Rojas ostā turpina augt kravu apgrozījums

Saglabājoties līdzšinējajai celulozes eksporta intensitātei, (šobrīd problēma ir koksnes, sevišķi skujkoka resursu pieejamība), kuru, sākot no novembra, papildinās kurināmās šķeldas eksports, gada kopējais kravu apgrozījums par aptuveni 100% pārsniegs 2017. gada rezultātus. Praktiski tas nozīmē, ka šogad, no ostas nosūtīto kravu apjoms varētu būt lielākais ostas pastāvēšanas vēsture.

  Kravu apgrozījumu ostā ietekmē dažādi faktori, kurus nosacīti var iedalīt divās grupās: ārējos un iekšējos. Galvenie ārējie faktori, kurus ostas pārvalde praktiski nevar ietekmēt, ir tirgus situācija un pieeja resursiem. Pēdējos gados bija samazinājies pieprasījums pēc celulozes izejvielas, attiecīgi koksnes pārstrādes uzņēmumi Skandināvijā veica vērienīgas rekonstrukcijas pārejai no celulozes uz viskozes ražošanu. Pieprasījums pēc viskozes ir stabili pieaugošs, un rekonstrukciju rezultāts ir devis papildus kravas Rojas ostai, sākot no pagājušā gada beigām. Šogad pieprasījums pēc tehnoloģiskas koksnes ir stabili pieaugošs, attiecīgi iespaidojot pieaugošo kravu apgrozījumu. Vienlaicīgi, pieaugot pieprasījumam, ārējos un iekšējos tirgos jūtam resursu, respektīvi, koksnes trūkumu, kas iespaido tās cenu. Pieņemu, ka katrs šobrīd ir sajutis kurināmās koksnes cenas pieaugumu. Kurināmās koksnes produktu (šķeldas) pieprasījuma pieaugumam šobrīd ir vislielākais potenciāls kravu apgrozījuma stabilam pieaugumam no Rojas ostas. Iemesls ir Stokholmas koģenerācijas stacija, par kuru jau esmu runājis iepriekš, un kuras gada patēriņš ir divas reizes lielāks nekā Latvijā gada laikā pieejamais kurināmās koksnes apjoms. Svarīga komponente kurināmā segmentā ir zaru šķelda, kuras eksports ne tikai palielina ostu kravu apgrozījumu, bet nodrošina efektīvāku meža resursu izmantošanu un arī uzlabo ainavisko vidi, jo cirsmas kļūst sakoptākas, samazinās ar krūmiem aizaugušās platības.

Galvenie iekšējie faktori ir kuģu ceļa parametri, pieejamas teritorijas ostā kravu uzglabāšanai un ostas klienti.

Kravu apgrozījuma pieaugums un ostas pārvaldes veiksmīgā darba organizācija nodrošināja pietiekamus finanšu resursus, lai ostas pārvalde 2017. gadā varētu veikt padziļināšanas darbus ostā. Veiktie ārējā kanāla padziļināšanas darbi šobrīd nodrošina kuģu ar iegrimi līdz 5 metriem ienākšanu ostā. Jaunie ostas parametri deva iespēju uzsākt sadarbību tehnoloģiskās koksnes segmentā ar jauniem partneriem Vācijā un kurināmā piegādi Stokholmas koģenerācijas stacijai. Kravu apgrozījuma palielināšanai kurināmās malkas un šķeldas segmentā nepieciešami pēc iespējas lielākas tonnāžas kuģi, tādēļ ostas pārvalde strādā pie papildus resursu piesaistes padziļināšanas darbiem, lai nodrošinātu kuģu ar iegrimi līdz 5.3- 5,6 m ienākšanu ostā.

Kravu apgrozījuma pieaugumu nodrošināja SIA „Laskana Mežs” veiksmīgā mārketinga stratēģija, iekarojot jaunu tirgu tehnoloģiskās un kurināmās koksnes segmentā, kā arī efektīva darbība, apkalpojot kuģus koksnes kravu nosūtīšanai. Dinamiski pieaugošā pieprasījuma pēc kurināmā apstākļos, SIA “Laskana Mežs” var dubultot kurināmā eksportu no Rojas ostas, kas nodrošinātu stabilu, uz attīstību vērstu ostas darbību jau tuvākajā laikā.

Kurināmā resursu eksporta nodrošināšanai ir nepieciešamas papildu teritorijas, kuras izmantojamas kravu uzglabāšanai un šķeldošanai, jo šķeldas segments ir viss pieprasītākais. Šobrīd tieši brīvu teritoriju trūkums ir Rojas ostas lielākā attīstības problēma, jo esošā koksnes tirgus apstākļos par Rojas ostas izmantošanu interesējas jauni klienti. Praktiski šobrīd vienīgais šķērslis kravu apgrozījuma dubultam pieaugumam ir kopš 2002. gada ilgusī Amosova kunga savulaik divās bankās ieķīlātā un neskaitāmām tiesvedībām apkrautā termināla epopeja, kuru 2016. gada izsolē iegādājās sava priekšgājēja igauņu “dvīņu brālis”, kā rezultātā ir sācies jauns izsoļu maratons. Ostas pārvalde nevar ietekmēt izsoles procesu un, saskaņā ar mūsu valsts likumdošanu, tai nav iespējas izmantot pirmpirkuma tiesības. Vienlaicīgi tikko ir stājušās spēkā izmaiņas juridiskajos aktos, kuras reglamentē publiskas zemes ( t.sk. ostas zemes) iznomāšanas noteikumus, kā rezultātā ostas pārvaldei būs iespēja izdarīt būtisku spiedienu uz šādiem “graustu miljonāriem”, kuri nestrādā paši un nedod iespēju strādāt citiem.

Kravu apgrozījuma pieaugums un ostas stabila darbība nodrošina pietiekamus resursus ostas kopējās infrastruktūras uzturēšanai arī zvejnieku vajadzībām.

Šobrīd notiek ostas iekšējā kanāla padziļināšana ES Igaunijas - Latvijas Pārrobežu projekta “Burāšanas infrastruktūras un jahtu ostu tīkla izveides uzlabošana Igaunijā un Latvijā” (EST-LAT 55 “ESTLAT Harbours”) ietvaros.

Nākošā gadā projekta ietvaros tiks veikta krasta nostiprināšana upes labajā krastā jahtu infrastruktūras izbūvei un 2020. gada burāšanas sezonas sākumā uzstādītas mūsdienu prasībām atbilstošas peldošās piestātnes līdz 60 jahtu uzņemšanai.

Šogad tika uzņemts Latvijas čempionāts jūras burāšanā, kas saskaņā ar šī brīža informāciju, nākamā gada 25. jūnijā startēs tieši Rojā. Rojas ostu 10. jūlijā apmeklēja Somijas lielākā burāšanas kluba ”Merikarhut” 40 jahtas. Somi bija ļoti apmierināti ar ostas servisu un pilsētu kopumā.  Šādas vizītes ir labs sākums tālākai sadarbībai tūrisma jomā, jo šim klubam ir vairāk nekā 5000 aktīvu biedru, un tas nozīmē, ja kaut tikai desmitā daļa kluba biedru apmeklētu Rojas ostu, viesu skaits trīskāršotos.    Zvejnieku svētkos vizināšanu atkal nodrošināja Klaipēdas Tehniskās Universitātes burinieks “Brabander”, kas savu dalību apstiprināja arī nākamajam gadam.

Ostas pārvalde šī gada oktobrī Dānijā iegādājās lietotu ledus spējīgu loča kuģi “Faros”, kas aizvietos godīgi nokalpojušo velkoni “Lasi”.  Velkonim “Lasim” ir plānots izrādīt pienācīgu godu, un pie iespējas, izmantojot ES fondu līdzfinansējumu, pārveidot par industriālā mantojuma objektu, izstādot apskatei, līdzīgi kā Ventspilī un Pāvilostā.  Jaunais ostas velkonis ir trīs reizes jaudīgāks par iepriekšējo, un tā korpuss ir pielāgots darbam ledus apstākļos. Tas nozīmē, ka osta varēs sniegt efektīvu atbalstu kravas un zvejas kuģiem ziemas periodā.

Pašreizējais loča kuģa nosaukums ir “Faros”, bet pirms pārreģistrācijas pastāv iespēja nosaukumu mainīt. Varbūt kādam ir priekšlikums par citu velkoņa vārdu, ko svinīgos apstākļos velkonim pasniegt? Ja vēlaties iesaistīties, tad lūgums līdz 30. novembrim savu ideju nosūtīt uz e-pasta adresi: rojasosta@apollo.lv un tas, kura priekšlikums tiks atzīts par atbilstošāko, tiks īpaši godināts.

 Jānis Megnis,

Rojas ostas pārvaldnieks

D. Klaberes foto

Latvijas Fotogrāfijas muzejā atklāj kaltenieka Georga Avetisjana izstādi “Dzimtene”

Vizuālais stāstījums par dzīvi ārpus pilsētas ir kā signāls dialogam par modernizāciju, politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem, kuri veicina jaunākās paaudzes izceļošanu. Ģeogrāfiski šis darbs kalpo arī kā dokumentāla liecība par valstī garāko ciemu –  Kalteni – fotogrāfijās, aprakstos un intervijās divās valodās – angļu un latviešu, kurā tiek atainota un pētīta mūsu tautas identitāte, vēsture, atmiņas, iedzīvotāju attiecības ar apkārtējo vidi, kā arī viņu emocionālā saikne ar jūru, mežu un akmeņiem. Stāsts nav tikai par dzimteni vai Kalteni, bet arī par mūsu tautu kopumā – par tās vērtībām, rituāliem un tradīcijām. Izstāde „Dzimtene” notiek Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros.

Georgs Avetisjans 2016. gadā ir absolvējis Braitonas universitāti Lielbritānijā, un ar izcilību ieguvis mākslas maģistru fotogrāfijā. Viņš septiņus gadus dzīvojis Amerikas Savienotajās Valstīs un Apvienotajā Karalistē, piedalījies dažādās starptautiskās izstādēs Latvijā, Itālijā, Ķīnā, Nīderlandē, Austrijā, Slovēnijā, Slovākijā, Francijā, Dānijā un Anglijā. 2017. gadā nominēts un apbalvots ar prestižo Magnuma fotogrāfijas absolventu balvu (Magnum Photos Graduate Photographers Award 2017) sadarbībā ar „Photo London” un „RBB Economics” Lielbritānijā, ieguvis 2. vietu „Different Worlds 2017” Fotonas Laikmetīgās fotogrāfijas centrā (Photon – Centre for Contemporary Photography) Slovēnijā, kas atspoguļo svaigākās tendences šodienas laikmetīgajā fotogrāfijā no Centrālās un Austrumeiropas.

 Fotogrāmata „Dzimtene. Valstī garākais ciems” (Homeland. The Longest Village in the Country”) tika atklāta „Les Rencontres d’Arles” (viens no nozīmīgākajiem fotofestivāliem Eiropā un pasaulē) festivāla atklāšanas nedēļā Francijā 2018. gada 4. jūlijā.

Grāmatu Georgs veltījis savam tēvam Vladimiram, mammai Intai Avetisjanai, visiem Latvijas iedzīvotājiem Kaltenē un ārpus ciema robežām.

Dace Klabere

Darba sludinājums

Skolai atdots mūžs

Pēc Rīgas Celtniecības tehnikuma beigšanas, iegūstot celtniecības tehniķa profesiju, Lilija apprecējusies un pārcēlusies uz dzīvi Saldū. Sākot darba gaitas, jaunajai speciālistei nācies strādāt arī visus melnos darbus, līdz viņa dabūjusi normētājas darbu SCO kantorī.

1984. gadā Lilija pārcēlusies uz Roju un sākusi strādāt celtniecībā zvejnieku kolhozā “Banga”. Šajā laikā viņu uzrunājusi toreizējā Rojas vidusskolas direktore Dagmāra Leimane, piedāvājot Lilijai nākt strādāt par direktores vietnieci saimnieciskajā darbā. Pēc tā, ka šajā skolā nostrādāti 33 gadi, var spriest, ka toreiz pieņemtais lēmums bijis pareizs.

Uz manu jautājumu, kā skola izskatījās toreiz un tagad, Lilija atbild, ka tas pat nav salīdzināms. Taču toreiz tā izskatījies pārsvarā visur, tādēļ tas nebūt nav jauno darbinieci nobaidījis. Tāpat strādājuši un pamazām visu remontējuši, lai arī remonti tolaik tika veikti krietni vien savādāk. Pārsvarā strādāts ar eļļas krāsām un krītu – paneļa apakšu nokrāso ar eļļas krāsu, pārējo nopūš ar krītu un kārtībā. Citu iespēju vienkārši nebija. Viss darīts pašu rokām un lielākie tā laika darītāji Lilijas vadībā bijuši skolotāji Jānis Ansbergs, Edvīns Krieviņš un Andris Gailišs. Vēlāk, kad jau vairāk iestrādājusies, nereti pindzeli rokās ņēmusi arī pati Lilija.

Viss mainījies 2011. gadā, kad skolā notikusi pirmā renovācija. Skolas lielajam korpusam mainīti logi, pie jauniem logiem tikusi arī sporta zāle un ēdamzāle. Līdzekļu kļuvis vairāk, un kaut kas remontēts ticis katru gadu. Lilija smej, ka remontdarbos viņas celtniecības zināšanas lieti noderējušas. Viņa stingri sekojusi līdzi darba procesam, jo skaidri zinājusi, kā tas darbs darāms un kādai jābūt padarītā kvalitātei. Nereti gadījies, ka darbs nebija izdarīts kvalitatīvi, tādēļ Lilija likusi to pārtaisīt. Tas gan netraucējis viņai ar visiem celtniekiem labi sastrādāties, un brigādes vīri nekurnēdami izpildījuši viņas prasības.

Skolas ikdienā ne vienmēr bijušas pieejamas vīrieša rokas, tādēļ Lilijai bieži vien nācies pašai darīt arī tā saucamos vīriešu darbus – labot skalojamās kastes tualetēs, remontēt aizdambējušās kanalizācijas caurules, dažkārt brienot pa mēsliem līdz potītēm, mainīt spuldzes un tamlīdzīgi. Sevišķi daudz fiziski strādāt iznācis vasarās, kad tikusi remontēta skola. Cik solu vien ir bijis jāiznes un jāaiznes atpakaļ, kad klasē jākrāso grīda, bet solītie palīgi nav ieradušies! Tas jau nebija obligāti, bet Lilijai galvenais bija, lai darbs iet uz priekšu, tāpēc ne vienmēr bijis laika un pacietības gaidīt palīdzību. Arī dzīvoklī un mājā visi darbi Lilijas padarīti – viņa savulaik pati dzīvokli izremontējusi – labojusi, krāsojusi, līmējusi tapetes. Viņa gan to īpaši neuzsver, vien saka, ka tā vienkārši iegājies, jo bijis laiks, kad neviena palīga nebijis.

Tai pat laikā viņa lieliski pieprot arī pavisam sievišķīgus darbiņus – šūt, adīt, tamborēt. Kad bērni bijuši mazi, viņa tiem pat mēteļus pati šuvusi. Tagad bērni izauguši, visu var nopirkt veikalā, tāpēc Lilija vairāk pievērsusies grāmatu lasīšanai un krustvārdu mīklu minēšanai.

Domājot, kurš no skolā padarītajiem darbiem devis vislielāko gandarījumu, Lilija atzīst, ka nevar izdalīt vienu lietu, jo pēc 2011. gada skolā izremontēts katrs gaitenis un kaktiņš. Daudz kas uztaisīts arī no jauna, kā, piemēram, koriģējošās vingrošanas klasīte. Liels gandarījums bijis par jaunajiem logiem. Vecie bija aizsisti ar naglām un neatverami. Savulaik puikas tos lauzuši vaļā, lai caur logiem nokļūtu skolas diskotēkā. Tagad ir patīkami ieiet jebkurā vietā skolā un redzēt, ka aiz tevis kaut kas palicis. Protams, ir jau vēl arī daudz darāmā, kaut vai sporta zāles remonts, taču, cik daudz budžets atļāva, tik daudz tika sakārtots. Viss jau gan ar laiku nolietojas, un, galvenais, mainās jau arī darba aizsardzības un ugunsdrošības prasības, kuras ir jāievēro.

Lilija neatceras, kad pēdējoreiz būtu baudījusi atvaļinājumu vasarā. Vasaras mēneši, kad skolā izvietojas dažādas sporta nometnes, ir bijis viņas karstākais darbalaiks. Pirmie nakšņotāji sākuši ierasties jau pirms Jāņiem, un tā līdz pat augusta beigām. Pa daudzajiem gadiem iepazīti bērnu treneri, tāpēc parasti nekādas problēmas neradušās. Ja kāda skāde tomēr nodarīta, Lilijas nostāja bijusi strikta – vai nu maksājiet vai paši remontējiet. Parasti paralēli nometnēm ritējis arī skolas remonts, tādēļ saplānošana, lai nometnes netraucētu remontdarbiem un otrādi, prasījis ne mazums nervu.

Lilija priecājas, ka viņai palaimējies ar tehniskajiem darbiniekiem. Bijis viens brīdis pirms daudziem gadiem, kad apkopējas dažkārt neatnākušas uz darbu, un pie slotas ķērusies Lilija pati. Nu jau gadus 10-15 darbinieki nemainījušies un ar Liliju sapratušies no pusvārda. Viņa pateicas visiem saviem darba kolēģiem, īpaši jau skolas galdniekam Gunāram Sīpolam, kurš uz skolu strādāt atnācis vien dažus mēnešu vēlāk, kā viņa pati. Gunārs nekad neatteicis palīdzību un izcēlies ar to, ka dažkārt ne no kā pratis uztaisīt kaut ko. Skolā nav nekādu instrumentu specifiskiem darbiem, tādēļ labi, ka galdnieks nācis talkā ar savējiem. Vienmēr atsaucīgi bijuši arī SIA “Krasts” ļaudis.

Atceroties nostrādātos gadus, Lilija atzīst, ka visu laiku bijusi kustībā. Neviena diena nebija paredzama, jo gan kanalizācijas, gan ūdens caurules ir vecas un nereti plīsa. Arī pagājušajā vasarā saplīsa lielā ūdens caurule un divreiz aizgāja ciet kanalizācija. Lilija smejas, ka radusies sajūta, ka skola protestējusi pret viņas aiziešanu.

Neskatoties ne uz kādām grūtībām, Lilija uz darbu vienmēr gājusi ar prieku. Sākusi strādāt direktores Dagmāras Leimanes vadībā, Lilija pēc tam piedzīvojusi sešas direktoru maiņas. Viņa atzīst, ka ar visiem sastrādājusies labi, bet lielāko mācību darba ziņā guvusi tieši no direktores Leimanes. Lilija atceras, ka tolaik skolā nebijis pilnīgi nekā, viss bijis jāiet bičot. Aizejot mājās, viņa vienmēr prasījusi tēvam te tādas skrūves, te atkal kādas nagliņas, un tad tēvs smējies, ka parasti citi mēdz no darba kaut ko mājās pārnest, bet te otrādi – nes no mājām laukā.

Iestājoties rimtākam laikam, sākumā Lilija jutusies pavisam jokaini – tik ilgus gadus diendienā iets un darīts. Sākotnēji tas viss pietrūcis, bet tad viņa ātri vien sapratusi, ka arī mājās ir daudz darāmā. Ik pa laikam jāpalīdz Rīgā mazdēliņu pieskatīt, arī manā viesošanās dienā pie omītes ir mazdēls pirmklasnieks, kuru nav, kur atstāt skolas brīvlaikā. Kādreiz Lilija smējusies, ka tad, kad viņa beigs strādāt, nevienam no bērniem viņa vairs nebūs vajadzīga, jo visi jau būs izauguši, tādēļ tagad viņa priecājas, ka vēl kādam omīte tomēr ir vajadzīga.

Dace Klabere

D. Klaberes foto