Divi pelēkie ronēni atgriezīsies mājās

Pirms divarpus mēnešiem līdzīgā veidā Jūras spēku Patruļkuģu eskadras krasta apsardzes kuģis KA-14 “Astra” no Ventspils ostas piestātnes jūrā izveda zoodārzā dzimušo pelēko roni Irbi, kura, kā liecina uztvertie satelītraidītāja dati, krietni paceļojusi pa Baltijas jūru, šobrīd jau ilgāku laiku uzturas Dānijai piederošās Bornholmas salas un Ertholmenes arhipelāga apkaimē (rones Irbes gaitām var sekot šeit: https://rigazoo.lv/lv/sugu-saglabasana/rone-irbe ).  

Ronei Irbei vārds tika rasts Rīgas zoodārza roņu atbalstītājas Ventspils pilsētas iedzīvotāju vidū izsludinātā konkursā, savukārt krastā izglābtie ronēni saņēma vārdus, kas darināti no to atrašanas vietas. Novārgusī Grīva 30. martā tika atvesta no Daugavgrīvas pludmales, bet savainotais Melluzis zoodārzā nokļuva 19. aprīlī no Mellužiem. Lēmumu par nepieciešamību novārgušos ronēnus nogādāt zoodārza karantīnā, atbilstoši likumam, pieņēma VARAM Dabas aizsardzības pārvaldes speciālisti.

Ar satelītraidītāju apgādātās rones Irbes divarpus mēnešu ceļojuma dati ir visai vērtīgi. Pirmkārt, tie apstiprina pieņēmumu, ka nebrīvē dzimis, labā kondīcijā esošs ronēns spēj veiksmīgi iedzīvoties savvaļā un tā atlaišana var būt sekmīga. Otrkārt, dati sniedz priekšstatu arī par iespējamo savvaļas roņu uzvedību un migrācijas virzieniem.

Grīva un Melluzis tiks atlaisti Rīgas jūras līcī, iespējami tuvu Sāmsalai, kuras piekrastes saliņas ir vairuma pelēko roņu dabiskās dzemdību vietas, jo vēlamies pārbaudīt, kā atšķirīga izlaišanas vieta un laiks ietekmē ronēnu uzvedību un ceļojuma maršrutu. Bažas rada tas, ka atšķirībā no Irbes, kuru baroja māte, abi izglābtie ronēni barību saņēmuši no cilvēka rokām, un tieši cilvēka tuvumā tie varētu cerēt saņemt barību, tāpēc ļoti lūdzam līča Kurzemes krasta pludmaļu apmeklētājus, pamanot krastā roni ar labi pamanāmu satelītraidītāju uz skausta, tam netuvoties un ziņot Rīgas Zooloģiskajam dārzam.  Ņemot vērā kāpjošo ūdens temperatūru jūrā un pamatīgos tauku krājumus, ronēniem vismaz dažas nedēļas citas briesmas, kā cilvēku uzbāzība un zvejnieku tīkli, nedraud. Arī šo roņu ceļam Baltija jūrā varēs sekot līdzi Rīgas zoodārza mājas lapā https://rigazoo.lv/lv/sugu-saglabasana  un Facebook profilā https://www.facebook.com/RigaZoo/ .

Ilustratīvais materiāls atrodams šeit: https://failiem.lv/u/kymsppz8y

Zooloģiskā dārza informācijas dienests

Māris Lielkalns mob. 26334154, info@rigazoo.lv 

P.S. Kā dažas dienas vēlāk pastāstīja Māris Lielkalns, Grīva un Melluzis ir sveiki un veseli un jau atzīmējušies radaros. Grīva atzīmējusies jau ceturtdien, neilgi pēc izlaišanas jūrā, bet Melluzis uztaisījis nelielu cirku – sācis atzīmēties tikai piektdienas vakarā. Abi ronēni ir attālinājušies no Rojas, bet pagaidām joprojām uzturas līcī. Līdz otrdienas rītam Grīva bija atzīmējusies 25 reizes. No šīm 25 reizēm viena ir bijusi ļoti precīza – uz ronēna skausta piestiprinātā antena virs ūdens bijusi pietiekami ilgi, lai tā paspētu noraidīt ziņas līdz satelītam. Uztvertais liecina, ka ronēns bijis netālu no Kolkas uz rietumiem no Roņu salas. Savukārt Melluzis, lai arī pirmā ziņa  tika saņemta vēlāk, piefiksēts jau 28 reizes. Arī viņš uzturas tajā pašā apgabalā, kur Grīva. Šobrīd gan esot grūti pateikt, vai ronēni ceļo kopā, jo raidījumi ir dažādas kvalitātes, bet galvenā ziņa ir tāda, ka ronēni kustas, darbojas, ir sveiki un veseli.

Dace Klabere

1941. gada 14. jūnija deportācijas pieminot

Godinot šo ļaužu piemiņu, 14. jūnijā visā valstī norisinājās Sandras Kalnietes rosinātais piemiņas pasākums “Aizvestie. Neaizmirstie. 80 gadi kopš 14. jūnija deportācijām.” Pulksten 11.00 tika sākti 1941. gadā deportēto iedzīvotāju vārdu lasījumi, godinot katra izvestā Latvijas valstspiederīgā piemiņu. No Rojas novada izsūtīto cilvēku sarakstu lasīja Rojas novada politiski represēto apvienības vadītāja Irēna Svitiņa. Lai arī no tagadējā Rojas novada izsūtīto cilvēku saraksts, salīdzinoši ar citām vietām Latvijā, nav pārāk garš, aiz katra vārda ir salauzta dzīve, iznīcināti sapņi, nepiepildītas ilgas. Šajā lasījumā pieminēja Frici Munkevicu no “Brūveru” mājām Melnsilā (78 gadi), Grīšļu ģimeni no “Gurnupju” mājām Melnsilā - Eduards ( 46 gadi), Emma  (46 gadi), Ernests un Edgars (14 gadi); Kārli Pētersonu no “Jūrmalniekiem” Rudē (38 gadi); Vediku ģimeni no Rudes “Krastkalniem” – Emma (45 gadi), Alberts (43 gadi); Frēlihu ģimeni no Rudes “Liepkalniem” – Heinrihs (39 gadi), Olga (27 gadi), Dzidra (2 gadi); Prangu ģimeni no Rudes mežniecības – Hermanis (48 gadi), Berta Helēna (43 gadi), Elfrīda Merita (17 gadi), Helmuts Roberts (15 gadi); Peilānu ģimeni no Kaltenes “Mežakmeņiem” – Leonīds (33 gadi), Lilija Lizete Rozālija (28 gadi). Izsūtīto piemiņai dziedāja Jānis Kalniņš.

Virtuālajā atceres pasākumā izskanēja arī Valsts prezidenta Egila Levita uzruna: “Pirms 80 gadiem, vienā naktī, tika vardarbīgi salauztas 15424 Latvijas valsts pilsoņu dzīves. Mūsu valsts bija okupēta, un ar pilnu jaudu darbojās Padomju Savienības varmācīgais represiju mehānisms. Latvija vairs nevarēja pildīt savu demokrātiskas valsts vissvarīgāko pienākumu – sargāt savu pilsoņu dzīvību un brīvību. Valdīja svešas un neleģetatīvas varas likumi. Tās mērķis bija pakļaut Latvijas sabiedrību, pārcirst dzimtu un pilsoniskās saites, iznīcināt jebkuru pretošanos. Vairāk nekā 15000 cilvēku – valstsvīri un juristi, garīdznieki un virsnieki, ierēdņi un uzņēmēji, skolotāji, zemnieki, strādnieki, mākslinieki kopā ar ģimenēm tika sodīti. Sodīti par to, ka bija kalpojuši savai valstij un dzīvojuši savu normālo ikdienas dzīvi. Padomju Savienības pastrādātā nozieguma mērogu pret mūsu tautu un valsti raksturo deportēto cilvēku skaits. Bet, skanot katra izsūtītā cilvēka, katra bērna vārdam, mēs varam izprast 1941. gada traģēdijas dziļumu. Šodien visā Latvijā izskanēs 15424 izsūtīto cilvēku vārdi. Ikvienam cilvēkam pieder viņa vārds. Vārds iemieso mūsu katra vienvērtību un neatkārtojamību. Vārds nozīmē vienu dzīvību, vienu mūžu. Kā tālāk būtu dzīvojis cilvēks no mana pagasta vai pretējās mājas, ja nebūtu aizrauts svešumā? Ko viņš savas dzīves laikā būtu paguvis izdarīt? Kāds izaugtu deportāciju vagonā nomirušais bērns? Kāds veidotos viņa mātes mūžs? Dārgie tautieši pilsētās un pagastos! Ne 1941. gada, ne 1949. gada vēl masveidīgākās deportācijas nesalauza latviešu tautu. Bruņotā pretestība ar ieročiem rokās sākās tūlīt pēc okupācijas un turpinājās līdz pat 50. gadu beigām. Nevardarbīgā pretestība turpinājās visus okupācijas gadus. Stāstus par deportācijām vecvecāki nodeva mazbērniem. Neatkarīgā Latvija pastāvēja cilvēku sirdīs un prātos., deva spēku cīnīties par savas valsts atjaunošanu. Mēs šodien nesam sevī gan savu priekšteču traģēdiju, gan viņu spēku, tāpēc šodien mēs veidojam tādu Latviju, kura vajadzības gadījumā ir gatava aizsargāt sevi un savus pilsoņus, savus cilvēkus. Mēs iestājamies par starptautiskā mērogā tiesiski pārvaldītu pasauli. Tādu pasauli, kurā cilvēku cieņa, brīvība, drošība un dzīvība ir visaugstākās vērtības. Šodien, lasot 1941. gadā izsūtīto cilvēku vārdus, uz laiku laikiem iekļausim viņus tautas kopējā atmiņu laukā. Saules mūžu Latvijai!”

Dace Klabere

2 attēli

Rojas upes zivju krājumi papildināti ar 5000 taimiņu smoltu mazuļiem

Zivju audzētavas pārstāvji taimiņu mazuļus Rojā nogādāja divos, speciāli aprīkotos konteineros, lai nodrošinātu iespēju zivju mazuļiem izdzīvot transportēšanas laikā. Zivju mazuļu svars vidēji sasniedza 20,42 g. Tos ielaida Rojas upē pie tilta Žocenē.  Domes darbinieki ar palīgiem ievērojot 2 metru distanci, taimiņu mazuļus ielaida Rojas upē.

Zivju fonda pasākuma „Zivju resursu pavairošana un atražošana publiskajās ūdenstilpnēs un ūdenstilpnēs, kurās zvejas tiesības pieder valstij citās ūdenstilpnēs, kas ir valsts vai pašvaldību īpašumā, kā arī privātajās upēs, kurās ir atļauta makšķerēšana” projekts Nr. 2.8. „Taimiņu mazuļu smoltu ielaišana publisko ūdenstilpju ihtiofaunas struktūras pilnveidošanai un resursu papildināšanai Rojas novadā” kopējo summa 11 718,25 EUR no kuriem Rojas novada domes līdzfinansējums ir 2 343,65 EUR, bet 9 374,60 EUR finansē Zivju fonds.

Teritorijas plānotāja L.Šnore

Latvijas svinēšana

Koncerta ievadā skatītājus uzrunāja Rojas novada domes priekšsēdētāja Eva Kārkliņa. Viņa atzīmēja, ka, lai arī maija sākums Latvijas dabā katru gadu ir mazliet savādāks, nemainīgs ir 4. maijs - latviešu tautas svētku diena. Diena, kad atgūta Latvijas Republikas neatkarība. Vecākajai un vidējai paaudzei vēl noteikti atmiņā brīdis, kad šķita, ka Latvijā viss ir sastindzis gaidās, jo Augstākajā Padomē notika balsojums par to, vai Latvijai būt brīvai jeb turpināsies totalitārais režīms. Kad bija skaidrs rezultāts, šķita, ka visa Latvija atdzīvojās, līdzīgi kā pavasaros uzplaukst daba. Jaunākajai paaudzei tas zināms vien no stāstiem ģimenēs un skolās, un tas arī nav būtiski, kādā veidā iegūta informācija. Galvenais ir tas, ka varam svinēt Latvijas Republikas atjaunošanas gadadienu neatkarīgā, brīvā valstī. Kārkliņas kundze vēlēja svētku sajūtu visiem novada iedzīvotājiem, un pateicās Valsts Prezidenta kancelejai, koncertapvienībai un personīgi Ķirša kungam par iespēju šajos svētkos, kaut arī attālināti, tomēr būt visiem kopā.

Pie skatītājiem ar uzrunu vērsās arī Valsts Prezidents Egils Levits: ”Mīļie tautieši! Tautas vēstures gaitā ir brīži, kuros summējas pašas būtiskākās izvēles, kad lemtais un paveiktais uz ilgiem laikiem nosaka tautas likteni. Tie ir brīži, kuros izšķiras tautas valodas un kultūras pastāvēšana. Tāds bija brīdis 1918. gadā, kad Tautas Padomes locekļi kara izpostītajā Latvijā proklamēja mūsu neatkarīgo Latvijas valsti. Tāds brīdis bija arī pirms 31 gada, kad 138 Augstākās Padomes deputāti 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Balsoja par tiesībām mums pašiem brīvi lemt par savu dzīvi un par savu Latviju. Tolaik pēc Tautas Frontes aicinājuma simtiem tūkstošu cilvēku no visiem Latvijas novadiem pulcējās Rīgā, lai pasaulei paustu – mēs gribam būt brīvi, mēs esam gatavi uzņemties atbildību par savu neatkarīgu valsti. Arī jūsu vidū ir cilvēki, kas piedalījās šajos izšķirīgajos notikumos.  Paldies jums! 4. maijs, tāpat kā 18. novembris, ir mūsu valsts gribas svētki. Sveicu mūs visus svētkos un aicinu atcerēties, cik vienoti mēs spējam būt izšķirīgos brīžos, cik daudz spēka un tālredzības ir mūsu tautā. Lai 4. maijs ir mūsu visu kopīgi atjaunotnes un dzīvesprieka svētki! Saules mūžu Latvijai!”

Pēc izskanējušajām svētku uzrunām vietu uz skatuves ieņēma mākslinieki Beāte Zviedre, Jānis Bērziņš, Jānis Rubiks, Edgars Cīrulis un Rūdolfs Dankfelds. Sveicot klausītājus svētkos, grupas kontrabasists un izskanējušo dziesmu autors Jānis Rubiks aicināja svinēt Latviju caur latviešu dzeju – skaudri, spēcīgi, ar spilgtu emocionālo lādiņu, ko atzinīgi novērtēja ikviens koncerta klausītājs. Vislielākais skatītāju paldies ikvienam koncerta tapšanā iesaistītajam par iespēju šajā īpašajā dienā sajusties vienotiem un baudīt augstvērtīgu mūziku.

Dace Klabere