Skolai atdots mūžs
17.septembris bija pēdējā darba diena Rojas vidusskolas direktora vietniecei saimnieciskajā darbā Lilijai Dāvidsonei. Nepārspīlējot var teikt, ka gandrīz viss darba mūžs – veseli 33 gadi - ir atdoti Rojas vidusskolai.
Pēc Rīgas Celtniecības tehnikuma beigšanas, iegūstot celtniecības tehniķa profesiju, Lilija apprecējusies un pārcēlusies uz dzīvi Saldū. Sākot darba gaitas, jaunajai speciālistei nācies strādāt arī visus melnos darbus, līdz viņa dabūjusi normētājas darbu SCO kantorī.
1984. gadā Lilija pārcēlusies uz Roju un sākusi strādāt celtniecībā zvejnieku kolhozā “Banga”. Šajā laikā viņu uzrunājusi toreizējā Rojas vidusskolas direktore Dagmāra Leimane, piedāvājot Lilijai nākt strādāt par direktores vietnieci saimnieciskajā darbā. Pēc tā, ka šajā skolā nostrādāti 33 gadi, var spriest, ka toreiz pieņemtais lēmums bijis pareizs.
Uz manu jautājumu, kā skola izskatījās toreiz un tagad, Lilija atbild, ka tas pat nav salīdzināms. Taču toreiz tā izskatījies pārsvarā visur, tādēļ tas nebūt nav jauno darbinieci nobaidījis. Tāpat strādājuši un pamazām visu remontējuši, lai arī remonti tolaik tika veikti krietni vien savādāk. Pārsvarā strādāts ar eļļas krāsām un krītu – paneļa apakšu nokrāso ar eļļas krāsu, pārējo nopūš ar krītu un kārtībā. Citu iespēju vienkārši nebija. Viss darīts pašu rokām un lielākie tā laika darītāji Lilijas vadībā bijuši skolotāji Jānis Ansbergs, Edvīns Krieviņš un Andris Gailišs. Vēlāk, kad jau vairāk iestrādājusies, nereti pindzeli rokās ņēmusi arī pati Lilija.
Viss mainījies 2011. gadā, kad skolā notikusi pirmā renovācija. Skolas lielajam korpusam mainīti logi, pie jauniem logiem tikusi arī sporta zāle un ēdamzāle. Līdzekļu kļuvis vairāk, un kaut kas remontēts ticis katru gadu. Lilija smej, ka remontdarbos viņas celtniecības zināšanas lieti noderējušas. Viņa stingri sekojusi līdzi darba procesam, jo skaidri zinājusi, kā tas darbs darāms un kādai jābūt padarītā kvalitātei. Nereti gadījies, ka darbs nebija izdarīts kvalitatīvi, tādēļ Lilija likusi to pārtaisīt. Tas gan netraucējis viņai ar visiem celtniekiem labi sastrādāties, un brigādes vīri nekurnēdami izpildījuši viņas prasības.
Skolas ikdienā ne vienmēr bijušas pieejamas vīrieša rokas, tādēļ Lilijai bieži vien nācies pašai darīt arī tā saucamos vīriešu darbus – labot skalojamās kastes tualetēs, remontēt aizdambējušās kanalizācijas caurules, dažkārt brienot pa mēsliem līdz potītēm, mainīt spuldzes un tamlīdzīgi. Sevišķi daudz fiziski strādāt iznācis vasarās, kad tikusi remontēta skola. Cik solu vien ir bijis jāiznes un jāaiznes atpakaļ, kad klasē jākrāso grīda, bet solītie palīgi nav ieradušies! Tas jau nebija obligāti, bet Lilijai galvenais bija, lai darbs iet uz priekšu, tāpēc ne vienmēr bijis laika un pacietības gaidīt palīdzību. Arī dzīvoklī un mājā visi darbi Lilijas padarīti – viņa savulaik pati dzīvokli izremontējusi – labojusi, krāsojusi, līmējusi tapetes. Viņa gan to īpaši neuzsver, vien saka, ka tā vienkārši iegājies, jo bijis laiks, kad neviena palīga nebijis.
Tai pat laikā viņa lieliski pieprot arī pavisam sievišķīgus darbiņus – šūt, adīt, tamborēt. Kad bērni bijuši mazi, viņa tiem pat mēteļus pati šuvusi. Tagad bērni izauguši, visu var nopirkt veikalā, tāpēc Lilija vairāk pievērsusies grāmatu lasīšanai un krustvārdu mīklu minēšanai.
Domājot, kurš no skolā padarītajiem darbiem devis vislielāko gandarījumu, Lilija atzīst, ka nevar izdalīt vienu lietu, jo pēc 2011. gada skolā izremontēts katrs gaitenis un kaktiņš. Daudz kas uztaisīts arī no jauna, kā, piemēram, koriģējošās vingrošanas klasīte. Liels gandarījums bijis par jaunajiem logiem. Vecie bija aizsisti ar naglām un neatverami. Savulaik puikas tos lauzuši vaļā, lai caur logiem nokļūtu skolas diskotēkā. Tagad ir patīkami ieiet jebkurā vietā skolā un redzēt, ka aiz tevis kaut kas palicis. Protams, ir jau vēl arī daudz darāmā, kaut vai sporta zāles remonts, taču, cik daudz budžets atļāva, tik daudz tika sakārtots. Viss jau gan ar laiku nolietojas, un, galvenais, mainās jau arī darba aizsardzības un ugunsdrošības prasības, kuras ir jāievēro.
Lilija neatceras, kad pēdējoreiz būtu baudījusi atvaļinājumu vasarā. Vasaras mēneši, kad skolā izvietojas dažādas sporta nometnes, ir bijis viņas karstākais darbalaiks. Pirmie nakšņotāji sākuši ierasties jau pirms Jāņiem, un tā līdz pat augusta beigām. Pa daudzajiem gadiem iepazīti bērnu treneri, tāpēc parasti nekādas problēmas neradušās. Ja kāda skāde tomēr nodarīta, Lilijas nostāja bijusi strikta – vai nu maksājiet vai paši remontējiet. Parasti paralēli nometnēm ritējis arī skolas remonts, tādēļ saplānošana, lai nometnes netraucētu remontdarbiem un otrādi, prasījis ne mazums nervu.
Lilija priecājas, ka viņai palaimējies ar tehniskajiem darbiniekiem. Bijis viens brīdis pirms daudziem gadiem, kad apkopējas dažkārt neatnākušas uz darbu, un pie slotas ķērusies Lilija pati. Nu jau gadus 10-15 darbinieki nemainījušies un ar Liliju sapratušies no pusvārda. Viņa pateicas visiem saviem darba kolēģiem, īpaši jau skolas galdniekam Gunāram Sīpolam, kurš uz skolu strādāt atnācis vien dažus mēnešu vēlāk, kā viņa pati. Gunārs nekad neatteicis palīdzību un izcēlies ar to, ka dažkārt ne no kā pratis uztaisīt kaut ko. Skolā nav nekādu instrumentu specifiskiem darbiem, tādēļ labi, ka galdnieks nācis talkā ar savējiem. Vienmēr atsaucīgi bijuši arī SIA “Krasts” ļaudis.
Atceroties nostrādātos gadus, Lilija atzīst, ka visu laiku bijusi kustībā. Neviena diena nebija paredzama, jo gan kanalizācijas, gan ūdens caurules ir vecas un nereti plīsa. Arī pagājušajā vasarā saplīsa lielā ūdens caurule un divreiz aizgāja ciet kanalizācija. Lilija smejas, ka radusies sajūta, ka skola protestējusi pret viņas aiziešanu.
Neskatoties ne uz kādām grūtībām, Lilija uz darbu vienmēr gājusi ar prieku. Sākusi strādāt direktores Dagmāras Leimanes vadībā, Lilija pēc tam piedzīvojusi sešas direktoru maiņas. Viņa atzīst, ka ar visiem sastrādājusies labi, bet lielāko mācību darba ziņā guvusi tieši no direktores Leimanes. Lilija atceras, ka tolaik skolā nebijis pilnīgi nekā, viss bijis jāiet bičot. Aizejot mājās, viņa vienmēr prasījusi tēvam te tādas skrūves, te atkal kādas nagliņas, un tad tēvs smējies, ka parasti citi mēdz no darba kaut ko mājās pārnest, bet te otrādi – nes no mājām laukā.
Iestājoties rimtākam laikam, sākumā Lilija jutusies pavisam jokaini – tik ilgus gadus diendienā iets un darīts. Sākotnēji tas viss pietrūcis, bet tad viņa ātri vien sapratusi, ka arī mājās ir daudz darāmā. Ik pa laikam jāpalīdz Rīgā mazdēliņu pieskatīt, arī manā viesošanās dienā pie omītes ir mazdēls pirmklasnieks, kuru nav, kur atstāt skolas brīvlaikā. Kādreiz Lilija smējusies, ka tad, kad viņa beigs strādāt, nevienam no bērniem viņa vairs nebūs vajadzīga, jo visi jau būs izauguši, tādēļ tagad viņa priecājas, ka vēl kādam omīte tomēr ir vajadzīga.
Dace Klabere
D. Klaberes foto