Simtgades zaļumballe – arī Valgalciemā
Simts dienas pirms Latvijas valsts simtās dzimšanas dienas visā Latvijā un pasaulē, tostarp Rojas novada Valgalciemā, tika rīkotas simtgades zaļumballes. Zaļumballes ir viena no senākajām latviešu tradīcijām – rast laiku, lai pēc smagas darba nedēļas pulcētos uz balli zaļumos. Ballēs dziedāja, dejoja, rīkoja loterijas, spēlēja teātri, puiši noskatīja meitas, bet vecākie ļaudis apsprieda jaunumus ciemā.
Balle Valgalciema “Dzelžos”, vienā no skaistākajām vietām Latvijā, sākās ar Valgalciema godināšanu. Tā vēstures lappuses bija pārlūkojusi īstena sava ciema patriote Egita Jansone. Protams, ka dažās minūtēs pārlapot visa ciema bagāto vēsturi ir neiespējami, tomēr interesantākās vēstures lappuses tika pieminētas.
Kādreiz Valgalciems piederējis Upesgrīvas pagastam ar centru Uguņciemā. Kā uzsvēra Egita, var jau mainīties pagastu robežas un nosaukumi, bet ļaužu vēsturiskā atmiņa paliek, tādēļ ciema ļaudis uzskata, ka Valgalciems sākas no “Uzkalām” un turpinās līdz pat “Vēveriem”.
No Egitas uzzinām, ka “Silos” bijusi pirmā skoliņa, kurā dzīvojis vecs angļu matrozis, kurš vietējiem bērniem mācījis angļu valodu. “Bezmeros” dzīvojusi kuģu īpašnieku Mucenieku dzimta, “Bērzos” un “Speķraušos” tālbraucēji kapteiņi – daudzās mājās dzīvojuši stipri, gudri un talantīgi cilvēki. Valgalciemnieki pamatoti lepojas arī ar izcilo zinātnieku, agronomu, Priekules lauksaimniecības skolas dibinātāju Jāni Bicki un savu gulbi, baletdejotāju Veltu Vilciņu. Egita zina teikt, ka tieši, Veltai esot Valgalciemā, jūrā parādījušies gulbji. Mīts vai sakritība, par to ļauts spriest katram pašam.
Ciema ļaudīm cieņā bijis teiciens “Jūra ir mana nauda, zeme, tā ir mana maize”. Ne jau tikai jūrā vīri gāja. Līdz pat 1975. gadam Valgalciemā veiksmīgi darbojusies dārzniecība, ko savulaik uzcēlis Zandbergs. Bija arī fabrika, tautā saukta par bokšcehu, drupinātava jeb akmeņbāze, galdniecība, kurā apmācīti jaunie zeļļi, četri veikali. Pēc kara “Saknītēs” bijusi pat Jūrmalciema ciema padome, kur par priekšnieku bijis valgalciemnieks Rihards Betmanis, bet sekretāre – Valija Grīnberga.
“Mīliet savu ciemu, māju, vietu, kur dzīvojat, jo katram Dzimtene sāķas ar vietu, kurā tu dzīvo”, aicināja Egita Jansone.
Klātesošos uzrunāja arī novada domes priekšsēdētāja Eva Kārkliņa, atzīmējot, ka mēs dzīvojam novadā ar stipriem ļaudīm, kuri spēj gan ap sevi pulcināt ļaudis, gan uzņemt viesus. Ģipkā tāda ir Ieviņa Svitiņa, Pūrciemā Valdis Rande, Kaltenē Gundega Balode, Rudē Inga Lēmane, Valgalciemā – “Dzelžu” saimnieks Egils Zigats. Ar nelielām piemiņas veltēm un ziediem pateicībā par ieguldījumu Valgalciema sabiedriskās dzīves un simtgades zaļumballes organizēšanā tika sveikti “Dzelžu’ saimnieki Indra un Egils Zigati, Egita Jansone, bet pateicību par priekšzīmīgu darbu saņēma Valgalciema kapu pārzine Alda Grezmane un viņas palīgs Pēteris Puzanovs.
Uz tikšanos ar ciema ļaudīm bija ieradušies arī pirmā Latvijas 100-gades projekta “Viens ciems. Visa Latvija. Valgalciems” radošās grupas pārstāvji – rakstnieks Māris Bērziņš un režisors Pēteris Krievkalns. Kā atcerējās rakstnieks, sākotnēji viņš ar zināmām bažām braucis pie lepnajiem kurzemniekiem, kuri izrādījušies patīkami, interesanti cilvēki, sirsnīgāki par daudziem čangaļiem. Filmas veidotāji daudzus valgalciemniekus uztver kā savējos, un arī viņi ciemā allaž ir gaidīti. “Jo vairāk gadu paiet, jo ciems liekas tuvāks”, atklāja Pēteris Krievkalns. Klātesošie ar prieku vēlreiz noskatījās dokumentālo filmu par Valgalciemu, kurā atainota viņu skarbā ikdiena, spītīgie un spēcīgie raksturi.
Simtgades zaļumballes apmeklētājiem par prieku uzstājās Aija Barovska, Linda Melānija Strautiņa, Sigita Vaivode, kārtīgi izsmieties lika Vandzenes amatierteātra izrāde “Mēs visi esam resni”, Valgalciema sabiedrisko dzīvi laiku lokos varēja vērot nelielajā fotoizstādē, bet par to, ka šajā vakarā esam piederīgi šai vietai, liecināja Līgas Badūnes gaumīgās balles piederības zīmes. Ar tukšu vēderu nekāda lielā dancošana vis nesanāktu, tāpēc par apmeklētāju paēdināšanu, kā vienmēr, gādāja lieliskā saimniece Dina Čuba, kura bija paņēmusi palīgos arī savu vīru Aivaru. Kopā viņiem tapa lieliska zivju zupa, kura tika izēsta līdz pat pēdējai pilītei un arī no simtgades kūkas pāri palika vien saldas atmiņas.
Sākoties balles galvenajai daļai, ballētājus pārsteidza sen gaidītais lietus. Vai tas traucēja daudzajiem dejotgribētājiem? Protams, ka nē – Indras un Modra Sproģu muzicēšana ļāva ballētājiem griezties dejās līdz pat pirmajiem gaiļiem.
Dace Klabere