Kādēļ mācīties tieši Rojas vidusskolā? - to Tu uzzināsi mūsu video stāstā!

Rojas kultūras centra laukums un piemineklis – Lielu pārmaiņu priekšā

Eiropas Savienības Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda (EJZF) un zivsaimniecības attīstības programmas pasākuma "Sabiedrības virzītas vietējās attīstības stratēģiju īstenošana” līdzfinansētā projekta “Mūžībā aizsaukto zvejnieku un jūrnieku piemiņas vietas atjaunošana” ietvaros.

Projekta “Mūžībā aizsaukto zvejnieku un jūrnieku piemiņas vietas atjaunošana” apraksts

Zvejniecība ir viena no senākajām cilvēku nodarbēm. Latvijā gar visu piekrasti izsenis ir koptas jūrniecības un zvejniecības tradīcijas. Arheoloģiskajos izrakumos atrastās harpūnas, āķi, tīklu gremdi un murdu paliekas norāda, ka jau kopš neolīta laikmeta te zvejai bijusi nozīmīga loma cilvēku iztikā.

Līdz 13. gadsimtam Rojas apvidus atradās līvu apdzīvotās Vanemas zemē. Rakstu avotos Roja ( tulkojumā no līvu valodas - Duļķupe) pirmo reizi minēta 1387. gadā Rīgas arhibīskapa ziņojumā kā osta un tirdzniecības centrs, kad tā kopā ar Roņu salu piederēja pie Rīgas domkapitula Dundagas draudzes novada. 1434. gadā novadu pievienoja Kurzemes bīskapijas zemēm. 16. gadsimtā Roja bija viena no trim Kurzemes ostām, kurām piešķīra tiesības sūtīt preces uz ārzemēm.

Tieši Rojā izcilais latviešu ekonomists, publicists, politiķis, viens no jaunlatviešu kustības aizsācējiem, Ainažu jūrskolas dibinātājs Krišjānis Valdemārs esot ieraudzījis jūru.  Kad pēc Krišjāņa Valdemāra iniciatīvas visā jūras piekrastē sāka dibināt jūrskolas, arī Ģipkā (no 1869. līdz 1894. gadam, pēc tam pārcēla uz Mazirbi) un Rojā (1873) tika izveidotas jūrskolas, kurās mācījušies ap 2000 audzēkņu. Strauji attīstījās kuģu būve. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā jūras piekrastē no Ģipkas līdz Mērsragam uzbūvēti vairāk nekā 200 buru kuģi ar kravnesību lielāku par 100 t.

20. gadsimta 30. gados, līdz ar kooperācijas attīstību zivju pārstrāde uzsāka strauju lēcienu: šai pusē izveidojās zivju pārstrādes uzņēmumi Kaltenē, Rojā, Pūrciemā, Žocenē. Padomju Latvijas gados, kad šeit savu varenību piedzīvoja zvejnieku kolhozs “Banga”, 1969. gadā Rojai tika piešķirts pilsētciemata statuss. Šajā laikā Roja jau bija izveidojusies par vienu no rūpnieciski spēcīgākajiem un modernākajiem ciematiem Latvijā. Tādēļ var teikt, ka ciemata un reizē arī tagadējā pagasta teritorijas attīstība pēckara gados saistāma galvenokārt ar zvejniecību un zivju pārstrādi, konkrētāk runājot, ar Z/K „Banga" attīstību, un 20. gadsimta otrajā pusē Roja bija otra lielākā Talsu rajona apdzīvotā vieta.

Šodien Rojas novads ir ar visgarāko jūras robežu Latvijā - 40 kilometri. Jūrai un ar jūru saistītām profesijām vienmēr ir bijusi liela nozīme novada dzīvē, tā attīstībā un izaugsmē.

Rojas osta ir 6. lielākā osta Latvijā pēc kravu apgrozījuma (2018).

Šobrīd Rojas pusē darbojas vairāki uzņēmumi – SIA “Zvejnieku saimniecība Irbe”, kurai jūrā dodas septiņi kuģi, SIA “Banga LTD”, SIA “Kaltene”, SIA “Līcis’93” individuālie piekrastes zvejnieki, individuālie zivju apstrādātāji. Tas liecina par zvejniecības tradīciju pēctecību.

Tā kā Rojas ciema vide lielākoties veidojusies zvejnieku kolhoza ‘Banga” darbības gados, zvejas vīru ieguldījums Rojas izaugsmē ir nozīmīgs un liels. Šai laikā tika izveidota lielākā daļa Rojas infrastruktūras - vidusskola, mūzikas skola, stadions, kultūras nams, sadzīves pakalpojumu ēka, autooosta, administratīvā ēka, muzejs, daudzdzīvokļu nami u.c.

Rojas kultūras centru atklāja 1962. gada 1. maijā. Tā toreizējais nosaukums bija zvejnieku kolhoza “Banga” Rojas kultūras nams. Šobrīd tam piešķirta padomju laika kultūras mantojuma objekta statuss.

Pieguļošais laukums pie Rojas kultūras centra tika iekārtots 1970. gadā, kad arī tika uzstādīts un atklāts piemineklis - monumentāli dekoratīvs veidojums "Rojas zvejniekiem".  Tā autors ir Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas dibinātājs, emitētais profesors, tēlnieks Tālivaldis Gaumigs. Pieminekļa forma ir no dolomīta veidots airis, uz tā novietots bronzas zvejnieka tēls, kas paceltajās rokās virs galvas tur jūru.  Šis piemineklis simbolizē zvejnieku profesijas skarbumu, jūrā gājēju neatlaidīgo dabu, mūžīgo cīņu ar vareno jūru.

Rojā dzīvojušas un dzīvo veselas zvejnieku un jūrā gājēju dinastijas, kur paaudzēm cilvēki savu profesiju  saistījuši ar jūru.  Ir svarīgi šo vēstījumu nepazaudēt, bet uzturēt un nodot tālāk nākamajām paaudzēm. Kopš laukuma izveidošanas brīža tas cauri laikiem kalpojis par ļaužu pulcēšanās vietu nozīmīgos brīžos. Zvejnieku kolhoza “Banga” gados te notika dažādi mītiņi, kuros tika godināti labākie darba darītāji, uz šejieni veda gājiens Zvejnieku svētkos. Tradīcijas turpinot, šodien Rojas novada svētkos vecie zvejnieki šeit paceļ svētku karogu un tiek sveikti.

Laikam ejot, padomju gados celtie objekti morāli un fiziski bija novecojušies, un lielākā daļa no tiem jau ir atjaunoti, tai skaitā arī Rojas kultūras centrs. Kā pēdējais pārtapšanu un modernizāciju 2017. gadā piedzīvoja netālu esošais Rojas stadions.

Arī piemineklis zvejniekiem un tam piegulošais laukums ārējās vides ietekmes un laika apstākļu dēļ ir nolietojies un tam nepieciešama rekonstrukcija.

Projekta īstenošanu, vadību un uzraudzību nodrošinās Rojas novada domes speciālisti. Projekta uzraudzība – regulāri tiks pārbaudīti projekta rezultāti, veiktas pārrunas ar piesaistīto speciālistu par izvirzīto mērķu sasniegšanu, identificēti riski, kā arī plānots veikt preventīvus pasākumus risku mazināšanai. Lai nodrošinātu projektam ilgtspēju, pašvaldības budžetā ik gadu tiks atvēlēti līdzekļi infrastruktūras uzturēšanai un apkalpošanai. Rojas novada dome no budžeta līdzekļiem spēs nodrošināt projekta finansiālo ilgtspēju. Finansiālo ilgtspēju raksturo pašvaldības izstrādātais un apstiprinātais budžets. Rojas novada budžeta ieņēmumi ir noteikti saskaņā ar LR likuma „Par pašvaldību budžetiem” 20. pantu. Efektīvāk un aktīvāk piesaistot ES struktūrfondu finansējumu pašvaldībai, būs iespēja atslogot konkrētas budžeta pozīcijas un vairāk resursu novirzīt, piemēram, sociālo jautājumu risināšanai.

Zvejnieku un jūrnieku piemiņas vietas atjaunošana

Laukuma vēsture

Roja, lai gan kā apdzīvota vieta veidojusies jau 13. gadsimtā, savu uzplaukumu un attīstību piedzīvoja 20. gadsimta vidū, attīstoties zvejnieku kolhozam “banga”. Šajā laikā tika izveidotas vairākas svarīgas vietas ciemā, tajā skaitā arī kultūras nams, ko atklāja 1962. gadā. Laukums pie kultūras nama ir izveidots un labiekārtots 1970. gadā. Kopš laukuma izveidošanas brīža tas ir kalpojis kā vietējo rojenieku pulcēšanās vieta dažādos svētkos un nozīmīgos brīžos, un arī pašlaik ir viena no centrālajām Rojas ciema un novada vietām. Laukums, ar tajā esošo pieminekli “Rojas zvejniekiem”, ir svarīga vietzīme un simbols Rojas ciešajai saitei ar zvejniecības tradīcijām, tādēļ tā atjaunošana ir būtiska vietējās piekrastes identitātes stiprināšanai.

Laukumam Rojas ciema ietvaros ir reprezentatīva un simboliska funkcija. Tas simbolizē piejūras ciema spēku un iedzīvotāju piederību piekrastei. Piemineklis “Rojas zvejniekiem” simbolizē Rojas novada iedzīvotāju pietāti pret tiem cilvēkiem, kas šo vietu padara īpašu un ar kuru spēkiem Roja, gadiem ejot, ir izaugusi par mūsdienīgu Rīgas jūras līča piekrastes ciemu.

Laukums tiek lietots arī dažādu pasākumu laikā. Vasaras sezonā uz laukuma tiek rīkoti dažādi vietējā mēroga pasākumi, līdz ar to laukuma labiekārtojums kalpo kā fons šo pasākumu norises laikā. Pārējā gada laikā brīžos, kad kultūras centrā notiek pasākumi, laukumu izmanto pasākumu apmeklētāji, gan lai dotos uz konkrēto pasākumu, gan starpbrīžos atpūstos.

Izvērtējot laukuma funkcijas un lietojamību, var secināt, ka esošais laukuma labiekārtojums un funkcionālais risinājums, kas veidots pagājušā gadsimta 70.- tajos gados, neatbilst mūsdienu multifunkcionālai ārtelpas izmantošanai, kā arī izmantotie apdares materiāli ir fiziski nolietoti.

Konceptuālās idejas paraksts

Izvērtējot laukuma simbolisko un reprezentatīvo nozīmi Rojas un novada kontekstā, labiekārtotā laukuma atjaunošanas koncepcija balstīta uz četrām “stihijām: Zvejnieks, Daba, Kultūra, Simbols. Šīs “stihijas” atspoguļo Rojas novada iedzīvotāju vērtības un dzīvesziņu.

Laukuma simbolismu un funkcionalitāti kopā savij apstādījumi, kas veidoti plūdenu līniju formās. Kā galvenais vadmotīvs augu izvēlē izmantota piekrastes dabas daudzveidība un tās stiprināšana. Apstādījumu izvēle, esošo segumu materiālu atjaunošana un otrreizēja izmantošana tiek veikta, ievērojot ilgtspējīga un ekoloģiska dizaina pamatprincipus.

Laukuma plānojums

Laukuma kontūra un galvenās arhitektoniskās formas tiek saglabātas. Esošās atbalsta sienas, kas apdarītas ar dolomīta plāksnēm, tiek attīrītas, pāršuvotas un atjaunotas, tādējādi saglabājot sociālisma monumentālās iezīmes. 20 metrus platās kāpnes arī tiek atjaunotas, paredzot pakāpienu nomaiņu, bet saglabājot to skaitu, augstumu un garumu, tādējādi akcentējot tā laika dizaina iezīmes.

Laukuma segumi tiek projektēti jaunās, līklīniju formās, taču izmantojot esošos bruģakmens un dolomīta plākšņu segumus, tos papildinot ar jaunām, klinkera bruģakmens seguma zonām. Līklīniju seguma zonas reprezentē laikmetīga dizaina iezīmes, tādējādi laukums iegūst unikālu labiekārtojuma veidolu, kurā ir savienotas gan modernisma tradīcijas, gan mūsdienīgi risinājumi. Šis dizaina paņēmiens plūdeni savieno laukuma funkcionālās zonas, tādējādi laukums iegūst vienota ansambļa iespaidu.

Zonās, kas ved uz ēkas galveno ieeju un gar to, tiek saglabāts vai paplašināts esošais gājēju zonas platums, to iezīmējot ar līklīnijās veidotām puķudobēm un apstādījumu zonām. Ap pieminekli tiek izveidota jauna atpūtas zona, tādējādi padarot pieminekli pieejamāku un aicinošāku laukuma apmeklētājiem. Esošā atpūtas zonas laukuma ZR malā tiek paplašināta un mainīta tā forma, iegūstot iespēju gan šajā, gan zonā ap pieminekli rīkot nelielus kultūras pasākumus mazam apmeklētāju skaitam.

Laukuma centrālā gājēju zona, kas ved uz ēkas galveno ieeju, tiek saglabāta esošajā platumā, taču tiek pakāpeniski sašaurināta laukuma vidusdaļā, tādējādi akcentējot gājēju plūsmu un iezīmējot zonu pie kāpnēm, kas tiek izmantota kā skatuve dažādu pasākumu laikā. Laukuma DR daļa tiek paredzēta kā simbolu zona, kurā izvietoti esošie karogu masti, kā arī tiek paredzēta jauna svētku egle, kas nākotnē tiktu izmantota kā galvenā Rojas Ziemassvētku egle.

Pieminekļa izgaismošana

Pieminekļa izgaismošanā tiek akcentētas tā arhitektoniskās vērtības, izteiktā monumentālā forma un robustās līnijas.

Izvietojot 2 prožektorus pieminekļa pakājē, ir iespējams izveidot gaismēnu spēli, kas diennakts tumšajā laikā akcentē pieminekļa centrālo tēlu.

Arhitekti Kristīne Obodova, Jānis Bērziņš

Stārķu pārim – jauna mājvieta

Acīgākie rojenieki jau noteikti ir pamanījuši, ka no pieminekļa pie Rojas kultūras centra ir nozudusi stārķa ligzda. Nenoliedzami, par Anitu un Oskaru nodēvētais stārķu pāris daudzu gadu garumā priecēja ne tikai rojenieku, bet arī daudzu iebraucēju sirdis, taču – visam savs laiks. Kā jau varējāt lasīt projekta “Mūžībā aizsaukto zvejnieku un jūrnieku piemiņas vietas atjaunošana” aprakstā, laikam ejot, padomju gados celtie objekti ir gan morāli, gan fiziski novecojuši. Arī piemineklis zvejniekiem un tam pieguļošais laukums ir nolietojies, un tam nepieciešama rekonstrukcija. Sākotnēji projektā bija plānots stārķu ligzdu noņemt, restaurēt pieminekli, uzlikt tam plastikāta jumtu, lai stārķi neturpinātu bojāt restaurēto pieminekli un atlikt ligzdu atpakaļ. Tomēr, izvērtējot jaunākos faktus, ka pēdējo divu gadu laikā stārķi ligzdā uzturējušies neregulāri un jau otro gadu tajā nav izperējuši mazuļus, pēc restauratora Sandra Skribnovska ieteikuma tika pieņemts lēmums ligzdu noņemt un pēc pieminekļa restaurācijas to atpakaļ nelikt. Lai izvērtētu faktu, pēc Rojas novada pašvaldības lūguma, 18. martā Administrācijas vecākais valsts vides inspektors V. Vasiļjevs veica ligzdas apsekošanu, un konstatēja, ka tā atrodas uz sabiedrībai nozīmīga pieminekļa, un tādējādi vistiešākajā veidā atstāj ietekmi uz tā. Ņemot vērā iepriekš minēto un pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 5; 6; 7; 8;, 55. panta 1. punktu, 64. panta 1. daļu, 67. un 68. pantu, Medību likuma 11. pantu, 2009. gada 2. jūnija MK noteikumu Nr. 507 “Dabas aizsardzības pārvaldes nolikums” 3.11. apakšpunktu, Pārvalde nolēma izsniegt Rojas novada domei nemedījamo sugu indivīdu ieguves atļauju Nr. 124/2021, atļaujot noņemt baltā stārķa ligzdu no mūžībā aizsaukto zvejnieku pieminekļa Zvejnieku ielā 5 Rojā. Te gan jāpiebilst, ka gluži bez mājām stārķi netiks atstāti – viņu ligzda tiks novietota uz baltā stārķa ligzdai piemērotas platformas tepat tuvējā plocī.

Projekta īstenošanas gaitā paredzēts nozāģēt arī četras pie pieminekļa esošās egles. Komisija, kuras sastāvā bija Rojas novada pašvaldības izpilddirektors Jānis Pūce, Rojas novada pašvaldības būvvaldes vadītājs Agris Jansons, konsultants – Valsts meža dienesta mežzinis Ainārs Vitte un Rojas kultūras centra vadītāja Ārija Veide, veica koku apsekošanu, kuras laikā tika konstatēts, ka esošās četras egles ar stumbra diametru 30-45 cm ir sasniegušas ciršanas vecumu, kā arī daļēji nokaltušas, bojātas un apdraud blakus esošo kultūras centra ēku, un tāpēc ir nocērtamas būvprojekta “Mūžībā aizsaukto zvejnieku un jūrnieku piemiņas vietas atjaunošana” īstenošanas vietā. Nocirsto egļu vietā paredzēts stādīt trīs jaunas baltegles, kas izaugot būs 6-8 m augstas un veidos mūžzaļu fonu piemineklim.

Dace Klabere

Guntas Dambiņas foto

Latvijas Valsts meži – kopj, stāda un atjauno

Izvēle krita par labu atpūtas vietai netālu no Zemītes. Kad jau likās, ka nupat esam nokļuvuši nekurienes vidū, automašīnas navigators norādīja, ka esam sasnieguši galamērķi, un mūsu acu skatam pavērās jauki iekārtota atpūtas vieta mežā ar galdu un soliņiem zem mājīgas nojumes, mežam atbilstošu ugunskura vietu un pat tualeti. Kā vēlāk noskaidroju, Latvijas Valsts mežos izveidotas vairāk nekā 300 atpūtas vietas, 134 laipas, 90 dabas takas 220 km garumā, 7 lielie LVM skatu torņi un 9 mazie skatu tornīši putnu un purvu vērošanai, kā arī velotakas 125 km garumā. Daudz kas no uzskaitītā pieejams arī tepat Rojas novadā, un, kā uzsvēra Latvijas Valsts mežu meža apsaimniekošanas plānošanas vadītājs Andris Verners, tas viss bez maksas pieejams visu diennakti septiņas dienas nedēļā. Par to visu un ne tikai, mana saruna ar LVM Mērsraga (viņa pārziņā arī Roja) iecirkņa mežkopi Uģi Grīnbergu un LVM meža apsaimniekošanas plānošanas vadītāju Andri Verneru.

Daudzie pastaigu cienītāji ir pamanījuši patīkamās pārmaiņas uz meža ceļiem tepat Rojas apkārtnē. Pa kuru laiku to paguvāt izdarīt?

Plānošana, projektēšana, dokumentu sagatavošana sākās jau ātrāk, bet reālos darbus, ko redz cilvēki, sākām jau 2019. gadā – tika atjaunota meliorācijas sistēma un ceļu infrastruktūra. No ieceres līdz realizācijas darbiem paiet 4 gadi – teritoriju apseko vides eksperti, vērtējot ietekmes, jāpieprasa dažādi tehniskie noteikumi, jāizstrādā projekts, jāveic iepirkums būvniecībai. Līdz tam, kad cilvēks redz darbību, jau ir ieguldīts daudz laika un enerģijas. Pēdējos četros gados Rojas novadā esam pārbūvējuši un atjaunojuši meža ceļus 11,8 km garumā. Ir sakārtots Ilmatu dambis, Dižvalku ceļa atzars, Jāņakroga ceļš. Līdz 2024. gadam Rojas novada meža teritorijā vēl plānojam pārbūvēt un uzlabot meža ceļus 14 km garumā. Šie ceļi kalpo ne tikai meža apsaimniekošanai – tie atvieglo piekļuvi rekreācijas vietām, tos izmanto ogotāji, sēņotāji, arī privātie mežu īpašnieki, kas apsaimnieko savas teritorijas. Meža ceļi ir pietiekoši kvalitatīva infrastruktūra, ko var salīdzināt ar cilvēka asinsriti.

Kāpēc ceļi ir tik augsti un grāvju tik dziļi?

Šo jautājumu uzdod daudzi cilvēki. Ceļu lielākais ienaidnieks ir ūdens. Zem ceļiem jau tā ir gruntsūdens, un, ja vēl tie izmirkst no augšas, tad ātri vien zaudē savu kvalitāti un atkal ir jāremontē. Ceļa kilometra atjaunošana ir pietiekami dārga, tāpēc jādomā, kā to uzbūvēt tā, lai tas kalpotu 12 mēnešus gadā. Ja uzbūvējam šauru ceļa trasi bez grāvjiem, kur novadīt ūdeni, mēs to nevarētu izmantot ne pavasaros, ne rudeņos, bet 80% no izmaksām jau ir izlietotas objektos. Tā ir tā atšķirība. Otrkārt, skatoties klimata kontekstā – turpmāk paredz, ka nokrišņu būs vairāk, ziemas siltākas, vasaras karstākas, bet ar lietu un vēju. Lai apgūtu vēja radītos bojājumus, vajag ceļus, lai tiem piekļūtu. Periodos, kad viss kūst, augstākiem ceļiem vieglāk piekļūst saule un tie ātrāk nožūst.

Ceļi ir samērā šauri.

Ceļus projektējot, ir paredzētas arī speciālas mainīšanās vietas, jo katrs ceļa centimetrs ir pietiekami dārgs. Taisīt divjoslu ceļu mežā būtu liekas izmaksas, jo kustība uz tiem nav tik intensīva. No plānošanas viedokļa maģistrālā ceļa platums paredzēts  5,5 m platumā, intensīvai slodzei vidēji 4,5 m, bet mazāk intensīvai – 3,5 metri. Proti, maģistrālie ceļi būs nopietnāki, platāki, taču, jo dziļāk mežā, jo ceļi paliek šaurāki.

Glīti izskatās koka žodziņi ap dīķiem.

Tās ir barjeras, kas domātas drošībai ugunsdzēšamajām mašīnām ūdens ņemšanas gadījumos. Ārkārtas situācijās viss notiek ļoti ātri un, lai nenotiktu negadījums, kāpjoties atpakaļ, gar dīķiem tiek veidotas barjeras. Koksnes ražošana ir viens no galvenajiem mūsu aspektiem, tādēļ protams, ka mēs to arī izmantojam gan barjerām, gan atpūtas vietu iekārtošanai.

Kāpēc tiek uzartas cirsmas?

Kad vecā audze nozāģēta, stāda jaunaudzi. Lai tā sekmīgāk ieaugtu, augsne pirms stādīšanas tiek sagatavota. Ar smago tehniku, diviem disku arkliem, atgāž malā neauglīgo virskārtu un apakšējā, auglīgajā augsnē, stādam kociņu. Tā veidojas vagas, kuras ir arī vieglāk kopt, kociņi aug ik pēc zināma attāluma. Kādu laiku vagās saglabājas optimāli apstākļi kociņa augšanai. Bieži cilvēki saka, ka atjaunošanas cirte ir kādas beigas, bet patiesībā tas ir jauns sākums. Tā ir iespēja ielikt selekcionētu par 20-30% labāku stādāmo materiālu, kam būs efektīvāka, labāka koksne. Tā sagatavojot augsni, stādot kvalitatīvu materiālu un rūpējoties par to, mēs arī hektāru zemes izmantojam daudz efektīvāk. Piemēram, bērzam un priedei pusei no koka jābūt zaļajam vainagam, lai tas varētu piesaistīt oglekli un produktīvi augt. Arī mēs pārblīvētā telpā nejūtamies labi, un arī kociņiem vajag telpu, lai tie varētu brīvi augt un būtu ražīgas mežaudzes, noturīgas pret vēja postījumiem. Ja koki aug blīvi, liela vēja laikā, kokiem krītot, veidojas domino efekts un postījumu ir vairāk. Tā ir mežsaimnieka māksla – mazināt riskus no stādīšanas brīža līdz brīdim, kad novāc ražu. Savukārt mitrākās vietās, piemēram, Kaltenē, vagu nebūs. Tur nāk iekšā ekskavatora tipa tehnika ar kausu, uztaisa bedrītes, kas tiek sauktas par kupicām, atgāž velēnu, un uz kupicas stāda kociņu. Bedrītēs paliek ūdens, bet kociņš aug sausumā – tādā veidā mēs izbēgam no liekā mitruma.

Bieži esmu dzirdējusi cilvēkus žēlojamies, ka Latvijā meži tiek nežēlīgi izzāģēti.

Mēs mežā zāģējam kokus, sagatavojam sortimentu un tad atjaunojam stādījumus. Mežu valsts monitoringu veic zinātnieki “Silavā”. Latvijā ir tendence koksnes krājai uzkrāties. Ja paskatāmies uz LVM, kas apsaimnieko pusi no mežiem (otra puse pieder privātīpašniekiem), tad redzam, ka katra nozāģētā koka vietā mēs iestādām divus. Visu atjaunojam ar kvalitatīvu stādāmo materiālu, neviens hektārs nav palicis bez pieskatīšanas. Vienlaicīgi ar cirsmu gatavošanu, plānošanas kolēģi ieplāno atjaunošanas veida paņēmienus, savukārt cits kolēģis, saņemot informāciju, plāno augsnes gatavošanu, precizē sugu, ko stādīs utt. Tā ir ķēdes reakcija. Kad mežs ir nocirsts, tālāk atbildība pāriet cita kolēģa pārziņā, kurš saņem izcirtumu, nodarbojas ar atjaunošanas darbiem un nodod stafeti tālāk tad, kad jaunaudze ir izaugusi tāda, ka var sākt gatavot krājas kopšanu, kad veidojas pirmais sortiments, un tad no viņa pārraudzības tas atkal pāriet citam kolēģim. Ziemeļkurzemē, piemēram, ap 87-94% atjaunojam stādījumus, pārējā teritorijā tie atjaunojas dabiski.

Ko mūspusē visbiežāk stāda?

Visbiežāk stādām mūsu iemīļotās priežu audzes. Priede kā suga ir saulmīlis, un tai nepieciešamas lielas platības, lai tur tiktu klāt saule, un lai tā varētu augt. Atjaunošanas cirte ir tā, kas imitē dabiskos procesus. Ieaudzēt priedi zem augošu koku vainagu klāja ir neiespējami. Tā kādu laiciņu aug, bet, pietrūkstot gaismai, iznīkst. Pamatā mēs mērķtiecīgi ejam uz to pašu sugu atjaunošanu, kas veidojusies vēsturiski. Ziemeļkurzemē mums 67% ir priede, 17% egle un līdzīgās proporcijās bērzs. Nepieļaujam būtiskas svārstības, jo Latvijā arī ražošanas jaudas ir pakārtotas resursam. Ja mēs pēkšņi, piemēram, sāktu audzēt baltalkšņus, zeme nenestu pievienoto vērtību un pēc šādas produkcijas būtu mazs pieprasījums. Kur priede labi jūtas un aug, tur stādām, un šo projekta plānošanu cenšamies saglabāt. Stādīšana priedei ir labākais veids, kā to atjaunot.

Cik atbildīgi ir mežu privātīpašnieki?

Tīri praktiski mums par viņiem atbildības nav – tā ir Valsts meža dienesta funkcija. Bet likums visiem ir vienāds, un arī privātīpašniekiem savs mežs ir jāatjauno dabiski vai stādot. Ja salīdzinām ar deviņdesmitajiem gadiem, mežu privātīpašnieki ir palikuši apzinīgāki. Viņi ir sapratuši, ka zeme, ja vien tu viņu pareizi apsaimnieko, nes tev labumu. Kādreiz, kad mantojums tikko tika saņemts, viņi tikai zāģēja. Tagad ir pieejams arī Eiropas struktūrfondu finansējums jaunaudžu kopšanai un atjaunošanai, un cilvēki to izmanto. Kādreiz vairāk nekā 90% privātmeža atjaunojās dabiski, tagad 30% ir mākslīgā atjaunošana. Meža īpašnieks ir gan izglītojies, gan audzis.

Bieži redzu, ka mūsu mežos joprojām uzdarbojas cūkmeņi.

Šo jautājumu mēs labprāt pakustinātu, lai dzīve neliktos tik rožaina. Tieši Rojas pusē ir atsevišķi cūkmeņi, un Rojas pievārtē to ir īpaši daudz. Latvijas Valsts mežiem atkritumu savākšana izmaksā ļoti dārgi. Tikko tu esi visu savācis, tā pēc pāris nedēļām atkal tas pats. Jautājums – kur tie rodas? Nevar būt, ka no Rīgas kāds atved! Esam informējuši arī Rojas pašvaldības policiju, jo problēma ap Roju ir ļoti aktuāla. Ir dažas īpaši izaicinošas vietas. Ja vainīgais tiks noķerts pie rokas, viņam būs jāsamaksā arī par visām iepriekšējām reizēm, kad attiecīgajā vietā atkritumi tika savākti. Par nelegālu atkritumu izgāšanu ir paredzēta gan administratīvā atbildība, gan var pat tikt konfiscēta automašīna, ar kuru atkritumi atvesti. Lielāko atkritumu daļu sastāda dažādi būvgruži. Labāka situācija pašlaik ir atpūtas vietās. Ņemot vērā īpašos apstākļus, kādos dzīvojam jau gadu, redzam, ka cilvēki arvien vairāk novērtē iespēju atpūsties mežā, un ir patīkami, ka tajās valda kārtība. Arī Rojas dabas takās, kur par kārtību rūpējas arī pašvaldība, situācija ir laba. Mums dažkārt patīk, ka mūsu saimniecībā viss ir skaisti, un to, kas nepatīk, pārmetam pāri žogam – tas uz mums vairs neattiecas. Tas ir stāsts, cik esam godīgi pret sevi un apkārtējiem.

Cik lielu postu kokiem nodara meža kaitēkļi?

Vislielākās problēmas sagādā egļu astoņzobu mizgrauzis. Veicam ikgadēju monitoringu, sekojam līdzi situācijai un plānojam bojātos kokus savākt līdz vasaras siltā perioda, lai slimība neizplatītos tālāk. Ja skatāmies no monitoringa rezultātiem, situācija pirms diviem gadiem bija daudz sliktāka. Palīdzēja laikapstākļi. Mizgrauzim patīk audzes, kurās ir liels mitrums, koki kādu laiku ir atradušies ūdenī un ir novārdzināti. Dabas un cilvēka plānveidīga darbība palīdz. Bojātiem kokiem vajadzētu nozāģēt arī blakus esošos zaļos, jo parasti arī tajos kukainītis jau ir iemitinājies. Pieredzējuši meža īpašnieki to prot saskatīt – uz mizas ir tādi kā sveķa pilieni. Tādus kokus vajag pēc iespējas ātrāk dabūt laukā no meža. Meža darbinieki izvieto kokos feremonus – slazdus, kuru smarža piesaista kukaiņus, bet tos gan ir jāprot pareizi izvietot, lai neradītu pretējo efektu.

Vai mežus ietekmē laikapstākļi?

Ietekmē gan. Tāpēc jau arī sakārtojām meliorācijas sistēmu arī Rojas apkārtnē. Kokiem ir vajadzīgs optimāls mitruma režīms, ilgstoši atrodoties ūdenī, tie nejūtas labi. Lai zemi atkal varētu izmantot un mežs justos labi, mēs regulējam mitruma režīmu ar meliorācijas sistēmu atjaunošanu. Latvijā tās jau vēsturiski ir izveidotas, tādēļ tās turpinām uzturēt, un jaunas nebūvējam. Ja labība slīkst ūdenī, tā neaug, un tas pats ir ar mežu. To labi varam redzēt arī Ķemeru mežā, kur laukums bez kokiem paliek arvien lielāks.  Produktīvu mežu pārliecīgā mitrumā izaudzēt nevar. Ja nav ziemas, mums viss ir jāpārplāno. Kolēģiem, kas nodarbojas ar sortimenta sagatavošanu un pievešanu, ir vieglāk, ja ir kārtīga ziema. Arī Rojas dabas takas teritorijā kolēģi darbu sāka sala apstākļos, bet pandēmija bija skārusi pakalpojuma sniedzēju, darbu izpilde tika atlikta, un burtiski pāris dienās iestājās atkusnis. Cilvēki vaicāja, kādēļ strādājām atkusnī, bet laikapstākļi nomainījās tik ātri un krasi. Virskārta ar tehniku ir nobraukta, parādās dubļi, un mēs staigājot smērējam kājas. Protams, ka cilvēkiem tas nepatīk. Līdzko sortiments tiks izvests, ceļš tiks sakārtots, bet tas, protams, radīja zināmas neērtības.

Kā veidojas ceļu un dambju nosaukumi?

Tas ir radošs process. Būvējot ceļus, cenšamies tiem atrast vēsturiskos nosaukumus. Arī Rojas novadā būvētie ceļi ir vēsturiski veidojušies. Katram ceļam ir vajadzīgs vārds. Tie veidojušies vai nu pēc zināmiem notikumiem, vai tuvējo māju nosaukumiem. Mums tepat ir Ilmatdambis, Kungu dambis, Zibeņdambis, Rudes ceļš, Jūrmalnieku ceļš, Jāņkroga purva ceļš, Meldru ceļš, Velkumpļavu ceļš, Ziepānu ceļš un citi. Katram nosaukumam ir savs stāsts.

Kā sadzīvojat ar medniekiem?

Nav nekādu problēmu. Viņiem ir savs darba lauciņš – nomedīt zvērus līdz tādam līmenim, lai tie mums, mežsaimniekiem, nekaitētu. Mēs ar medniekiem regulāri tiekamies un runājam par meža dzīvnieku nodarītiem postījumiem, meliorācijas sistēmām un bebrainēm. Mednieks ir mūsu sadarbības partneris, kas palīdz mazināt meža dzīvnieku postījumus. Ja nebūtu mednieku, pa Roju staigātu mežacūkas un ne tikai. Medniekiem patīk, ka zvēru ir daudz, viņi par tiem arī rūpējas, un ir zināms limits, cik dzīvniekus drīkst nomedīt. Šos limitus nosaka Valsts meža dienests. Mednieki gādā par to, lai mēs varētu ieraudzīt skaistas nākotnes mežaudzes. Piemēram, briežiem ļoti garšo jaunās priedītes. Ja zvērs nokož priedes galotnīti, viss darbs ir vējā – no tāda kociņa kvalitatīvs materiāls vairs neizaugs. Taču katrā kociņā ir ieguldīti līdzekļi, tādēļ kopīgiem spēkiem tie jācenšas nosargāt.

Kādas ir tuvākās nākotnes ieceres?

Pašlaik Zibeņdambja sākumā izzāģējam bērza atvases, lai turpinātu sakopt zem tām augošās jaunās priedītes, kurām vajag daudz gaismas. Pa dambi staigā daudz cilvēku un sevišķi laikā, kad grāvmalās un mežmalā zied purenes un vizbulītes, tur ir sevišķi skaisti. Ir ieplānoti remontdarbi arī Baltajā kāpā un Kaltenes kalvās. Kalvās tiek savākts piegružojums un demontēti 3 laipu posmi, kuru vietā uzstādīs jaunus. Atjaunosim arī skatu stendu, attīrīsim akmeņus no apauguma, un ceram, ka līdz aprīļa beigām viss būs izdarīts, un cilvēki varēs baudīt dabu. Šobrīd mežos pastaigājas tik daudz cilvēku, kā nekad agrāk, tāpēc aicinām izmantot LVM sagatavotās atpūtas vietas, bet būt apzinīgiem un negružot, lai līdzekļus, kas aiziet atkritumu izvešanai, varētu ieguldīt jaunu atpūtas vietu radīšanai.

Dace Klabere

5 idejas, kā vēl jēgpilnāk pavadīt Lielo Talku

“Esam lepni, ka dzīvojam zaļā, sakoptā un skaistā valstī. Jau vairākus gadus Lielās Talkas būtība ir izsmelta – vietas ārpus privātīpašumiem, kuras tiešām ir nepieciešams sakopt, kļūst aizvien mazāk un mazāk,” norāda “Zaļā josta” pārstāve Laima Kubliņa. “Taču ar nožēlu jāatzīst, ka pēdējos gados vērojama negodprātīgu iedzīvotāju iniciatīva Lielās Talkas dienu izmantot par iespēju bez maksas utilizēt savus personīgos, gadu neizvestos atkritumus no privātām teritorijām, uzdodot tos par talkas dienā salasītajiem. Rezultātā vairākas pašvaldības atsakās piedalīties talkās, nepieļaujot iespēju, ka uz Lielās Talkas rēķina tiek bez maksas nodoti gan būvniecības atkritumi, gan bezatbildīgi gadiem uzkrātas videi kaitīgas preces, piemēram, auto riepas, kuru utilizācija ikdienā ir maksas pakalpojums,” atzīst L. Kubliņa. Tādēļ, atbalstot iedzīvotāju vēlmi Talkas dienā paveikt ko labu videi, “Zaļā josta” iesaka 5 jēgpilnus veidus, kā Lielo Talku pavadīt ar papildu labumu videi un sev.

1. Piesaki dalītās vākšanas konteinerus atkritumu šķirošanai

Ja pie mājas nav uzstādīti konteineri izlietotā iepakojuma dalītai vākšanai, tad ir pēdējais laiks pie tiem tikt, lai atkritumu šķirošana kļūtu par ērtu ikdienas sastāvdaļu. Konteineri pie dzīvojamām mājām tiek uzstādīti ar mājas iedzīvotāju iniciatīvu. Viss, kas ir jādara, ir jāvēršas pie sava mājas pārvaldnieka vai pa tiešo pie atkritumu apsaimniekotāja, izklāstot savu redzējumu, cik daudz un kāda veida konteineri ir nepieciešamai, kā arī, cik bieži tos vēlams iztukšot.

2. Sarīko izglītojošu pasākumu savas mājas vai mikrorajona iedzīvotājiem

Lielā Talka ir lieliska diena, kad veikt “talku” kaimiņu prātos, iemācot tos pareizi šķirot atkritumus. Neticami, bet fakts – pat visapzinīgākie dabas draugi ne vienmēr zina, ko var un ko nevar mest dalītās vākšanas konteineros. Tāpēc iepazīsties ar “Zaļā josta” mājaslapā http://www.zalajosta.lv/lv/ka-pareizi-skirot-atkritumus pieejamo informāciju par atkritumu šķirošanu, aicini sestdien kaimiņus drošā distancē pulcēties pie dalītās vākšanas konteineriem, un kopā pārrunājiet pareizas atkritumu šķirošanas pamatprincipus.

3. Sarīko tekstila talku

Latvijā tekstila atkritumu šķirošana būs obligāta prasība, sākot ar 2025. gadu. Taču jau šobrīd tiek piedāvāta iespēja iedzīvotājiem nodot nevajadzīgos tekstila atkritumus labdarībai vai pārstrādei. Lielās Talkas dienā rīko brīvdabas andeli - apģērbu un apavu apmaiņas punktu, kurā nodot tālākai lietošanai nevajadzīgos apģērbus un apavus savu draugu vai kaimiņu lokā. Vecās segas, palagus un dvieļus vari ziedot dzīvnieku patversmēm. Savukārt tekstila atkritumus, kuri ir nodiluši vai bojāti, nodod pārstrādei. Tuvāko nodošanas konteineru sameklē https://www.atkritumi.lv/lv/karte/tekstilmateriali/.

4. Sāc šķirot BIO

Vai zināji, ka lielākā daļa no nešķirotajiem sadzīves atkritumiem ir bioloģiski noārdāmi atkritumi? Tos jau vairāki atkritumu apsaimniekotāji piedāvā utilizēt par samazinātu maksu, ja tie tiks nodalīti no kopējās sadzīves atkritumu plūsmas un nodoti pārstrādei. Vērsies pie sava atkritumu apsaimniekotāja un lūdz, lai arī pie tavas mājas uzstāda konteineru BIO atkritumiem. Tajā varēsi izmest sausus pārtikas pārpalikumus, augļu un dārzeņu mizas, dārza un citus zaļos atkritumus, arī gaļas un zivju produktu atliekas. Atceries, ka BIO konteinerā nedrīkst izmest bioloģiski noārdāmos atkritumus, kas ir ievietoto jebkādos maisos vai tvertnēs, kā arī sadzīves atkritumus vai izlietoto iepakojumu – lietas, kas bioloģiski nesadalās.

5. Māci savus bērnus būt dabas draugiem

Sāc ar sevi un rādi piemēru citiem! Pareiza rīcība ar atkritumiem, saudzīga attieksme pret dabu un tās iemītniekiem, cieņpilna izturēšanās pret vidi, apkārtējo uzrunāšana, ja citi rīkojas cūciski. Tās ir vērtības, kuras jāizkopj katram pašam, un jānodod no paaudzes paaudzē. Izskaidro saviem bērniem pareizas atkritumu šķirošanas pamatus, kopīgi noskatoties un pārrunājot dažādām vecuma grupām piemērotus video materiālus http://www.zalajosta.lv/lv/video. Kopīgi uzmeistarojiet putnu būrīti no nevajadzīgajiem dēļiem, vai iekopiet puķu dobi, par mēslojumu izmantojot pašu gatavoto kompostu. Kopīgs darbs un gandarījums par paveikto veido bērnos izpratni par cieņpilnu attieksmi pret dabu, jo tikai tu pats esi labs piemērs saviem bērniem. Ja tu saudzīgi izturēsies pret dabu, bērniem tas arī būs pašsaprotami.

Papildu informācija:

Laima Kubliņa | 26710793 | laima.kublina@zalajosta.lv | www.zalajosta.lv