Tiks audzēti taimiņu mazuļi

Lauku atbalsta dienests 2018. gada 27. martā Zivju padomes sēdē apstiprināja projektu Nr.1.45 par “Taimiņu mazuļu ataudzēšanai un ielaišanai Rojas upē nepieciešamo vaislinieku nozveju”. Šo projektu realizēja SIA “Pundiķi” saskaņā ar noslēgto līgumu Nr. RND/2018/L190, kura ietvaros tika nozvejoti 50 taimiņu vaislinieku.

Šoruden bija piemēroti apstākļi taimiņu nārstošanai, kā rezultātā taimiņu vaisliniekus nozvejoja īsā laika posmā un nodeva “Tomei” vienā dienā.

Projekta kopējās izmaksas ir 3 000,00 EUR, no kuriem Rojas novada domes līdzfinansējums ir 600,00 EUR, un Zivju fonda finansējums ir 2 700,00 EUR.

L.Šnores foto

Uz Latvijas simtgades sliekšņa

Kā lielā notikuma vēstneši mūsu novadā Rojas, Rudes, Valgalciema, Kaltenes, Ģipkas un Melnsila ciemos aug un zaļo pirms gada, 4. maijā simboliskā akcijā “Apskauj Latviju”, ciemu ļaužu iestādītie ozoli.   Ar lepnumu Rojas novada svētkos cauri Rojai tika iznests 3 gadu laikā Rojas Jūras un zvejniecības muzejā kopīgi uzaustais karogs. Kurš gan cits saglabās atmiņas, leposies un vēstīs par sava novada nozīmīgajiem cilvēkiem, ja ne mēs paši! Pateicoties režisores Kristīnes Vanagas uzņēmībai, ir tapusi un skatītāju atzinību saņēmusi dokumentālā filma “Ziedonis” par mūsu novada kultūras personību, mūziķi, diriģentu Ziedoni Lindi. Rojas Jūras zvejniecības muzejā atvērta ekspozīcija “Goda grāmata”, kas vēsta par cilvēkiem, kuru sasniegumi kultūrā, mākslā un sportā nes Rojas vārdu pasaulē. Bijām priecīgi uzņemt vairāk nekā 200 projekta “1836” ceļotājus, kas divās dienās, ejot gar piekrasti maršrutā Kolka-Melnsils-Ģipka-Roja-Kaltene, iepazina mūsu novadu. Gājiena noslēgumā Rojas kultūras centrā mūs priecēja brīnišķīgs un neaizmirstams fonda “Viegli” mākslinieku koncerts. Mūsu kori “Kalva” un “Banga” piedalījās un pārstāvēja Rojas novadu XXVI Vispārējos latviešu Dziesmu un XVI Deju svētkos Rīgā.

Saulgriežos iesaistījāmies pierobežas novadu pašvaldību ugunskuru akcijā “Izgaismo Latviju”. Brīnišķīgā vietā pie jūras - Valgalciema “Dzelžos” - pulcējāmies, lepojāmies, priecājāmies, izbaudījām un dancojām “100gades zaļumballē“. Neaizmirstamas sajūtas sniedza “Senās Ugunsnakts” pasākums šīs vasaras izskaņā, kad pie jūras muzicēja Ziemeļkurzemes kamerorķestris diriģentes Indras Sproģes vadībā, kā arī komponists Raimonds Tiguls. Daudzi un dažādi Latvijas simtgadei veltīti pasākumi mūsu novadā notikuši muzejā, vidusskolā, Mūzikas un mākslas skolā, bērnudārzos, bibliotēkās, bērnu un jauniešu centros, sporta nozarē u.c.

 Un nu jau klāt svarīgiem notikumiem bagātais Patriotu mēnesis. 11. novembrī, Lāčplēša dienā, bijām kopā, lai mūsu Gaismas ceļš plūstu kā ugunīga upe visu laiku Latvijas brīvības cīnītāju piemiņai!

Savukārt 18. novembrī būsim kopā valsts simtgades svinību pasākumā paši savā novadā. Tas notiks laukumā pie Rojas kultūras centra, sākums plkst.18.00, un gaidīts ikviens – liels, vai mazs. Novadniekus un viesus svētkos sveiks Rojas novada domes priekšsēdētāja Eva Kārkliņa, kopīgi dziedāsim Latvijas himnu un pēc tam klausīsimies spēka dziesmas grupas “Līvi” izpildījumā. Pēc koncerta, ap pulksten19.15, dosimies uz stadionu, no kurienes būs vērojama svētku uguņošana. Savukārt pēc tās svētki turpināsies laukumā, kur notiks cienāšanās ar mūsu pašu sarūpētām svētku kūkām (aicinām būt atsaucīgiem un atgādāt svētku dienā no plkst.16.00 uz Rojas KC kūkas, kūciņas, tortes, groziņus, eklērus u.c), kā arī “Simtgades zaļumballe” ar latviešu deju mūziku mūsu dīdžeju izpildījumā. Laukumu rotās Jāņa Bērziņa veidota instalācija Latvijas karoga izskatā, kur ikviens aicināts ierakstīt savu vēlējumu Latvijai . Balles laikā būs gan silta tēja, gan svētku zupa. Un vēl, atbalstot “LV100” biroja ierosmi, aicinām svētkos ierasties  rakstainos cimdos!

Lai mums visiem skaisti svētki! Daudz laimes dzimšanas dienā, Latvija!

Dace Broka,

Rojas novada kultūras pasākumu organizatore

Andra Zemela foto

Lāčplēša dienā Rojā godina par brīvību kritušos

Veidojot krāšņu gaismas upi, gājiena dalībnieki ar lāpām un svecītēm rokās devās virzienā uz centru. Pirmā pieturas vieta pie Rojas vidusskolas, kur, ieturot klusuma brīdi, nodziedot Latvijas valsts himnu un noliekot ziedus pie Gvido Zvaigznes piemiņas zīmes, tiek izrādīts gods visiem par mūsu valsts brīvību kritušajiem karavīriem. Šajā vietā Kitijas Maišeles izpildījumā izskanēja arī vidusskolas audzēkņa Madara Dīriņa Lāčplēša dienai veltītās rindas.

Esam sanākuši kopā, lai šajā nozīmīgajā dienā, 11. novembrī, Lāčplēša dienā, izrādītu cieņu un pieminētu savas tautas varoņus. Mēs pieminam cilvēkus, kas par brīvu un neatkarīgu Latviju krituši dažādos laikos un karos. Mēs pieminam cilvēkus, kas aizstāvēja Latvijas valsti. Tik daudz dzīvību atdots, tik daudz kaujās ir karots. Varam tikai aizlūgt par šiem cilvēkiem.

Lāčplēša diena ir kopīgiem spēkiem – karavīru, brīvprātīgo, jauniešu, sieviešu, politiķu, ierēdņu un daudzu citu gūtās uzvaras piemiņas diena. 1919. gada 11. novembrī tika gūta uzvara ne tikai par pretinieka Pāvela Bermonta komandēto rietumu armiju Rīgā, bet arī par neticību saviem spēkiem, neticību savas valsts nākotnei un neatkarībai. Karavīrs, kurš mīl savu zemi, ir gatavs doties cīņā par to. Būdami lepni par savu valsti, katrs no mums ir gatavs ik dienas darīt visu, lai mūsu valstī valdītu labklājība, lai mēs šeit justos droši, un, lai Latvijas vārdam izskanot pasaulē, citi tajā klausītos ar apbrīnu. Šī diena ir nozīmīga arī ar to, ka tieši šajā dienā tika dibināts Latvijas valsts apbalvojums – Lāčplēša kara ordenis - ar devīzi “Par Latviju!” Aicinu visus iedzīvotājus arī turpmāk 11. novembrī iedegt piemiņas svecītes, lai pieminētu bojāgājušos cilvēkus, kas Latvijas valsts vārdā ir atdevuši savas dzīvības! Atcerēsimies un pieminēsim!

Tālāk gājiens virzījās uz svinīgi izgaismoto Rojas kultūras centra laukumu. Šeit ar uzrunu pie klātesošajiem vērsās Rojas novada domes priekšsēdētāja Eva Kārkliņa.

Prieks, ka mums kopā izdevās izveidot svecīšu un lāpu gaismas upi, kas liecina, ka mēs visi dzīvojam, un strādājam viena mērķa labad – lai mums Latvijā labi klātos. Esam priecīgi par to, ka varam dzīvot savā valstī, runāt savā valodā un mums nav nepieciešams dziedāt svešu dziesmu. Kā katrai valstij, arī mums ir nozīmīgi gadu skaitļi, nozīmīgi datumi, un viens no tādiem ir 1918. gads, kad piedzima šī nelielā valsts Latvija. Pēc tam sekoja nākamie gadi, arī 1945. gads, kad beidzās 2. Pasaules karš un sekoja notikumi, kuriem ir dažāda interpretācija. Mums nozīmīgs ir arī 1990. gads, kad Latvija atkal kļuva brīva un neatkarīga. Un ir arī 1919. gada 11. novembris, kas varēja latviešu tautai izvērsties liktenīgs – varēja rasties situācija, ka Latvija nebūtu brīva, nebūtu tādas valsts, un mēs nerunātu latviešu valodā. Pateicoties stiprajiem vīriem un puišiem, mums izdevās nosargāt šo vietu, valsti un valodu, ko aicinu ikvienu godāt un cienīt. Aicinu latviešus būt pašapzinīgākiem, drosmīgākiem, nedomāt, ko citi par mums domās, bet vienoties kopīgiem mērķiem. Par to, ka mēs to varam, liecina arī tas, ka Rojas vidusskolā ir šī jaunsargu kustība, ka šodien ar mums kopā ir arī zemessargi, un tas ir apliecinājums tam, ka Latvija var. Tā ir liela dāvana – visiem kopā svinēt Latvijas simtgadi. Aicinu būt ne tikai Latvijas, bet arī sava novada patriotiem!

Sanākušos svētku dalībniekus uzrunāja arī Zemessardzes 46. kājnieku bataljona komandieris, kapteinis Uldis Plāte. Viņš atgādināja klātesošajiem tālos 1919. gada 11. novembra notikumus, kad tikko izveidotās Latvijas armijas karavīri pēc divu dienu smagām cīņām izdziņa no Rīgas divreiz lielāko un labāk bruņoto Bermonta karaspēku, kas gribēja iznīcināt mūsu tikko dibināto Latvijas valsti.

Svinīgajā pasākumā lieliski iederējās arī uz patriotiskās nots veidotie priekšnesumi, kuros uzstājās Beates Olektes vadītā “Improvizācija”, Valters Sigai, Patrīcija Kleinberga, Sana Lukševica, Artūrs Čeksters un Rojas Mākslas un mūzikas skolas koris Ineses Ozoliņas vadībā.

Dace Klabere

Normunda Indāna foto

Te ir tava dzimtene, smilšainais krasts…

Pirmais pasākumu cikla viesis – rojenieks Vilnis Paegle, kurš dalījās savās atmiņās par Roju pēckara gados.

Vilnis Paegle ir  rojenieks – šeit dzimis, audzis un dzīvojis līdz 1958. gadam, kad sācis mācīties Rīgā. Darba mūžs Paegles kungam pagājis Rīgā un Liepājā, bet nu jau piekto gadu viņš ir atkal mūsējais. Viņš gan sev raksturīgā manierē joko, ka pa šiem gadiem visi labie cilvēki Rojā jau miruši vai aizbraukuši. Mainījusies arī pati Roja, tādēļ viņš šeit daļēji jūtoties kā svešinieks. Taču, uz to visu neskatoties – “Te ir tava dzimtene, smilšainais krasts” – iedziedas Vilnis Paegle, kuram, starp citu, ir lieliska balss, tādēļ pasākuma laikā ieklausīsimies ne vienā vien viņa dziedātā dziesmā.

Savu atmiņu stāstu muzeja viesis sāk ar dzimtajām mājām “Tauriņi”, tagadējo Saules ielu 8. Pēckara gadi bijuši smagi. Līdz pat 1954. gadam nebijis elektrības, tikai petrolejas lampas. Garajos ziemas vakaros tēvs drāzis skalus un pinis venterus, ar kuriem ķert nēģus, savukārt mamma lāpījusi un iestellējusi tīklus. Gatavotas arī saivas, sacenšoties, kuram izdosies izgriezt skaistāko. Kā uzzinām, saivām vislabāk derējušas liepu un ābeļu mīkstās koksnes.

1947. gadā Vilnis sācis skolas gaitas. Pirmā skola atradusies “Muceniekos”, un tajā mācījušies 25-30 skolēni no Rojas un tuvākās apkaimes. Skolas direktore bijusi Milda Strazdiņa – stingra, kārtīga, prasīga vecā kaluma skolotāja. Skolotājai tuva bijusi dziedāšana, tāpēc tā mācīta arī bērniem, un vēl šodien Viļņa atmiņā ir pirmā viņas iemācītā dziesma “Krupīt’s nesa ūdentiņu”. Nākamajā gadā laiki mainījušies, un Vilnis mums nodzied fragmentu no tai laikā mācītās dziesmas par Suļiko… . Baisie 1949. gada 25. marta notikumi negāja secen arī šai skolai, un Viļņa atmiņā joprojām brīdis, kad pie skolas piebraukusi smagā automašīna un no 4. klases izņemts zēns. Šis notikums satraucis visu bērnu un pieaugušo prātus. “Bijām gan sabēdājušies, gan nobijušies”, atklāj Vilnis Paegle. Bērni bijuši draudzīgi, labi satikuši. Starpbrīžos spēlējuši čižiku, bet pēc stundām daudz dejojuši. Vilnis atceras, ka tautiskās dejas bērniem mācījis Riežu Aivars no “Gāču” mājām. Bērni uzstājušies katros svētkos, un Vilnis atceras, ka, no mājām skrienot, viņš pa ceļam allaž ieskrējis pie drauga Fīrmaņu Jāņa “Krākšās”. Tad nu abi salīdzinājuši, kuram skaistāka prievīte apsieta un krāsainākas zeķes.

Spilgtā atmiņā Vilnim Paeglem arī piedzīvojums ar klasesbiedreni Dzidru un viņas 50 rubļiem. Viendien Dzidra atnesusi uz skolu 50 rubļus un paziņojusi draugiem, ka nauda ir viņas, un par to varot pirkt kaut ko garšīgu. Tad nu Vilnis, viņa draugs Edmunds Zūbergs, kurš turpat netālu dzīvojis, un Dzidra, gājuši uz aptieku, un nopirkuši 50 hematogēnus. Abi ar Edmundu sakrāvuši tos uz rokām kā malku un devušies pacienāt arī draugus. Tā kā viens hematogēns maksājis tikai 20 kapeikas, nākamajā dienā gājuši atkal uz aptieku. Labi, ka neviens neiedomājies paprasīt, no kurienes bērniem tāda nauda. Uz jautājumu, kāda šodien ir Viļņa attieksme pret hematogēnu, viņš atsmej, ka šodien hematogēns gan vairs tik garšīgs nešķietot. Kopā ar draugu Edmundu, nākot no skolas, abi puikas arvien iegriezušies arī stacijas bufetē pēc saldumiem. Puikām cieņā bijušas krāsainās oliņas, kuras līdz mājām gardu muti notiesātas. Garšīga bijusi arī halva, bet, tā kā tā maksājusi dārgi, to varējuši atļauties tikai pa retam. Vēl viens tuvs tā laika draugs bijis Uldis Freijs, pie kura Vilnis nereti ciemojies. Uldim bijuši rūpīgi vecāki, kuri iespēju robežās centušies bērniem visu sagādāt. Vilnim vēl tagad atmiņā pie Ulda skatītās filmiņas, lasītās grāmatas, barometrs un lielā glezna pie sienas.

Īpašs stāsts ir par bānīti Roja – Stende. Ar to vēlākos gados Vilnis ar māsu Indru braukuši uz skolu Sasmakā (Valdemārpilī). Bānītis no Rojas izgājis agri – pulksten 4.20. Mamma allaž nākusi bērnus pavadīt, palīdzot aiznest arī groziņu ar pārtiku. Kā atceras Vilnis, bānītim bijis viens pasta vagons un divi pasažieru vagoni. Vilciena priekšnieks bijis Štrodahs, viņam palīdzējis dēls Elmārs. Lēnām čunčinot, pēc stundas vilciens bijis Sasmakā, tāpēc Vilnim ar māsu līdz skolas sākumam vēl pieticis laika nelielai atpūtai.

Viļņa dzimtās mājas atradušās tā sauktajā Pufaikciemā, zināmā arī kā Vēverciemā. Vilnis zina teikt, ka ciems tā nosaukts par godu “Vēveru” saimniekiem – labām, pārtikušām mājām. Savukārt tieši “Tauriņiem” blakus atradušās Mauriņu mājas. Vecais Mauriņtēvs nodzīvojis līdz 98 gadu vecumam. Viļņa tēvs gribējis noskaidrot, kā var nodzīvot tik garu mūžu, uz ko Mauriņtēvs atbildējis, ka viņš pareizi dzīvojot – maz ēdot, neēdot treknu, daudz strādājot, daudz staigājot, ir kluss un mierīgs, labi saprotas gan ar kaimiņiem, gan pats ar sevi. Viedi vārdi. Vienreiz Mauriņtēvs aizbraucis darīšanās uz Talsiem. Visu padarījis, bet līdz bānītim vēl vairākas stundas. Tad nu izlēmis bānīti negaidīt un devies uz mājām ar kājām. Rojā abi – Mauriņtēvs un bānītis – ieradušies reizē. Drīz tajā mājā ienākusi dzīvot arī Lēnertu ģimene ar 4 bērniem, kas uz Roju pārcēlusies no Lielirbes, un nu ciemā bijis pašiem savs kurpnieks.

Vecākās paaudzes atmiņā vēl saglabājusies leģendām apvītā Koreja. Vilnis Paegle domā, ka to uzcēla apmēram 1950. gadā – reizē ar jauno Rojas tiltu. Korejā bijuši 3 galdiņi, tirgots alus, šņabis, vīns, biskvīti un šokolāde. Vīri, no jūras nākot, allaž tajā iegriezušies – iedzēruši, uzdziedājuši, nereti arī izkāvušies. Ļaužu atmiņā vēl notikums, kad vietējie vīri izkāvušies ar robežsargiem. Kautiņš beidzies ar to, ka vietējie sametuši upē robežsargu ieročus.

1961. gadā Vilnis pēc studijām atbraucis uz mājām un tēvs viņu aicinājis uz zušiem. Tēvs sasējis 900 naktsāķu. Pašiem nemaz tik daudz nebijis – daļu āķu tēva brālis, kurš 1944. gadā aizbrauca uz Zviedriju, atsūtījis. Tēvs ar dēlu airos iekšā un izmetuši divas jedas. Otrā rītā agri braukuši raudzīt un noķēruši 126 zušus! Labi, ka muca bijusi līdzi. Bijis, ko ēst gan pašiem, gan radiem un kaimiņiem, gan fabrikai, ko nodot.

Muzeja viesim spilgtā atmiņā arī Jūras svētki. Par tiem četrdesmito gadu beigās allaž vēstījušas milzīgas zili sarkanas afišas. No malu malām uz Roju braukušas meijām rotātas automašīnas ar cilvēkiem, kuri brauca dziedādami. Vienreiz Vilnis saskaitījis veselas 40 automašīnas! Svētkos piedalījušies arī igauņi, kolcenieki, mērsradznieki. Vienmēr bijusi laba programma. Cieņā bijušas sporta spēles – vilkta virve, lāpīti tīkli, bijušas sacensības laivu braucienos. Kad nodibinājies kolhozs, Viļņa tēvs vadījis laivu parādes braucienā. Laivā sēdējis arī Priediņu Harijs, kurš tai laikā bijis viens no lielākajiem kolhoza priekšniekiem. Svētkos bijusi aktīva darbošanās pāris dienu garumā. Allaž spēlēts arī volejbols un Vilnis atceras, ka viņa komanda vienmēr ņēmusi labas prīzes. Pūtēji spēlējuši divas dienas.

Pēc kara Rojā dzīvojuši kādi 400-500 cilvēki. Vīri pārsvarā zvejojuši. Viļņa tēvs gājis vienā laivā ar Kārli Fīrmani un viņu laivai vienīgajai bijis Bolinder (zviedru) motors. Māte allaž teikusi – paklausieties, bērni, paps iet jūrā – tuk, tuk, pukšķinājis motors, ko varējuši tālu dzirdēt. Pēteris Šķinaste, Augusts Mitenbergs, Oskars Veidemanis, Kārlis Reisbergs, Ansis Frīdenvalds, Alfrēds Freijs, Harijs Priediņš, Grīneizens – visi šie sirsnīgie goda vīri joprojām ir Viļņa Paegles atmiņā.

Pirmais atmiņu vakars muzejā pagājis. Sekojiet reklāmai un droši pievienojieties. Tumšie rudens un ziemas vakari ir īsti piemēroti tam, lai kopīgi iedzertu tēju un pakavētos atmiņās par laikiem, kad Roja vēl tikai auga un attīstījās.