Jau piecpadsmito gadu pēc kārtas Rojas dienā mūsu bibliotēkā atvērām jaunu rakstnieces Dzintras Žuravskas grāmatu – romānu “Svešs starp savējiem”. Tiesa, šogad lielākā daļa svētku pasākumu tika plānoti Rojas estrādē un tās tuvumā, tāpēc savu pasākumu bibliotēkā organizējām piektdienas pēcpusdienā kā jauku svētku ieskaņu.
Lasījām fragmentus no jaunā darba un Dzintras dzeju, kurā atbalsojas liktens un cilvēka izvēles tēma, uzzinājām, kā tapis konkrētais sižets, kā arī pārrunājām reālus faktus, kad dzemdību namā tikuši samainīti bērni un kā tas atklājies.
Rakstniece labprāt atbildēja apmeklētāju jautājumiem kā tēli tiek portretēti, ka jābūt skaidrai idejai, kā darbs sāksies un beigsies. Pēc dzīvesveida būdama cīruļa tips, savus darbus raksta rīta stundās, lai norakstītu nost visu, kas domās sakrājies, un atbrīvotos vieta turpinājumam.
Pateicamies Dzintras Žuravskas aktīvajiem lasītājiem un ikvienam, kurš atrada laiku atnākt, lai apsveiktu rakstnieci ar grāmatas iznākšanu un pateiktu paldies par ieguldīto darbu. Pasākuma izskaņā bijām vienprātīgi pārliecināti, ka labāk būt savējam starp svešiem nekā svešam starp savējiem. Lai Dzintrai pietiek spēka jauniem darbiem, lai tiekamies kādas jaunas grāmatas atvēršanā nākamajās Rojas dienās, lai Dzintra vienmēr Rojā justos kā savējā.
Teksts: Irēna Svitiņa
Foto: Iluta Graudiņa
Ja esat kādreiz domājuši, cik ilgi dzīvo zivis, tad jums noteikti ir skaidrs, ka liela nozīme tam, kā par tām rūpējas. Ligitas Lauces zivis Rojā iedzīvojušās jau trešo gadu un arvien kuplākā skaitā. Tiesa – tās nav dzīvās, akvārijā vai kādā ūdenstilpnē dzīvojošās. Tās ir lietas ar zivju simboliku, un, kā piebilst Ligitas kundze – ar praktisku pielietojumu, nevis tikai kolekcija plauktam un putekļiem.
Jūnijā un jūlijā tā uzticēta izstādei Rojas pagasta bibliotēkā, kur esat laipni gaidīti, lai apskatītu un priecātos par eksponātu daudzveidību. Jāpiebilst, ka visu iepriekšējo vienpadsmit gadu laikā, kopš bibliotēkā bijušas dažādas vaļasprieku kolekciju izstādes, vēl ne reizi nav bijušas skatāmas zivis. Kas gan Rojai varētu būt vēl simboliskāks? - pēc pārcelšanās uz Roju nospriedusi Ligitas kundze un ciemiņu jautājumam, ko atvest dāvanā, atbildējusi – zivis. Vai tad Rojā zivju neesot? Ne jau ēšanai vajagot, bet piemiņai. Un tā pamazām tapusi šī kolekcija, pat īpaši nemeklējot. “Viņas pašas man lec pretī!” - smaida Ligitas kundze, kad priecīgi pārsteigtas uzklausām viņas stāstījumu par katru no zivīm.