Latvijas valsts svētkus sagaidot Rojas Mūzikas un mākslas skolā

Latvija - tā nav tikai teritorija. Latvijas bagātība slēpjas tās tautā, cilvēkos, ģimenēs. Latvija – tie esam mēs. Mēs katrs esam kā maza šūniņa savā valstī, kas kopā veido vienu veselumu. Šobrīd ikvienam no mums jāizcīna cīņa, ko prasa šī brīža situācija, jābūt garā stipriem, gudriem un vienotiem. Vienotība – tā, kas pirms daudziem gadiem ļāva būt mums neatkarīgiem, šobrīd ir nepieciešama, lai mēs pasargātu sevi un savus līdzcilvēkus no kā veselībai bīstama. Būsim vienoti, ieklausīsimies speciālistu ieteikumos, kopā tos ievērosim un pavisam drīz atkal pār mums uzmirdzēs spoža varavīksne visās krāsās.

Dievs, svētī Latviju! Dievs, svētī latviešu tautu!

Šogad Rojas Mūzikas un mākslas skolas izglītojamo un pedagogu sagatavoto valsts svētku koncertu varēsiet redzēt un dzirdēt mūsu skolas facebook lapā.

Mācību procesu Rojas Mūzikas un mākslas skola līdz 2020. gada 6. decembrim pakārtojusi individuālai apmācībai, izņemot audzēkņus, kas dzīvo vienā mājsaimniecībā vai ir Rojas vidusskolas vienas grupas vai klases izglītojamie. Tātad  līdz 6. decembrim iepriekš skolvadības sistēmā E-klase izsūtītie nodarbību laiki un grafiki mainīti NETIEK, individuālās stundas notiek pēc iepriekš sastādītiem stundu sarakstiem.

Neskaidrību gadījumos sazināties ar pedagogiem vai skolas administrāciju.

Direktore Baiba Beraģe

Rojas bibliotēkā

• Apmeklētājus apkalpojam pēc individuāla pieraksta, iepriekš piezvanot.
• Lai izvairītos no drūzmēšanās un liekas uzkavēšanās bibliotēkā, ja iespējams, aicinām grāmatas rezervēt jau iepriekš caur elektronisko katalogu vai pa telefonu.
• Apmeklētājiem ir atļauta brīva pieeja grāmatu plauktiem, protams, ievērojot visas piesardzības prasības - roku dezinficēšanu, aizsargmasku lietošanu un ievērojot divu metru distanci.
• Lasītājiem pēc pieprasījuma tiek nodrošināta bezkontakta grāmatu izsniegšanas iespēja ārpus bibliotēkas telpām, par to iepriekš jāvienojas telefoniski vai e-pastā.
• Ja bibliotēkā atradīsies vairāk par pieciem cilvēkiem (darbiniekus ieskaitot), mēs lūgsim jūs būt saprotošiem un uzgaidīt.
• Uzturēties lasītavā, lai lasītu jaunāko periodiku, diemžēl pagaidām nevarēs.
• Datoru lietošana, e-pakalpojumu izmantošana, maksājumu veikšana, kopēšanas un drukas pakalpojumus organizējam tikai individuālā kārtībā.
• Lai pasargātu cits citu no inficēšanās, ievērojam sanitārās drošības noteikumus, esam nodrošināti ar individuālās aizsardzības līdzekļiem - lietojam sejas aizsargus vai maskas.
• Notiek telpu, virsmu, inventāra un grāmatu dezinfekcija, kā arī regulāra telpu vēdināšana, atverot logus. Nodotās grāmatas tiek ievietotas karantīnā pirms atkārtotas ievietošanas fondā.
• Pie ieejas ir izvietoti roku dezinfekcijas līdzekļi un vienreizējās sejas maskas apmeklētājiem.
• Noteikumi ir spēkā līdz valstī noteiktās ārkārtas situācijas beigām.

Esam atbildīgi!

UZMANĪBU!

Ģipkas baznīcai 160

Ģipkas baznīca ir celta 1860. gadā pēc vācu barona Osten – Sakena rīkojuma. Vēstures liecībās minēts, ka baznīca bijusi ne tikai kā lūgšanu vieta. Tās tornis kalpojis par orientieri zvejniekiem un jūras braucējiem, baznīca vienmēr pulcējusi kopā vietējos ļaudis, esot kā kopā sanākšanas vieta, varbūt pat kā sabiedriskais centrs. Tāda tā ir arī mūsdienās – Ģipkas baznīcā bieži skan dažādi koncerti, notiek mākslas izstādes, bet šajā vasarā, sadarbojoties baznīcas draudzei un Rojas Jūras zvejniecības muzejam, ir izveidots arī baznīcas muzejs – ekspozīcija “Ģipkas baznīcas stāsts”. 

Šī baznīca ir unikāla ar savu stāstu – uzcelta, plaukusi un zēlusi, piedzīvojusi vietējo ļaužu dzīves nozīmīgākos brīžus, padomju okupācijas laikā tikusi nievāta un nodota iznīcībai, nodegusi, bet 1990. gadā uzsākusi savu atdzimšanas ceļu.
Baznīcas muzejā apskatāmās fotogrāfijas, vēstules, atmiņu stāsti atspoguļo gan labos, gan sliktos laikus, ko baznīca piedzīvojusi. Protams, visu notikumu centrā ir cilvēki, kuri savas dzīves cieši saistījuši ar Ģipkas baznīcu, atstājot spilgtas vēsturisko notikumu pēdas baznīcas liktenī.
1979. gada 1. septembrī, visticamāk cilvēku neuzmanības dēļ,  baznīcu nopostījis ugunsgrēks, atstājot tik mūra sienas, kas līdz pat 1990. (1992.) gadam paudušas savu stāstu par reiz vienu no skaistākajām baznīcām ar greznāko kanceli un skanošākajām ērģelēm visā Ziemeļkurzemē. 1990. gadā tiek atjaunota baznīcas draudzes darbība, par draudzes priekšnieku ievēlēts Pauls Rūdolfs Ūpis, kura virsvadībā  sākas arī pirmie baznīcas atjaunošanas darbi – drupu atbrīvošana no ugunsgrēka atstātajiem gružiem, ieaugušajiem kokiem un krūmiem. Pauls Ūpis (1914. – 2003.) mācījies Jelgavas skolotāju institūtā, papildus apguvis ērģeļu un vijoles spēli. Vēlākos gadus strādājis par skolotāju, bijis Latviešu tautas apvienības “Pērkonkrusts” biedrs. Pēc Latvijas okupācijas Paulam Ūpim par skolotāju vairs nav atļauts strādāt, šajā laikā  arī Ūpja kungu dzīve atved uz Ģipku, kur Rojā kursos tiek apgūta stūrmaņa profesija. Neskatoties uz padomju okupācijas laika noliedzošo attieksmi pret baznīcu, Pauls Ūpis arī šajā laikā turpina darboties vairākās luteriskās draudzēs kā ērģelnieks. Līdz pat 1999. gadam bijis ērģelnieks arī Ģipkas baznīcā. 1991. gadā pēc draudzes oficiālas atjaunošanas Ģipkas baznīcas drupās kādu no dievkalpojumiem vadījis mācītājs Juris Rubenis, kurā, paužot nožēlu, teicis, ka šī visticamāk arī būšot viena no tām baznīcām, kura vairs nekad neatdzims. Tomēr liktenis un neatlaidīgs cilvēku darbs liecināja par kaut ko citu. Jau 1991. – 1992. gadā Paula Ūpja virsvadībā tiek uzsākts darbs pie projekta, kas paredz baznīcas sienu un jumta atjaunošanu. Laika posmā no 1993. līdz 1997. gadam tiek pabeigtas jumta konstrukcijas un uzklāts šindeļu jumts baznīcai un baznīcas tornim, bet 1998. gada 2. augustā baznīcas priekšpusē tiek uzstādīts krusts un tornī – baznīcas zvans. 1999. gadā no Paula Ūpja draudzes ievēlēts baznīcas priekšnieka pilnvaras pārņem Ēriks Sēne (1935. – 2008.). Ēriks Sēne, dienējot padomju armijā, apguvis kino mehāniķa arodu, apgūtās prasmes izmantojis arī, rādot kino Ģipkas un Melnsila klubos. Aktīvajos darba gados strādājis par Ģipkas bākas uzraugu, vadījis Ģipkas pasta nodaļu, pašmācības ceļā apgūtas galdnieka amata prasmes. Tajā laikā, kad Ģipkas ciema ļaudīm sava baznīcas nav bijusi (padomju okupācijas gados pēc baznīcas nodegšanas), Ēriks Sēne kopā ar sievu Mariju savās mājās uzņēma mācītājus, kuri neoficiāli kalpoja draudzē. Kamēr Ģipkas baznīcas draudze bija bez savām mājām, kas liedza noturēt dievkalpojumus, savas durvis draudzei laipni atdarīja Ģipkas baptistu draudzes nams, kur luteriskā draudze varēja pulcēties uz dievkalpojumiem.  Vēl joprojām Ērika Sēnes gatavotā baznīcas ziedojumu kastīte un soli āra pasākumiem atsauc atmiņā bijušo draudzes priekšnieku un viņa paveikto. Abi kungi (Pauls Ūpis un Ēriks Sēne) godprātīgi un uzticīgi kalpojuši baznīcas draudzē, kā arī paveikuši milzīgu darbu baznīcas atjaunošanā.

Un kurš mūsu novadnieks gan nepazīst iznesīgo kungu, tagadējo Ģipkas baznīcas draudzes priekšnieku Valdi Randi, kurš izpētījis līdz pat mazākajam sīkumam Ģipkas baznīcas vēsturi, apkopojot dažnedažādus vēstures materiālus, fotogrāfijas un atmiņu stāstus, kā arī tik ļoti saistoši, interesanti un aizrautīgi stāsta par  baznīcas vēsturi un tās atdzimšanu.   Dakteris Valdis Rande dzimis 1939.gadā Melnsilā. Mediķa darba gaitas uzsāktas Dundagā, strādājot par feldšeri. 1965.gadā devies uz tagadējo Sanktpēterburgu, lai studētu Ļeņingradas pediatrijas medicīnas institūtā. Studējis arī Rīgas Medicīnas institūtā. 1971. gadā uzsāktas darba gaitas Republikas bērnu klīniskajā slimnīcā par ķirurgu, 1981. gadā Valdis Rande kļuvis par  bērnu slimnīcas galvenā ārsta vietnieku. Darba mūžā ārsts glābis neskaitāmas dzīvības, ārstējis smagas slimības. Jāatzīst, ka bieži arī mūsu novada ļaudis vērsušies pēc palīdzības pie Randes kunga, ja bērni saskārušies ar kādām veselības problēmām, un Randes kungs savējiem palīdzību un padomu nekad nav atteicis.  Savā darba mūžā Valdis Rande saņēmis neskaitāmus PALDIES, vēl tagad, kad aktīvās darba gaitas jau beigtas, novadnieki draudzes priekšnieku uzrunā par dakteri.

2000. gadā Valdis Rande, aizejot pensijā, kopā ar sievu Dainu Randi atgriezās uz pastāvīgu dzīvi savā dzimtajā pusē un iesaistījās vietējā draudzē, iesākumā kļūstot par draudzes priekšnieka vietnieku, bet 2008. gadā par Ģipkas baznīcas draudzes priekšnieku. Jau noteikti ir dzirdēts stāsts par zīmīgo Valda Randes sapni, kurā viņš redzēja, ka atjauno nodegušo Ģipkas baznīcu. Pēc savādās vīzijas abi ar kundzi aizgājuši līdz baznīcai. “Asaras saskrēja acīs – tik bārenīga izskatījās baznīca, ka piedāvāt palīdzību bija goda un kristīgās sirdsapziņas jautājums,” atceras Valdis Rande. Daina un Valdis Randes baznīcas atjaunošanā ieguldījuši milzu darbu, atzīstot, ka visgrūtākā esot līdzekļu piesaiste. Tika uzrakstītas un nosūtītas neskaitāmas vēstules luteriskajām draudzēm visā pasaulē, lūdzot finansiālu palīdzību Ģipkas baznīcas atjaunošanai. Gadu gaitā gūts atbalsts no Latvijas valdības, ziedojušas privātpersonas, uzņēmumi, realizēti dažādi projekti finansējuma piesaistei, baznīcas atjaunošanas ceļā vienmēr aktīvi piedalījusies Rojas novada dome. 2008. gadā Valdis un Daina Randes saņēma balvu “Latvijas lepnums” par baznīcas atjaunošanu. Valdis Rande saka: “Dievs pārsteidzošos veidos un situācijās strādāja caur cilvēku, līdz nams guva jaunu elpu ar plašām, gaišām telpām, mēbelēm un ērģelēm”.

Saules mūžu Ģipkas evaņģēliski luteriskajai baznīcai!

Inese Indriksone, Rojas Jūras zvejniecības muzeja vadītāja