Rojas vidusskolā – pasākums Gvido Zvaigznes piemiņai

Mūsu Rojas vidusskola vienmēr būs īpaša ar to, ka tieši šajā skolā mācījās Gvido Zvaigzne, kinooperators, kuram cīņa par Latvijas neatkarību izrādījās liktenīga. Rojas vidusskola gadu no gada rūpējas par to, lai Gvido piemiņa netiktu aizmirsta. Katru gadu janvāra atceres dienās desmitiem svecīšu iedegas pie Gvido Zvaigznem veltītā piemiņas akmens, bet skolas pagalmā tiek iedegts barikāžu laika atmiņu ugunskurs.

Arī 21. janvāra agrā rītā pie skolas sākās rosība, iededzot ugunskuru, vārot tēju un gatavojot ievārījuma maizītes.

Ar svinīgo uzrunu pie klātesošajiem vērsās Rojas vidusskolas direktore Santa Veide, dienu pa dienai ieskicējot 1991. gada janvāra barikāžu laika notikumus.

13. janvāris

Dainis Īvāns un Romulds Ražuks aicināja cilvēkus uz barikādēm. Tika dots rīkojums ievest Rīgā smago lauksaimniecības tehniku, lai bloķētu pieeju svarīgākajām ēkām Rīgā. Barikādes izveido arī Liepājā un Kuldīgā.

14. janvāris

Pulksten 14.50 OMON uzbrūk transportam uz Vecmīlgrāvja tilta. Apšauda un aptur automašīnas, piekauj cilvēkus, dedzina mašīnas.

Pulksten 18.45 OMON uzbrukums uz Brasas tilta, transportu apmētā ar degmaisījuma pudelēm, izraisot ugunsgrēkus.

Pulksten 20.00 atkārtots uzbrukums uz Vecmīlgrāvja tilta. Šeit kopumā iznīcinātas 17 automašīnas.

15. janvāris

OMON divas reizes uzbrūk Augstākās milicijas skolas ēkām Zeļļu ielā. Kursantus piekauj, izlaupa ieroču noliktavu.

16. janvāris

Viļņā notiek PSRS militāro akciju upuru bēres. Rīgā Augstākajā Padomē tiek organizētas deputātu nakts dežūras.

Pulksten 16.45 notiek OMON uzbrukums uz Vecmīlgrāvja tilta, apšauda autotransportu, tiek nogalināts Satiksmes ministrijas autovadītājs Roberts Mūrnieks. Ir vēl ievainotie.

Pulksten 18.30 OMON uzbrukums uz Brasas tilta. Viens cilvēks tiek ievainots.

20. janvāris

Maskavā pulcējas 100 000 demonstrantu, lai atbalstītu Baltijas iedzīvotājus.

Pulksten 21.07 OMON spēki un nenoskaidrotas personas iebrūk Latvijas Iekšlietu ministrijas ēkā. Iebrukumā nogalina miličus V. Gomanoviču un S. Konoņenko. Ievaino Bauskas rajona miličus J. Jasēviču, A. Simanoviču, R. Zaļo. Pie Bastejkalna nogalina kinooperatoru Andri Slapiņu un vidusskolēnu Ediju Riekstiņu, ievaino Gvido Zvaigzni. Ievainoti arī vairāki barikāžu dalībnieki, divi ārvalstu žurnālisti.

21. janvāris

Latvijas Republikas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs ierodas Maskavā, kur ar Mihailu Gorbačovu apspriež notikumus Rīgā. PSRS Iekšlietu ministrs Boriss Pugo noliedz, ka devis pavēli OMON vienībai iebrukt Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijā. Augstākā Padome aicina barikāžu dalībniekus doties mājās.

24. janvāris

Barikāžu aizstāvji pēc valdības aicinājuma atstāj barikādes un dodas mājās.

25. janvāris

Nacionālā sēru diena. 20. janvāra upuru bērēs pulcējas tūkstošiem pavadītāju.

1991. gada notikumiem sekoja līdzi visa pasaule.

Pēc svinīgā pasākuma skolotāja Jolanta atklāja, ka viņai ir viegli runāt ar bērniem par šiem notikumiem. Sarunu viņa parasti sākot ar jautājumu, vai bērni zina, kam veltīts pie skolas esošais piemiņas akmens.  Uz to pārsvarā tiekot atbildēts, ka, laikam jau kādam teicamniekam… Gribētos teikt, ka daudz jau viņi nekļūdās. Teicamniekam – dzīves teicamniekam.

Dace Klabere

Skaistām emocijām pildīta tikšanās

Kā tikšanās sākumā atzīmēja bibliotēkas vadītāja Irēna Svitiņa, dzeja kopā ar mūziku ikvienā klausītājā izraisa visbrīnišķīgāko pārdzīvojumu. Šajā pēcpusdienā netrūka ne mūzikas, ne dzejas. Divas Skaidrītes Brūšnieces komponētās dziesmas ar Helmuta vārdiem dzirdējām ansambļa “Con Vita” izpildījumā, pārējās izskanēja paša autora dziedātas. Kā jau dzīvē, arī šajā pasākumā jautrais mijās ar skumīgo, un no smiekliem līdz aizkustinājuma asarām bija viens vienīgs solis. Nereti balss aizlūza un acīs sariesās asaras ne tikai klausītājiem, bet arī pašam dzejniekam. Helmuts atzīstas, ka vislabprātāk viņš rakstot par meitenēm, mīlestību un rozēm, bet, viņa vārdiem runājot, dažkārt skaistais var ne tikai iepriecināt, bet arī, ai, kā iekost.

Jau 10 gadus kā ikdienā dzīvojot Lielbritānijā, Helmutam ir ļoti svarīgi uzturēt sevī latvietību. Taču, kā atzīst dzejnieks, viņa tagadējā dzīvesvietā šādas intīmas dzejas pēcpusdienas nevienam nav vajadzīgas. “Sabiedrība pati nosaka, ko viņai vajag, un dzejas vakarus viņiem nevajag”, pauž Helmuts. Savukārt latvieši vienmēr ir bijuši pēc labas dzejas izslāpuši, tādēļ ar baudu tika izdzīvota ik minūte, ko pavadījām talantīgā dzejnieka sabiedrībā, kurš savos dzejoļos šķiet uzminējis mūsu slēptākās ilgas un ieskatījies ikvienā mūsu siržu stūrītī.

“Es neesmu dzejnieks

Bet mani tā sauc

Es daru vien to

Kas no Dieva man ļauts” – tā par sevi saka Helmuts Feldmanis.

Dace Klabere

D. Klaberes foto

“Kalva” no konkursa Daugavpilī atgriežas ar diplomu

Šo gadu laikā festivāls ieguvis popularitāti ne tikai Latvijā, bet arī tālu aiz tās robežām. Šogad festivālā uzstājās vairāk nekā 2000 dziedātāju no Latvijas, Baltkrievijas, Čehijas, Krievijas, Igaunijas, Lietuvas, Polijas un Vācijas. Festivāla laikā tā dalībnieki piedalījās ne tikai koncertos un pasākumos Daugavpils baznīcās un koncertzālēs, bet arī vairākos konkursos, ko vērtēja starptautiska žūrija. Bērni un jaunieši sacentās 6 dažādās vecuma kategorijās, bet ansambļiem un koriem bija iespēja piedalīties 17 kategorijās.

Izpildot trīs garīgās mūzikas skaņdarbus Vienības nama koncertzālē, Rojas kultūras centra sieviešu koris “Kalva” ieguva II pakāpes diplomu.

Diriģente Baiba Muskare ar kora panākumiem ir ļoti apmierināta un pateicas ikvienai kora dalībniecei par daudzajām mēģinājuma stundām, kas pavadītas kopā, gatavojoties nozīmīgajam notikumam. Kā atzīst Baiba, dziedāt tikai pašām sev nav interesanti, tādēļ pieņemts lēmums piedalīties konkursā, lai lietderīgi pavadītu laiku, kamēr koncerti uz pašu skatuves nav iespējami, un uzturētu sevi formā.

Esot Daugavpilī, dziedātājas lietderīgi izmantojušas brīvo laiku, apmeklējot Marka Rotko mākslas centru, Daugavpils skrošu rūpnīcu – vienīgo tūristiem atvērto munīcijas ražošanas rūpnīcu Baltijā, kurā atrodas Eiropā vecākais, joprojām strādājošais skrošu liešanas tornis, gida vadībā iepazinušas Daugavpili, braucot retro tramvajā, un pabijušas Šmakovkas muzejā, kurš pārsteidzis ar savu bagātīgo ekspozīciju.

Uz jautājumu par “Kalvas” turpmākajiem plāniem, Baiba atbild, ka koris piedalīsies sieviešu koru salidojumā, tad sekos skate un Kurzemes Dziesmu svētki Liepājā. Korim ieceru netrūkst, tādēļ atliek vien vēlēt – lai izdodas!

Dace Klabere

M. Balodes foto

Miera zīme – arī Rojā

Kustības aizsācējs ir Masahisa Goi Japānā, kurš pēc Otrā pasaules kara beigām nolēma veltīt savu dzīvi miera veicināšanai pasaulē. Viņa idejas par mieru uzrunāja arvien plašāku sabiedrības daļu, un viņš atbalstīja dažādus radošus veidus, kā nodot miera vēstījumu – lūgšanu “Lai būtu miers pasaulē”. Miera zīme vēl joprojām ir ievērojamākais simbols Masahisa GOI vēstījumam. Masahisa Goi vārdi: “Ja veltīsiet visu uzmanību lūgšanai, patiesā mīlestībā jūs atbrīvosiet sevi, aizmirstot par savu individuālismu un vēlot, lai visi būtu laimīgi. Pakāpeniski katrs indivīds kļūs pilnīgs un harmonisks, kas ir pats vērtīgākais, ko katrs no mums var darīt pasaules labā. Es ticu, ka lūgšana par mieru pasaulē ir spēcīgākais līdzeklis katra paša dzīves harmonizēšanai, vienlaicīgi arī apkārtējās vides harmonizēšanai pasaules mērogā”.

Miera zīme ir vēstījuma – lūgšanas “Lai būtu miers pasaulē” simbols. Tā nav protesta forma, bet atgādinājums, ka mēs nevaram nodrošināt mieru pasaulē, kamēr neesam harmonijā ar sevi. Līdzvērtīgs piemērs miera zīmju vēstījumam ir dažādas lūgšanu vietas pasaulē, kur cilvēki, apvienojoties savā lūgšanu enerģijā, viens otru atbalsta un dziedē. Jo vairāk cilvēku ir apvienojušies vienotā idejā, jo lielāks tās spēks. Līdz Latvijai miera vēstījuma simbols nokļuva, pateicoties Lietuvas un Latvijas riteņbraucēju apvienību biedriem.

Pirmā miera zīme Latvijā tika uzstādīta 2004. gadā Valmierā ar Pasaules miera lūgšanas organizācijas pārstāvjiem no Japānas un Valmieras pilsētas domes atbalstu dienā, kad tika apbedīts pirmais Irākas karā dzīvību zaudējušais latviešu karavīrs. Pirmā miera zīmes uzstādīšanas ceremonija Latvijā norisinājās miera veloakcijas Nordkapa-Atēnas ietvaros, kad tika izstrādāts Euro Velo 11 velomaršruti no tālākā Eiropas ziemeļu punkta Nordkapā līdz Atēnām Grieķijā, šķērsojot 11 valstis 111 dienās, finišējot dienā, kad Atēnās norisinājās Vasaras Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonija. 2005. un 2006. gadā, izstrādājot Euro Velo 10 velomaršrutus apkārt Baltijas jūrai, miera zīmes tika uzstādītas Rīgā, Rojā, Kuldīgā, Ventspilī un Pāvilostā.

Dace Klabere

1. Klaberes foto