Atmiņu pēcpusdiena Rojas muzeja dibinātājai Līvijai Šteinbaumai

Ritinot atmiņu kamolu, klātesošie uzzināja daudz jauna par šo šķietami trauslo, gaišo sievieti, kura ne tikai mīlēja dzeju, bet arī pati to rakstījusi savās atmiņu kladēs. Kā stāstīja muzeja darbiniece Gundega Balode, mēs šodien varam tikai nojaust, cik lielu darbu Līvija Šteinbauma izdarījusi, savācot materiālus muzeja dibināšanai, un, cik viņas klusajai dvēselei tas prasīja daudz spēka – iet svešās mājās, satikt nepazīstamus ļaudis un viņus iztaujāt. Šodien mums to nesaprast, tādēļ varam tikai mazliet tam pieskarties, izrādot godu tā laika jaunajai vēsturniecei, kura visu savu laiku un gribasspēku veltīja Rojas zvejniecības muzeja izveidei. Kā stāstīja Gundega, šodien uz muzeju brauc ciemiņi no malu malām un priecājas par bagātīgo muzeja krājumu, bet daudz kā no tā nebūtu, ja jau 1968. gadā Līvija Šteinbauma nebūtu atnākusi uz Roju. Tas viss ir Līvijas lielais, klusais talants un uzmanīgais, precīzais darbs. Viņai pirmajā vietā allaž bija darbs un viņas personīgā dzīve palika citiem dziļi apslēpta. Viena lieta ir tā, ko redz ģimene, un kaut kas cits – kādi mēs esam savā darbā un sabiedriskajā dzīvē.

To, cik Līvijas dvēsele bija skaista un bagāta, parāda arī viņas dienasgrāmatas. Tajās atspoguļojas arī viņas sapnis kļūt par žurnālisti. Dzīve gan iegrozījās savādāk, un Līvija kļuva par vēsturnieci. Savulaik bijušais Rojas izpildu komitejas priekšsēdētājs Juris Krupins aprakstījis, kā Rojā izveidojies muzejs. Zvejnieku kolhozā “Banga” nobriedusi doma par zvejniecības muzeja organizēšanu un toreizējais kolhoza priekšsēdētājs Miķelis Lisments izteicis piedāvājumu veidot muzeju Līvijai Šteinbaumai. Tā kā Līvijai jau bija iegūta muzeja darba pieredze, strādājot Tukuma muzeja novadpētniecības nodaļā, viņa labprāt piekritusi atgriezties Rojā. Ar lielu pienākuma un atbildības sajūtu Līvija muzejā nostrādāja no 1968. gada līdz pat aiziešanai pensijā 1992. gadā.

Lai varētu pēc iespējas vairāk apzināt plašo teritoriju un iegūt priekšmetus muzeja krājumam, jaunajai speciālistei tika piešķirts transportlīdzeklis – motocikls ar blakusvāģi. Droši, ka daudzu Rojas novada ļaužu atmiņā vēl ir aktīvā novadpētniece, kura praktiski nekad nešķīrās no sava fotoaparāta un motocikla. Ilgi tika lauzti šķēpi par to, kuras telpas atvēlēt muzeja izveidei, līdz tika pieņemts lēmums muzeju iekārtot bijušajās Rojas ciemata padomes ēkā. Likteņa ironija – tās bija bijušās Līvijas vecāku mājas, kuras viņa atkal atguva savā īpašumā un pavadīja tur sava mūža nogali. Starp citu, mācoties braukt ar motociklu, Līvija sastapa arī savu nākamo vīru. Izveidojās ģimene, kurā piedzima divas brīnišķīgas meitas un nu jau dzimtu turpina arī pulciņš mazbērnu.

Daces Klaberes teksts un foto

Ģipkas baznīcā prezentē grāmatu un atklāj piemiņas akmeņus

Ļaužu piepildītā baznīca bija visīstākais apliecinājums tam, cik šis notikums ir svarīgs ne tikai Ģipkas draudzes locekļiem, bet arī draudzes priekšnieka Valda Randes draugiem, kolēģiem un bijušajiem studiju biedriem. Savā uzrunā klātesošajiem draudzes priekšnieks pastāstīja, ka pēc lūguma ziedojumam grāmatas izdošanai publicēšanas sociālajos tīklos, divu nedēļu laikā saziedota tik liela naudas summa, par kuru varēja ne tikai izdot grāmatu, bet arī uzstādīt piemiņas akmeni mācītājam H.M. Grīvānam un pateicības akmeņus Valda Randes priekštečiem Paulam Ūpim un Ērikam Sēnem – vīriem, kuri bija baznīcas atjaunošanas aizsācēji. Kā pateicību par ziedojumu, Randes kungs pasniedza skaistu rozi katram no baznīcā esošajiem dāsnākajiem ziedotājiem.

Dievkalpojumu-svētrunu, piemiņas un pateicības akmeņu atklāšanu un iesvēti veica Ģipkas draudzes mācītājs Didzis Olte. Viņš draudzes priekšnieka uzdāvināto grāmatu izlasījis divreiz, katrā reizē atklājot ko no jauna. Pēc mācītāja domām, grāmata ir enciklopēdiska satura liecība par 5 draudzēm – Balvu, Ventspils, Kolkas, Mazirbes un Ģipkas. Mācītājs Didzis Olte sacīja: ”Cik mīļš ir cilvēks, tik mīļa cilvēkam ir Latvija. Šodienas politikas entuziastiem derētu šo grāmatu izlasīt kaut vai kā vēstures grāmatu, lai apjaustu, ko tas maksājis ne Latvijai, bet cilvēkiem, ka šobrīd mēs dzīvojam brīvā Latvijā. Šodien mēs runājam par personību un grāmatu. Grāmata neatklāj personību, bet personība mums atstāj liecību par notikumiem, savu darbu un cīņu. Dieva vīrs, kurš ticības pilnbriedā stāstīja par savu dzīvi. Ticiet, mīļie, šis pilnbrieds bija kā izkalts akmens. Tā ir Dieva dāvana, kas dota mums, lai mēs tajā stiprinātos un gūtu atbalstu sev grūtajās dzīves situācijās”.

Pasākumu vēl īpašāku vērsa Tukuma Jāņa Raiņa vārdā nosauktās ģimnāzijas jauktais koris “Savējie” un Ģipkas baznīcas ērģelniece Ilze Rūsa. Pēc pasākuma draudzes priekšnieks ikvienu interesentu iepazīstināja ar baznīcas vēsturi un savu lepnumu – sadarbībā ar Rojas Jūras zvejniecības muzeja darbiniekiem izveidoto muzeju baznīcas telpās.

D. Klaberes teksts un foto

Grupas “Karūsiņas” bērnu tikšanās ar Pepiju Rojas bērnu bibliotēkā

Bērni gudri un zinoši atbild uz Pepijas asprātīgajiem jautājumiem un uzdevumiem. Daļa no bērniem jau viesojušies bibliotēkā kopā ar vecākiem, jo tur visu vasaru atradās mūsu bērnu radošo darbiņu izstāde, lai priecētu visus bibliotēkas apmeklētājus, šoreiz to vēro arī bērni, kuri to nav redzējuši, ar prieku atrod savus darbiņus. Bērni vēro, kā tiek saņemta atpakaļ skolotājas iepriekšējā dienā stāstītā grāmata un saņemtas jaunas grāmatas, kuras izvēlējušies paši bērni. Tad tiek pētīta grāmatu daudzveidība – vismazākā, vislielākā, visbiezākā un vissmagākā grāmata, kuru katram bērnam gribas pacelt un izmēģināt savus spēkus. Bērniem liels pārsteigums atrasties uz bibliotēkas balkona, kur redzama plaša ainava un celtnieku rosība, veidojot jauno laukumu kultūras centra priekšā.

Īpašu bērnu interesi piesaista mākslinieces I. Hakas adīto augļu un dārzeņu izstāde, kura izskatās tik dabiska un krāsaina, ka bērniem kārotos katrā no tiem iekosties un pagaršot. Bērni atpazīst un nosauc visus no redzamajiem augļiem un dārzeņiem. Sakām paldies māksliniecei, ka izstādes materiāls tik ilgu laiku atradās Rojas bibliotēkā, jo ļoti vēlējos to parādīt bērniem, kuri tikai vakar atgriezās grupā pēc vasaras brīvdienām. Šovakar, sapakoti kastē, brīnišķīgie adījumi atgriežas Smiltenē.  Pepija katram bērnam dāvina grāmatzīmi ar uzlīmi, lai rosinātu visus apmeklēt bibliotēku un lasīt grāmatas, kā pārsteigums bija gudrības konfekte, kuru apēdot kļūsim gudrāki un gudrāki. Paldies bibliotekārei Ilutai par brīnišķīgo ceļojumu bibliotēkā un grāmatu valstībā!

Skolotāja Iveta Rozentāle