Rojas Upes svētki – Gaismas upe!

Pēc neliela muzikāla svētku ievada, laivotāji devās atpakaļ uz laivu piestātni Rojā, lai vakara krēslā un romantiskā noskaņā baudītu koncerta turpinājumu uz plosta Rojas upē.

Vakaram satumstot, teritorija ap Rojas upi izgaismojās ar daudz mazām gaismiņām, kas koncertam piešķīra īpašu nokrāsu. Abi mūziķi kāpa uz plosta, kas tika iestūrēts pa vidu upei un  noskaņu koncerts varēja sākties!

Kā minēja daži koncerta apmeklētāji – šāds koncerts Rojā vēl nebija bijis! Mierīgs, silts vasaras vakars, dzīvā mūzika uz ūdens, dzīvā uguns visapkārt – tas viss kopā radīja īpaši skaistu noskaņu un baudījumu apmeklētājiem.

Vēlos teikt paldies visiem, kas palīdzēja tapt šiem svētkiem!

Paldies Normundam Liepam par plostu un laivu nomu, paldies abiem mūziķiem par brīnišķīgo koncertu un liels paldies Marekam Štālam par koncerta tehnisko risinājumu un apskaņošanu. Paldies Dinai Čubai par silto tēju un pārējo palīdzību, paldies kafejnīcas “Čiekurs” saimniecei Sanitai Graudiņai, paldies Sarmai Mateikai, paldies Beatei Olektei par svētku fotografēšanu. Un visi pārējie paldies ik vienam, kurš pielika roku svētku tapšanā. 

Rojas TIC vadītāja

Kristīne Voldemāre

Bērnu vasaras nometne “Spirgts un vesels”

Nometnes sākumā dalībnieki, lai viens otru labāk iepazītu, iesaistījās dažādās grupu saliedēšanas aktivitātēs. Pēc tam visi bērni ar lielu interesi un centību veidoja nometnes karogu, izvērtēja savu ēdienkarti atbilstoši veselīga dzīvesveida principiem, apgleznoja stikla burciņas, gatavoja veselīgus salātus un meklēja E vielas populārākajos našķos.

Nometnes trešā diena tika veltīta aktivitātēm Rojas pludmalē: pārgājienam ar uzdevumiem, peldēšanai, jautrajām stafetēm un savas sapņu salas izveidošanai. Ceturtajā dienā nometnes dalībnieki pārvarēja savas bailes un šķēršļus virvju trasē “Kaķa taka”, kā arī izbaudīja visdažādākās atrakcijas Ventspils Bērnu pilsētiņā.

Lai visas nometnes laikā iegūtās vērtīgās atziņas neaizmirstos, pēdējā dienā bērni tās apkopoja grāmatiņā “Spirgti un veseli”. Lai vēlreiz izdzīvotu spilgtākos notikumus, visi dalībnieki kopā skatījās fotogrāfijas un pēc tam dalījās iespaidos. Piemēram, Paulai Fjodorovai vislielāko prieku sagādājis tas, ka visi bijuši draudzīgi, ka viens otram palīdzējuši pārvarēt šķēršļus un kopā veidojuši savu sapņu salu “Pelmeņzeme”. Savukārt Krista Jana Reinholde priecājās par to, ka visi bija vienoti, kā arī par to, ka uzzinājusi, cik daudz cukura satur saldinātie dzērieni. Intaram Jakubovskim visspilgtāk atmiņā paliks kopīgi pārdzīvotais negaiss un virvju taka. Nometnes skolotājām Kristīnei Sauškinai un Ludmilai Ozolai vislielāko gandarījumu devis tas, ka visi dalībnieki uzdevumus pildījuši ar lielu interesi un aizrautību.

Liels paldies visiem dalībniekiem, viņu vecākiem un visiem tiem, kas iesaistījās dažādos ar nometni saistītos procesos!

Nometnes vadītāja Māra Folkmane

Dziedāt māku, dancot māku...

Vitas Ķiģeles izpildījumā skatām deju kabarē stilā, tad seko Brigitas tango. Parasti to dejo pāris, šoreiz abi attēloti vienas personas izpildījumā. Seko Vitas deja ar krēslu, pēc kuras nelielajā pauzē, kamēr dejotājas pārģērbjas citos tērpos, Brigitas bijusī klasesbiedrene no 11. bē /ar plato e/ Zaiga Kilmite runā savu dzeju – jaunības laika “Viss jau būs tāpat”, Latvijai veltīto “Es runāšu par mīlestību” un speciāli melnsilniekiem sacerēto “Es zinu, ka citur saule savādāk riet”.  Pēc tam klātesošā “Melnsils banda” /tā pati 11.bē/ un pārējie apmeklētāji skatām Brigitas izpildīto čigānu deju.

Sarunā ar Brigitu uzzinām, ka Vita ir viņas vedekla. Savulaik divi dēli apprecējuši divas māsas, kuras abas dejo. Diemžēl otra šoreiz nevarēja ierasties. Atšķirībā no Vitas, kura jau no bērnības dejojusi dažādos deju kolektīvos, Brigita dejai pievērsusies tikai pēc 50. Tiesa, esot bijis periods pusotra gada ilgumā, kad Rojas skolā darbojies baleta pulciņš, bet tur viņa neesot bijusi nekāda zvaigzne. Daudz labāk dejojušas Juta Bērziņa un Drosmas meita. Ilgi gadi izdziedāti folkloras kopā “Skandinieki”. Dejot sākusi mācīties kopā ar jaunām meitenēm, apgūstot vēderdeju tehniku, ko joprojām izmanto visās savās dejās. Bet šobrīd Brigitai vistuvāk sirdij ir teātris – lielo leļļu teātris. Tas apvieno visu, ko viņa dara ar prieku – dziedāšanu, dejošanu un teātra spēlēšanu. Pirmo lomu lielo leļļu izrādē galvenokārt tikai dejojusi. Tagad Brigita ir gan scenogrāfs, gan režisors, gan horeogrāfs, gan tērpu mākslinieks – viss, kas nepieciešams, lai taptu izrāde. Kopā ar Vitu, kura lielo leļļu teātrī iesaistījusies pirmo gadu, viņas parāda nelielu fragmentiņu no jaunākās izrādes, kurā atsaucīgi iesaistās arī skatītāji. Atmiņā noteikti paliks arī kopīgā vēderdeju tricināšanas tehnikas apgūšana pasākuma noslēgumā un Brigitas vēlējums darīt to, kas sirdij tuvs, jo nekad nav par vēlu veltīt laiku arī sev.

Irēna Svitiņa

Simtgades zaļumballe – arī Valgalciemā

Balle Valgalciema “Dzelžos”, vienā no skaistākajām vietām Latvijā, sākās ar Valgalciema godināšanu. Tā vēstures lappuses bija pārlūkojusi īstena sava ciema patriote Egita Jansone. Protams, ka dažās minūtēs pārlapot visa ciema bagāto vēsturi ir neiespējami, tomēr interesantākās vēstures lappuses tika pieminētas.

Kādreiz Valgalciems piederējis Upesgrīvas pagastam ar centru Uguņciemā. Kā uzsvēra Egita, var jau mainīties pagastu robežas un nosaukumi, bet ļaužu vēsturiskā atmiņa paliek, tādēļ ciema ļaudis uzskata, ka Valgalciems sākas no “Uzkalām” un turpinās līdz pat “Vēveriem”.

No Egitas uzzinām, ka “Silos” bijusi pirmā skoliņa, kurā dzīvojis vecs angļu matrozis, kurš vietējiem bērniem mācījis angļu valodu. “Bezmeros” dzīvojusi kuģu īpašnieku Mucenieku dzimta, “Bērzos” un “Speķraušos” tālbraucēji kapteiņi – daudzās mājās dzīvojuši stipri, gudri un talantīgi cilvēki. Valgalciemnieki pamatoti lepojas arī ar izcilo zinātnieku, agronomu, Priekules lauksaimniecības skolas dibinātāju Jāni Bicki un savu gulbi, baletdejotāju Veltu Vilciņu. Egita zina teikt, ka tieši, Veltai esot Valgalciemā, jūrā parādījušies gulbji. Mīts vai sakritība, par to ļauts spriest katram pašam.

Ciema ļaudīm cieņā bijis teiciens “Jūra ir mana nauda, zeme, tā ir mana maize”. Ne jau tikai jūrā vīri gāja. Līdz pat 1975. gadam Valgalciemā veiksmīgi darbojusies dārzniecība, ko savulaik uzcēlis Zandbergs. Bija arī fabrika, tautā saukta par bokšcehu, drupinātava jeb akmeņbāze, galdniecība, kurā apmācīti jaunie zeļļi, četri veikali. Pēc kara “Saknītēs” bijusi pat Jūrmalciema ciema padome, kur par priekšnieku bijis valgalciemnieks Rihards Betmanis, bet sekretāre – Valija Grīnberga.

“Mīliet savu ciemu, māju, vietu, kur dzīvojat, jo katram Dzimtene sāķas ar vietu, kurā tu dzīvo”, aicināja Egita Jansone.

Klātesošos uzrunāja arī novada domes priekšsēdētāja Eva Kārkliņa, atzīmējot, ka mēs dzīvojam novadā ar stipriem ļaudīm, kuri spēj gan ap sevi pulcināt ļaudis, gan uzņemt viesus. Ģipkā tāda ir Ieviņa Svitiņa, Pūrciemā Valdis Rande, Kaltenē Gundega Balode, Rudē Inga Lēmane, Valgalciemā – “Dzelžu” saimnieks Egils Zigats. Ar nelielām piemiņas veltēm un ziediem pateicībā par ieguldījumu Valgalciema sabiedriskās dzīves un simtgades zaļumballes organizēšanā  tika sveikti  “Dzelžu’ saimnieki Indra un Egils Zigati, Egita Jansone, bet pateicību par priekšzīmīgu darbu saņēma Valgalciema kapu pārzine Alda Grezmane un viņas palīgs Pēteris Puzanovs.

Uz tikšanos ar ciema ļaudīm bija ieradušies arī pirmā Latvijas 100-gades projekta “Viens ciems. Visa Latvija. Valgalciems” radošās grupas pārstāvji – rakstnieks Māris Bērziņš un režisors Pēteris Krievkalns. Kā atcerējās rakstnieks, sākotnēji viņš ar zināmām bažām braucis pie lepnajiem kurzemniekiem, kuri izrādījušies patīkami, interesanti cilvēki, sirsnīgāki par daudziem čangaļiem. Filmas veidotāji daudzus valgalciemniekus uztver kā savējos, un arī viņi ciemā allaž ir gaidīti. “Jo vairāk gadu paiet, jo ciems liekas tuvāks”, atklāja Pēteris Krievkalns. Klātesošie ar prieku vēlreiz noskatījās dokumentālo filmu par Valgalciemu, kurā atainota viņu skarbā ikdiena, spītīgie un spēcīgie raksturi.

Simtgades zaļumballes apmeklētājiem par prieku uzstājās Aija Barovska, Linda Melānija Strautiņa, Sigita Vaivode, kārtīgi izsmieties lika Vandzenes amatierteātra izrāde “Mēs visi esam resni”, Valgalciema sabiedrisko dzīvi laiku lokos varēja vērot nelielajā fotoizstādē, bet par to, ka šajā vakarā esam piederīgi šai vietai, liecināja Līgas Badūnes gaumīgās balles piederības zīmes. Ar tukšu vēderu nekāda lielā dancošana vis nesanāktu, tāpēc par apmeklētāju paēdināšanu, kā vienmēr, gādāja lieliskā saimniece Dina Čuba, kura bija paņēmusi palīgos arī savu vīru Aivaru. Kopā viņiem tapa lieliska zivju zupa, kura tika izēsta līdz pat pēdējai pilītei un arī no simtgades kūkas pāri palika vien saldas atmiņas.  

Sākoties balles galvenajai daļai, ballētājus pārsteidza sen gaidītais lietus. Vai tas traucēja daudzajiem dejotgribētājiem? Protams, ka nē – Indras un Modra Sproģu muzicēšana ļāva ballētājiem griezties dejās līdz pat pirmajiem gaiļiem.

Dace Klabere