpusdienā Rojas bibliotēkā ikvienam bija iespēja tikties ar grāmatu grafikas dizaina mākslinieci, jau trešo gadu arī rojenieci Daigu Brinkmani, ieklausīties viņas stāstījumā un nedaudz ielūkoties grāmatas tapšanas procesā. Izrādās, ka mūsdienās mākslinieks atbild ne tikai par vāka dizainu, bet arī maketu, fotogrāfijām un reizēm pat veic korektora darbu.

Vai māksliniekam ir būtiski tikties ar grāmatas autoru? Vai dizains tiek veidots datorizēti? Vai māksliniece veidojusi arī citus grafikas dizaina darbus – etiķetes, logotipus? Kas nepieciešams, lai radoši strādātu – klusums, mūzika? Vai idejas vāka dizainam ir mākslinieces pašas, vai varbūt tiek pateikts priekšā, kā tam būtu jāizskatās? Jautājumu bija daudz, iespējams, arī naivi, tāpēc sakām lielu paldies māksliniecei, kura uz visiem labprāt atbildēja, pastāstot arī par sevi un pārcelšanos uz Roju. Sakritība vai nē, bet pirmā tikšanās ar Roju māksliniecei bijusi, veidojot savu diplomdarbu par z/k “Banga”. Lielākā daļa darba mūža dzīvots Rīgas centrā, bet arī šeit, klusajā Rojā, viņa jūtas pietiekami komfortabli.

Grāmatas ir daudzu nozaru speciālistu kopīgs darbs. Lai godinātu gan literatūru, gan grāmatu veidotājus, no 1993. gada Latvijas Grāmatizdevēju asociācija rīko ikgadēju atjaunotās Latvijas valsts vecāko profesionālo nozaru konkursu “Zelta ābele”. Balva ir Maijas Vīksnas /Turkas/ 2005. gadā veidotā balva – zeltīts ābols koka kastītē, ko saņem godalgoto grāmatu izdevēji un mākslinieki. Daiga Brinkmane balvu saņēmusi sešas reizes. Ikvienam ir prieks, ja labi padarīts darbs gūst atzinību, māksliniecei lielāks prieks ir par darbu veidošanas laikā iepazītajām personībām.

Pāris stundu aizritēja nemanot, un man ļoti žēl to cilvēku, kuri nevarēja atnākt, lai tiktos ar profesionālu, radošu, laipnu un atvērtu cilvēku – mākslinieci Daigu Brinkmani – un uzzinātu daudz jauna par grāmatu tapšanu.

Irēna Svitiņa

Daigas Dambītes foto