Te ir tava dzimtene, smilšainais krasts…

Pirmais pasākumu cikla viesis – rojenieks Vilnis Paegle, kurš dalījās savās atmiņās par Roju pēckara gados.

Vilnis Paegle ir  rojenieks – šeit dzimis, audzis un dzīvojis līdz 1958. gadam, kad sācis mācīties Rīgā. Darba mūžs Paegles kungam pagājis Rīgā un Liepājā, bet nu jau piekto gadu viņš ir atkal mūsējais. Viņš gan sev raksturīgā manierē joko, ka pa šiem gadiem visi labie cilvēki Rojā jau miruši vai aizbraukuši. Mainījusies arī pati Roja, tādēļ viņš šeit daļēji jūtoties kā svešinieks. Taču, uz to visu neskatoties – “Te ir tava dzimtene, smilšainais krasts” – iedziedas Vilnis Paegle, kuram, starp citu, ir lieliska balss, tādēļ pasākuma laikā ieklausīsimies ne vienā vien viņa dziedātā dziesmā.

Savu atmiņu stāstu muzeja viesis sāk ar dzimtajām mājām “Tauriņi”, tagadējo Saules ielu 8. Pēckara gadi bijuši smagi. Līdz pat 1954. gadam nebijis elektrības, tikai petrolejas lampas. Garajos ziemas vakaros tēvs drāzis skalus un pinis venterus, ar kuriem ķert nēģus, savukārt mamma lāpījusi un iestellējusi tīklus. Gatavotas arī saivas, sacenšoties, kuram izdosies izgriezt skaistāko. Kā uzzinām, saivām vislabāk derējušas liepu un ābeļu mīkstās koksnes.

1947. gadā Vilnis sācis skolas gaitas. Pirmā skola atradusies “Muceniekos”, un tajā mācījušies 25-30 skolēni no Rojas un tuvākās apkaimes. Skolas direktore bijusi Milda Strazdiņa – stingra, kārtīga, prasīga vecā kaluma skolotāja. Skolotājai tuva bijusi dziedāšana, tāpēc tā mācīta arī bērniem, un vēl šodien Viļņa atmiņā ir pirmā viņas iemācītā dziesma “Krupīt’s nesa ūdentiņu”. Nākamajā gadā laiki mainījušies, un Vilnis mums nodzied fragmentu no tai laikā mācītās dziesmas par Suļiko… . Baisie 1949. gada 25. marta notikumi negāja secen arī šai skolai, un Viļņa atmiņā joprojām brīdis, kad pie skolas piebraukusi smagā automašīna un no 4. klases izņemts zēns. Šis notikums satraucis visu bērnu un pieaugušo prātus. “Bijām gan sabēdājušies, gan nobijušies”, atklāj Vilnis Paegle. Bērni bijuši draudzīgi, labi satikuši. Starpbrīžos spēlējuši čižiku, bet pēc stundām daudz dejojuši. Vilnis atceras, ka tautiskās dejas bērniem mācījis Riežu Aivars no “Gāču” mājām. Bērni uzstājušies katros svētkos, un Vilnis atceras, ka, no mājām skrienot, viņš pa ceļam allaž ieskrējis pie drauga Fīrmaņu Jāņa “Krākšās”. Tad nu abi salīdzinājuši, kuram skaistāka prievīte apsieta un krāsainākas zeķes.

Spilgtā atmiņā Vilnim Paeglem arī piedzīvojums ar klasesbiedreni Dzidru un viņas 50 rubļiem. Viendien Dzidra atnesusi uz skolu 50 rubļus un paziņojusi draugiem, ka nauda ir viņas, un par to varot pirkt kaut ko garšīgu. Tad nu Vilnis, viņa draugs Edmunds Zūbergs, kurš turpat netālu dzīvojis, un Dzidra, gājuši uz aptieku, un nopirkuši 50 hematogēnus. Abi ar Edmundu sakrāvuši tos uz rokām kā malku un devušies pacienāt arī draugus. Tā kā viens hematogēns maksājis tikai 20 kapeikas, nākamajā dienā gājuši atkal uz aptieku. Labi, ka neviens neiedomājies paprasīt, no kurienes bērniem tāda nauda. Uz jautājumu, kāda šodien ir Viļņa attieksme pret hematogēnu, viņš atsmej, ka šodien hematogēns gan vairs tik garšīgs nešķietot. Kopā ar draugu Edmundu, nākot no skolas, abi puikas arvien iegriezušies arī stacijas bufetē pēc saldumiem. Puikām cieņā bijušas krāsainās oliņas, kuras līdz mājām gardu muti notiesātas. Garšīga bijusi arī halva, bet, tā kā tā maksājusi dārgi, to varējuši atļauties tikai pa retam. Vēl viens tuvs tā laika draugs bijis Uldis Freijs, pie kura Vilnis nereti ciemojies. Uldim bijuši rūpīgi vecāki, kuri iespēju robežās centušies bērniem visu sagādāt. Vilnim vēl tagad atmiņā pie Ulda skatītās filmiņas, lasītās grāmatas, barometrs un lielā glezna pie sienas.

Īpašs stāsts ir par bānīti Roja – Stende. Ar to vēlākos gados Vilnis ar māsu Indru braukuši uz skolu Sasmakā (Valdemārpilī). Bānītis no Rojas izgājis agri – pulksten 4.20. Mamma allaž nākusi bērnus pavadīt, palīdzot aiznest arī groziņu ar pārtiku. Kā atceras Vilnis, bānītim bijis viens pasta vagons un divi pasažieru vagoni. Vilciena priekšnieks bijis Štrodahs, viņam palīdzējis dēls Elmārs. Lēnām čunčinot, pēc stundas vilciens bijis Sasmakā, tāpēc Vilnim ar māsu līdz skolas sākumam vēl pieticis laika nelielai atpūtai.

Viļņa dzimtās mājas atradušās tā sauktajā Pufaikciemā, zināmā arī kā Vēverciemā. Vilnis zina teikt, ka ciems tā nosaukts par godu “Vēveru” saimniekiem – labām, pārtikušām mājām. Savukārt tieši “Tauriņiem” blakus atradušās Mauriņu mājas. Vecais Mauriņtēvs nodzīvojis līdz 98 gadu vecumam. Viļņa tēvs gribējis noskaidrot, kā var nodzīvot tik garu mūžu, uz ko Mauriņtēvs atbildējis, ka viņš pareizi dzīvojot – maz ēdot, neēdot treknu, daudz strādājot, daudz staigājot, ir kluss un mierīgs, labi saprotas gan ar kaimiņiem, gan pats ar sevi. Viedi vārdi. Vienreiz Mauriņtēvs aizbraucis darīšanās uz Talsiem. Visu padarījis, bet līdz bānītim vēl vairākas stundas. Tad nu izlēmis bānīti negaidīt un devies uz mājām ar kājām. Rojā abi – Mauriņtēvs un bānītis – ieradušies reizē. Drīz tajā mājā ienākusi dzīvot arī Lēnertu ģimene ar 4 bērniem, kas uz Roju pārcēlusies no Lielirbes, un nu ciemā bijis pašiem savs kurpnieks.

Vecākās paaudzes atmiņā vēl saglabājusies leģendām apvītā Koreja. Vilnis Paegle domā, ka to uzcēla apmēram 1950. gadā – reizē ar jauno Rojas tiltu. Korejā bijuši 3 galdiņi, tirgots alus, šņabis, vīns, biskvīti un šokolāde. Vīri, no jūras nākot, allaž tajā iegriezušies – iedzēruši, uzdziedājuši, nereti arī izkāvušies. Ļaužu atmiņā vēl notikums, kad vietējie vīri izkāvušies ar robežsargiem. Kautiņš beidzies ar to, ka vietējie sametuši upē robežsargu ieročus.

1961. gadā Vilnis pēc studijām atbraucis uz mājām un tēvs viņu aicinājis uz zušiem. Tēvs sasējis 900 naktsāķu. Pašiem nemaz tik daudz nebijis – daļu āķu tēva brālis, kurš 1944. gadā aizbrauca uz Zviedriju, atsūtījis. Tēvs ar dēlu airos iekšā un izmetuši divas jedas. Otrā rītā agri braukuši raudzīt un noķēruši 126 zušus! Labi, ka muca bijusi līdzi. Bijis, ko ēst gan pašiem, gan radiem un kaimiņiem, gan fabrikai, ko nodot.

Muzeja viesim spilgtā atmiņā arī Jūras svētki. Par tiem četrdesmito gadu beigās allaž vēstījušas milzīgas zili sarkanas afišas. No malu malām uz Roju braukušas meijām rotātas automašīnas ar cilvēkiem, kuri brauca dziedādami. Vienreiz Vilnis saskaitījis veselas 40 automašīnas! Svētkos piedalījušies arī igauņi, kolcenieki, mērsradznieki. Vienmēr bijusi laba programma. Cieņā bijušas sporta spēles – vilkta virve, lāpīti tīkli, bijušas sacensības laivu braucienos. Kad nodibinājies kolhozs, Viļņa tēvs vadījis laivu parādes braucienā. Laivā sēdējis arī Priediņu Harijs, kurš tai laikā bijis viens no lielākajiem kolhoza priekšniekiem. Svētkos bijusi aktīva darbošanās pāris dienu garumā. Allaž spēlēts arī volejbols un Vilnis atceras, ka viņa komanda vienmēr ņēmusi labas prīzes. Pūtēji spēlējuši divas dienas.

Pēc kara Rojā dzīvojuši kādi 400-500 cilvēki. Vīri pārsvarā zvejojuši. Viļņa tēvs gājis vienā laivā ar Kārli Fīrmani un viņu laivai vienīgajai bijis Bolinder (zviedru) motors. Māte allaž teikusi – paklausieties, bērni, paps iet jūrā – tuk, tuk, pukšķinājis motors, ko varējuši tālu dzirdēt. Pēteris Šķinaste, Augusts Mitenbergs, Oskars Veidemanis, Kārlis Reisbergs, Ansis Frīdenvalds, Alfrēds Freijs, Harijs Priediņš, Grīneizens – visi šie sirsnīgie goda vīri joprojām ir Viļņa Paegles atmiņā.

Pirmais atmiņu vakars muzejā pagājis. Sekojiet reklāmai un droši pievienojieties. Tumšie rudens un ziemas vakari ir īsti piemēroti tam, lai kopīgi iedzertu tēju un pakavētos atmiņās par laikiem, kad Roja vēl tikai auga un attīstījās.

Rojas ostā turpina augt kravu apgrozījums

Saglabājoties līdzšinējajai celulozes eksporta intensitātei, (šobrīd problēma ir koksnes, sevišķi skujkoka resursu pieejamība), kuru, sākot no novembra, papildinās kurināmās šķeldas eksports, gada kopējais kravu apgrozījums par aptuveni 100% pārsniegs 2017. gada rezultātus. Praktiski tas nozīmē, ka šogad, no ostas nosūtīto kravu apjoms varētu būt lielākais ostas pastāvēšanas vēsture.

  Kravu apgrozījumu ostā ietekmē dažādi faktori, kurus nosacīti var iedalīt divās grupās: ārējos un iekšējos. Galvenie ārējie faktori, kurus ostas pārvalde praktiski nevar ietekmēt, ir tirgus situācija un pieeja resursiem. Pēdējos gados bija samazinājies pieprasījums pēc celulozes izejvielas, attiecīgi koksnes pārstrādes uzņēmumi Skandināvijā veica vērienīgas rekonstrukcijas pārejai no celulozes uz viskozes ražošanu. Pieprasījums pēc viskozes ir stabili pieaugošs, un rekonstrukciju rezultāts ir devis papildus kravas Rojas ostai, sākot no pagājušā gada beigām. Šogad pieprasījums pēc tehnoloģiskas koksnes ir stabili pieaugošs, attiecīgi iespaidojot pieaugošo kravu apgrozījumu. Vienlaicīgi, pieaugot pieprasījumam, ārējos un iekšējos tirgos jūtam resursu, respektīvi, koksnes trūkumu, kas iespaido tās cenu. Pieņemu, ka katrs šobrīd ir sajutis kurināmās koksnes cenas pieaugumu. Kurināmās koksnes produktu (šķeldas) pieprasījuma pieaugumam šobrīd ir vislielākais potenciāls kravu apgrozījuma stabilam pieaugumam no Rojas ostas. Iemesls ir Stokholmas koģenerācijas stacija, par kuru jau esmu runājis iepriekš, un kuras gada patēriņš ir divas reizes lielāks nekā Latvijā gada laikā pieejamais kurināmās koksnes apjoms. Svarīga komponente kurināmā segmentā ir zaru šķelda, kuras eksports ne tikai palielina ostu kravu apgrozījumu, bet nodrošina efektīvāku meža resursu izmantošanu un arī uzlabo ainavisko vidi, jo cirsmas kļūst sakoptākas, samazinās ar krūmiem aizaugušās platības.

Galvenie iekšējie faktori ir kuģu ceļa parametri, pieejamas teritorijas ostā kravu uzglabāšanai un ostas klienti.

Kravu apgrozījuma pieaugums un ostas pārvaldes veiksmīgā darba organizācija nodrošināja pietiekamus finanšu resursus, lai ostas pārvalde 2017. gadā varētu veikt padziļināšanas darbus ostā. Veiktie ārējā kanāla padziļināšanas darbi šobrīd nodrošina kuģu ar iegrimi līdz 5 metriem ienākšanu ostā. Jaunie ostas parametri deva iespēju uzsākt sadarbību tehnoloģiskās koksnes segmentā ar jauniem partneriem Vācijā un kurināmā piegādi Stokholmas koģenerācijas stacijai. Kravu apgrozījuma palielināšanai kurināmās malkas un šķeldas segmentā nepieciešami pēc iespējas lielākas tonnāžas kuģi, tādēļ ostas pārvalde strādā pie papildus resursu piesaistes padziļināšanas darbiem, lai nodrošinātu kuģu ar iegrimi līdz 5.3- 5,6 m ienākšanu ostā.

Kravu apgrozījuma pieaugumu nodrošināja SIA „Laskana Mežs” veiksmīgā mārketinga stratēģija, iekarojot jaunu tirgu tehnoloģiskās un kurināmās koksnes segmentā, kā arī efektīva darbība, apkalpojot kuģus koksnes kravu nosūtīšanai. Dinamiski pieaugošā pieprasījuma pēc kurināmā apstākļos, SIA “Laskana Mežs” var dubultot kurināmā eksportu no Rojas ostas, kas nodrošinātu stabilu, uz attīstību vērstu ostas darbību jau tuvākajā laikā.

Kurināmā resursu eksporta nodrošināšanai ir nepieciešamas papildu teritorijas, kuras izmantojamas kravu uzglabāšanai un šķeldošanai, jo šķeldas segments ir viss pieprasītākais. Šobrīd tieši brīvu teritoriju trūkums ir Rojas ostas lielākā attīstības problēma, jo esošā koksnes tirgus apstākļos par Rojas ostas izmantošanu interesējas jauni klienti. Praktiski šobrīd vienīgais šķērslis kravu apgrozījuma dubultam pieaugumam ir kopš 2002. gada ilgusī Amosova kunga savulaik divās bankās ieķīlātā un neskaitāmām tiesvedībām apkrautā termināla epopeja, kuru 2016. gada izsolē iegādājās sava priekšgājēja igauņu “dvīņu brālis”, kā rezultātā ir sācies jauns izsoļu maratons. Ostas pārvalde nevar ietekmēt izsoles procesu un, saskaņā ar mūsu valsts likumdošanu, tai nav iespējas izmantot pirmpirkuma tiesības. Vienlaicīgi tikko ir stājušās spēkā izmaiņas juridiskajos aktos, kuras reglamentē publiskas zemes ( t.sk. ostas zemes) iznomāšanas noteikumus, kā rezultātā ostas pārvaldei būs iespēja izdarīt būtisku spiedienu uz šādiem “graustu miljonāriem”, kuri nestrādā paši un nedod iespēju strādāt citiem.

Kravu apgrozījuma pieaugums un ostas stabila darbība nodrošina pietiekamus resursus ostas kopējās infrastruktūras uzturēšanai arī zvejnieku vajadzībām.

Šobrīd notiek ostas iekšējā kanāla padziļināšana ES Igaunijas - Latvijas Pārrobežu projekta “Burāšanas infrastruktūras un jahtu ostu tīkla izveides uzlabošana Igaunijā un Latvijā” (EST-LAT 55 “ESTLAT Harbours”) ietvaros.

Nākošā gadā projekta ietvaros tiks veikta krasta nostiprināšana upes labajā krastā jahtu infrastruktūras izbūvei un 2020. gada burāšanas sezonas sākumā uzstādītas mūsdienu prasībām atbilstošas peldošās piestātnes līdz 60 jahtu uzņemšanai.

Šogad tika uzņemts Latvijas čempionāts jūras burāšanā, kas saskaņā ar šī brīža informāciju, nākamā gada 25. jūnijā startēs tieši Rojā. Rojas ostu 10. jūlijā apmeklēja Somijas lielākā burāšanas kluba ”Merikarhut” 40 jahtas. Somi bija ļoti apmierināti ar ostas servisu un pilsētu kopumā.  Šādas vizītes ir labs sākums tālākai sadarbībai tūrisma jomā, jo šim klubam ir vairāk nekā 5000 aktīvu biedru, un tas nozīmē, ja kaut tikai desmitā daļa kluba biedru apmeklētu Rojas ostu, viesu skaits trīskāršotos.    Zvejnieku svētkos vizināšanu atkal nodrošināja Klaipēdas Tehniskās Universitātes burinieks “Brabander”, kas savu dalību apstiprināja arī nākamajam gadam.

Ostas pārvalde šī gada oktobrī Dānijā iegādājās lietotu ledus spējīgu loča kuģi “Faros”, kas aizvietos godīgi nokalpojušo velkoni “Lasi”.  Velkonim “Lasim” ir plānots izrādīt pienācīgu godu, un pie iespējas, izmantojot ES fondu līdzfinansējumu, pārveidot par industriālā mantojuma objektu, izstādot apskatei, līdzīgi kā Ventspilī un Pāvilostā.  Jaunais ostas velkonis ir trīs reizes jaudīgāks par iepriekšējo, un tā korpuss ir pielāgots darbam ledus apstākļos. Tas nozīmē, ka osta varēs sniegt efektīvu atbalstu kravas un zvejas kuģiem ziemas periodā.

Pašreizējais loča kuģa nosaukums ir “Faros”, bet pirms pārreģistrācijas pastāv iespēja nosaukumu mainīt. Varbūt kādam ir priekšlikums par citu velkoņa vārdu, ko svinīgos apstākļos velkonim pasniegt? Ja vēlaties iesaistīties, tad lūgums līdz 30. novembrim savu ideju nosūtīt uz e-pasta adresi: rojasosta@apollo.lv un tas, kura priekšlikums tiks atzīts par atbilstošāko, tiks īpaši godināts.

 Jānis Megnis,

Rojas ostas pārvaldnieks

D. Klaberes foto

Latvijas Fotogrāfijas muzejā atklāj kaltenieka Georga Avetisjana izstādi “Dzimtene”

Vizuālais stāstījums par dzīvi ārpus pilsētas ir kā signāls dialogam par modernizāciju, politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem, kuri veicina jaunākās paaudzes izceļošanu. Ģeogrāfiski šis darbs kalpo arī kā dokumentāla liecība par valstī garāko ciemu –  Kalteni – fotogrāfijās, aprakstos un intervijās divās valodās – angļu un latviešu, kurā tiek atainota un pētīta mūsu tautas identitāte, vēsture, atmiņas, iedzīvotāju attiecības ar apkārtējo vidi, kā arī viņu emocionālā saikne ar jūru, mežu un akmeņiem. Stāsts nav tikai par dzimteni vai Kalteni, bet arī par mūsu tautu kopumā – par tās vērtībām, rituāliem un tradīcijām. Izstāde „Dzimtene” notiek Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros.

Georgs Avetisjans 2016. gadā ir absolvējis Braitonas universitāti Lielbritānijā, un ar izcilību ieguvis mākslas maģistru fotogrāfijā. Viņš septiņus gadus dzīvojis Amerikas Savienotajās Valstīs un Apvienotajā Karalistē, piedalījies dažādās starptautiskās izstādēs Latvijā, Itālijā, Ķīnā, Nīderlandē, Austrijā, Slovēnijā, Slovākijā, Francijā, Dānijā un Anglijā. 2017. gadā nominēts un apbalvots ar prestižo Magnuma fotogrāfijas absolventu balvu (Magnum Photos Graduate Photographers Award 2017) sadarbībā ar „Photo London” un „RBB Economics” Lielbritānijā, ieguvis 2. vietu „Different Worlds 2017” Fotonas Laikmetīgās fotogrāfijas centrā (Photon – Centre for Contemporary Photography) Slovēnijā, kas atspoguļo svaigākās tendences šodienas laikmetīgajā fotogrāfijā no Centrālās un Austrumeiropas.

 Fotogrāmata „Dzimtene. Valstī garākais ciems” (Homeland. The Longest Village in the Country”) tika atklāta „Les Rencontres d’Arles” (viens no nozīmīgākajiem fotofestivāliem Eiropā un pasaulē) festivāla atklāšanas nedēļā Francijā 2018. gada 4. jūlijā.

Grāmatu Georgs veltījis savam tēvam Vladimiram, mammai Intai Avetisjanai, visiem Latvijas iedzīvotājiem Kaltenē un ārpus ciema robežām.

Dace Klabere

Darba sludinājums