Latvijas Valsts meži – kopj, stāda un atjauno
Pastaigājoties pa Zibeņdambi un apkārtējiem dambjiem Rojā, nevar nepamanīt tur notikušās pārmaiņas – sakārtotos ceļus, iztīrītos grāvjus, attīrītās grāvmalas, glītās barjeras ap dīķiem. Savukārt tagad, pandēmijas laikā, meklējot kādu vietu mežā, kur atpūsties kopā ar ģimeni, nevarējām vien izdomāt, kuru vietu izvēlēties no plašā Latvijas Valsts mežu (LVM) piedāvājuma klāsta.
Izvēle krita par labu atpūtas vietai netālu no Zemītes. Kad jau likās, ka nupat esam nokļuvuši nekurienes vidū, automašīnas navigators norādīja, ka esam sasnieguši galamērķi, un mūsu acu skatam pavērās jauki iekārtota atpūtas vieta mežā ar galdu un soliņiem zem mājīgas nojumes, mežam atbilstošu ugunskura vietu un pat tualeti. Kā vēlāk noskaidroju, Latvijas Valsts mežos izveidotas vairāk nekā 300 atpūtas vietas, 134 laipas, 90 dabas takas 220 km garumā, 7 lielie LVM skatu torņi un 9 mazie skatu tornīši putnu un purvu vērošanai, kā arī velotakas 125 km garumā. Daudz kas no uzskaitītā pieejams arī tepat Rojas novadā, un, kā uzsvēra Latvijas Valsts mežu meža apsaimniekošanas plānošanas vadītājs Andris Verners, tas viss bez maksas pieejams visu diennakti septiņas dienas nedēļā. Par to visu un ne tikai, mana saruna ar LVM Mērsraga (viņa pārziņā arī Roja) iecirkņa mežkopi Uģi Grīnbergu un LVM meža apsaimniekošanas plānošanas vadītāju Andri Verneru.
Daudzie pastaigu cienītāji ir pamanījuši patīkamās pārmaiņas uz meža ceļiem tepat Rojas apkārtnē. Pa kuru laiku to paguvāt izdarīt?
Plānošana, projektēšana, dokumentu sagatavošana sākās jau ātrāk, bet reālos darbus, ko redz cilvēki, sākām jau 2019. gadā – tika atjaunota meliorācijas sistēma un ceļu infrastruktūra. No ieceres līdz realizācijas darbiem paiet 4 gadi – teritoriju apseko vides eksperti, vērtējot ietekmes, jāpieprasa dažādi tehniskie noteikumi, jāizstrādā projekts, jāveic iepirkums būvniecībai. Līdz tam, kad cilvēks redz darbību, jau ir ieguldīts daudz laika un enerģijas. Pēdējos četros gados Rojas novadā esam pārbūvējuši un atjaunojuši meža ceļus 11,8 km garumā. Ir sakārtots Ilmatu dambis, Dižvalku ceļa atzars, Jāņakroga ceļš. Līdz 2024. gadam Rojas novada meža teritorijā vēl plānojam pārbūvēt un uzlabot meža ceļus 14 km garumā. Šie ceļi kalpo ne tikai meža apsaimniekošanai – tie atvieglo piekļuvi rekreācijas vietām, tos izmanto ogotāji, sēņotāji, arī privātie mežu īpašnieki, kas apsaimnieko savas teritorijas. Meža ceļi ir pietiekoši kvalitatīva infrastruktūra, ko var salīdzināt ar cilvēka asinsriti.
Kāpēc ceļi ir tik augsti un grāvju tik dziļi?
Šo jautājumu uzdod daudzi cilvēki. Ceļu lielākais ienaidnieks ir ūdens. Zem ceļiem jau tā ir gruntsūdens, un, ja vēl tie izmirkst no augšas, tad ātri vien zaudē savu kvalitāti un atkal ir jāremontē. Ceļa kilometra atjaunošana ir pietiekami dārga, tāpēc jādomā, kā to uzbūvēt tā, lai tas kalpotu 12 mēnešus gadā. Ja uzbūvējam šauru ceļa trasi bez grāvjiem, kur novadīt ūdeni, mēs to nevarētu izmantot ne pavasaros, ne rudeņos, bet 80% no izmaksām jau ir izlietotas objektos. Tā ir tā atšķirība. Otrkārt, skatoties klimata kontekstā – turpmāk paredz, ka nokrišņu būs vairāk, ziemas siltākas, vasaras karstākas, bet ar lietu un vēju. Lai apgūtu vēja radītos bojājumus, vajag ceļus, lai tiem piekļūtu. Periodos, kad viss kūst, augstākiem ceļiem vieglāk piekļūst saule un tie ātrāk nožūst.
Ceļi ir samērā šauri.
Ceļus projektējot, ir paredzētas arī speciālas mainīšanās vietas, jo katrs ceļa centimetrs ir pietiekami dārgs. Taisīt divjoslu ceļu mežā būtu liekas izmaksas, jo kustība uz tiem nav tik intensīva. No plānošanas viedokļa maģistrālā ceļa platums paredzēts 5,5 m platumā, intensīvai slodzei vidēji 4,5 m, bet mazāk intensīvai – 3,5 metri. Proti, maģistrālie ceļi būs nopietnāki, platāki, taču, jo dziļāk mežā, jo ceļi paliek šaurāki.
Glīti izskatās koka žodziņi ap dīķiem.
Tās ir barjeras, kas domātas drošībai ugunsdzēšamajām mašīnām ūdens ņemšanas gadījumos. Ārkārtas situācijās viss notiek ļoti ātri un, lai nenotiktu negadījums, kāpjoties atpakaļ, gar dīķiem tiek veidotas barjeras. Koksnes ražošana ir viens no galvenajiem mūsu aspektiem, tādēļ protams, ka mēs to arī izmantojam gan barjerām, gan atpūtas vietu iekārtošanai.
Kāpēc tiek uzartas cirsmas?
Kad vecā audze nozāģēta, stāda jaunaudzi. Lai tā sekmīgāk ieaugtu, augsne pirms stādīšanas tiek sagatavota. Ar smago tehniku, diviem disku arkliem, atgāž malā neauglīgo virskārtu un apakšējā, auglīgajā augsnē, stādam kociņu. Tā veidojas vagas, kuras ir arī vieglāk kopt, kociņi aug ik pēc zināma attāluma. Kādu laiku vagās saglabājas optimāli apstākļi kociņa augšanai. Bieži cilvēki saka, ka atjaunošanas cirte ir kādas beigas, bet patiesībā tas ir jauns sākums. Tā ir iespēja ielikt selekcionētu par 20-30% labāku stādāmo materiālu, kam būs efektīvāka, labāka koksne. Tā sagatavojot augsni, stādot kvalitatīvu materiālu un rūpējoties par to, mēs arī hektāru zemes izmantojam daudz efektīvāk. Piemēram, bērzam un priedei pusei no koka jābūt zaļajam vainagam, lai tas varētu piesaistīt oglekli un produktīvi augt. Arī mēs pārblīvētā telpā nejūtamies labi, un arī kociņiem vajag telpu, lai tie varētu brīvi augt un būtu ražīgas mežaudzes, noturīgas pret vēja postījumiem. Ja koki aug blīvi, liela vēja laikā, kokiem krītot, veidojas domino efekts un postījumu ir vairāk. Tā ir mežsaimnieka māksla – mazināt riskus no stādīšanas brīža līdz brīdim, kad novāc ražu. Savukārt mitrākās vietās, piemēram, Kaltenē, vagu nebūs. Tur nāk iekšā ekskavatora tipa tehnika ar kausu, uztaisa bedrītes, kas tiek sauktas par kupicām, atgāž velēnu, un uz kupicas stāda kociņu. Bedrītēs paliek ūdens, bet kociņš aug sausumā – tādā veidā mēs izbēgam no liekā mitruma.
Bieži esmu dzirdējusi cilvēkus žēlojamies, ka Latvijā meži tiek nežēlīgi izzāģēti.
Mēs mežā zāģējam kokus, sagatavojam sortimentu un tad atjaunojam stādījumus. Mežu valsts monitoringu veic zinātnieki “Silavā”. Latvijā ir tendence koksnes krājai uzkrāties. Ja paskatāmies uz LVM, kas apsaimnieko pusi no mežiem (otra puse pieder privātīpašniekiem), tad redzam, ka katra nozāģētā koka vietā mēs iestādām divus. Visu atjaunojam ar kvalitatīvu stādāmo materiālu, neviens hektārs nav palicis bez pieskatīšanas. Vienlaicīgi ar cirsmu gatavošanu, plānošanas kolēģi ieplāno atjaunošanas veida paņēmienus, savukārt cits kolēģis, saņemot informāciju, plāno augsnes gatavošanu, precizē sugu, ko stādīs utt. Tā ir ķēdes reakcija. Kad mežs ir nocirsts, tālāk atbildība pāriet cita kolēģa pārziņā, kurš saņem izcirtumu, nodarbojas ar atjaunošanas darbiem un nodod stafeti tālāk tad, kad jaunaudze ir izaugusi tāda, ka var sākt gatavot krājas kopšanu, kad veidojas pirmais sortiments, un tad no viņa pārraudzības tas atkal pāriet citam kolēģim. Ziemeļkurzemē, piemēram, ap 87-94% atjaunojam stādījumus, pārējā teritorijā tie atjaunojas dabiski.
Ko mūspusē visbiežāk stāda?
Visbiežāk stādām mūsu iemīļotās priežu audzes. Priede kā suga ir saulmīlis, un tai nepieciešamas lielas platības, lai tur tiktu klāt saule, un lai tā varētu augt. Atjaunošanas cirte ir tā, kas imitē dabiskos procesus. Ieaudzēt priedi zem augošu koku vainagu klāja ir neiespējami. Tā kādu laiciņu aug, bet, pietrūkstot gaismai, iznīkst. Pamatā mēs mērķtiecīgi ejam uz to pašu sugu atjaunošanu, kas veidojusies vēsturiski. Ziemeļkurzemē mums 67% ir priede, 17% egle un līdzīgās proporcijās bērzs. Nepieļaujam būtiskas svārstības, jo Latvijā arī ražošanas jaudas ir pakārtotas resursam. Ja mēs pēkšņi, piemēram, sāktu audzēt baltalkšņus, zeme nenestu pievienoto vērtību un pēc šādas produkcijas būtu mazs pieprasījums. Kur priede labi jūtas un aug, tur stādām, un šo projekta plānošanu cenšamies saglabāt. Stādīšana priedei ir labākais veids, kā to atjaunot.
Cik atbildīgi ir mežu privātīpašnieki?
Tīri praktiski mums par viņiem atbildības nav – tā ir Valsts meža dienesta funkcija. Bet likums visiem ir vienāds, un arī privātīpašniekiem savs mežs ir jāatjauno dabiski vai stādot. Ja salīdzinām ar deviņdesmitajiem gadiem, mežu privātīpašnieki ir palikuši apzinīgāki. Viņi ir sapratuši, ka zeme, ja vien tu viņu pareizi apsaimnieko, nes tev labumu. Kādreiz, kad mantojums tikko tika saņemts, viņi tikai zāģēja. Tagad ir pieejams arī Eiropas struktūrfondu finansējums jaunaudžu kopšanai un atjaunošanai, un cilvēki to izmanto. Kādreiz vairāk nekā 90% privātmeža atjaunojās dabiski, tagad 30% ir mākslīgā atjaunošana. Meža īpašnieks ir gan izglītojies, gan audzis.
Bieži redzu, ka mūsu mežos joprojām uzdarbojas cūkmeņi.
Šo jautājumu mēs labprāt pakustinātu, lai dzīve neliktos tik rožaina. Tieši Rojas pusē ir atsevišķi cūkmeņi, un Rojas pievārtē to ir īpaši daudz. Latvijas Valsts mežiem atkritumu savākšana izmaksā ļoti dārgi. Tikko tu esi visu savācis, tā pēc pāris nedēļām atkal tas pats. Jautājums – kur tie rodas? Nevar būt, ka no Rīgas kāds atved! Esam informējuši arī Rojas pašvaldības policiju, jo problēma ap Roju ir ļoti aktuāla. Ir dažas īpaši izaicinošas vietas. Ja vainīgais tiks noķerts pie rokas, viņam būs jāsamaksā arī par visām iepriekšējām reizēm, kad attiecīgajā vietā atkritumi tika savākti. Par nelegālu atkritumu izgāšanu ir paredzēta gan administratīvā atbildība, gan var pat tikt konfiscēta automašīna, ar kuru atkritumi atvesti. Lielāko atkritumu daļu sastāda dažādi būvgruži. Labāka situācija pašlaik ir atpūtas vietās. Ņemot vērā īpašos apstākļus, kādos dzīvojam jau gadu, redzam, ka cilvēki arvien vairāk novērtē iespēju atpūsties mežā, un ir patīkami, ka tajās valda kārtība. Arī Rojas dabas takās, kur par kārtību rūpējas arī pašvaldība, situācija ir laba. Mums dažkārt patīk, ka mūsu saimniecībā viss ir skaisti, un to, kas nepatīk, pārmetam pāri žogam – tas uz mums vairs neattiecas. Tas ir stāsts, cik esam godīgi pret sevi un apkārtējiem.
Cik lielu postu kokiem nodara meža kaitēkļi?
Vislielākās problēmas sagādā egļu astoņzobu mizgrauzis. Veicam ikgadēju monitoringu, sekojam līdzi situācijai un plānojam bojātos kokus savākt līdz vasaras siltā perioda, lai slimība neizplatītos tālāk. Ja skatāmies no monitoringa rezultātiem, situācija pirms diviem gadiem bija daudz sliktāka. Palīdzēja laikapstākļi. Mizgrauzim patīk audzes, kurās ir liels mitrums, koki kādu laiku ir atradušies ūdenī un ir novārdzināti. Dabas un cilvēka plānveidīga darbība palīdz. Bojātiem kokiem vajadzētu nozāģēt arī blakus esošos zaļos, jo parasti arī tajos kukainītis jau ir iemitinājies. Pieredzējuši meža īpašnieki to prot saskatīt – uz mizas ir tādi kā sveķa pilieni. Tādus kokus vajag pēc iespējas ātrāk dabūt laukā no meža. Meža darbinieki izvieto kokos feremonus – slazdus, kuru smarža piesaista kukaiņus, bet tos gan ir jāprot pareizi izvietot, lai neradītu pretējo efektu.
Vai mežus ietekmē laikapstākļi?
Ietekmē gan. Tāpēc jau arī sakārtojām meliorācijas sistēmu arī Rojas apkārtnē. Kokiem ir vajadzīgs optimāls mitruma režīms, ilgstoši atrodoties ūdenī, tie nejūtas labi. Lai zemi atkal varētu izmantot un mežs justos labi, mēs regulējam mitruma režīmu ar meliorācijas sistēmu atjaunošanu. Latvijā tās jau vēsturiski ir izveidotas, tādēļ tās turpinām uzturēt, un jaunas nebūvējam. Ja labība slīkst ūdenī, tā neaug, un tas pats ir ar mežu. To labi varam redzēt arī Ķemeru mežā, kur laukums bez kokiem paliek arvien lielāks. Produktīvu mežu pārliecīgā mitrumā izaudzēt nevar. Ja nav ziemas, mums viss ir jāpārplāno. Kolēģiem, kas nodarbojas ar sortimenta sagatavošanu un pievešanu, ir vieglāk, ja ir kārtīga ziema. Arī Rojas dabas takas teritorijā kolēģi darbu sāka sala apstākļos, bet pandēmija bija skārusi pakalpojuma sniedzēju, darbu izpilde tika atlikta, un burtiski pāris dienās iestājās atkusnis. Cilvēki vaicāja, kādēļ strādājām atkusnī, bet laikapstākļi nomainījās tik ātri un krasi. Virskārta ar tehniku ir nobraukta, parādās dubļi, un mēs staigājot smērējam kājas. Protams, ka cilvēkiem tas nepatīk. Līdzko sortiments tiks izvests, ceļš tiks sakārtots, bet tas, protams, radīja zināmas neērtības.
Kā veidojas ceļu un dambju nosaukumi?
Tas ir radošs process. Būvējot ceļus, cenšamies tiem atrast vēsturiskos nosaukumus. Arī Rojas novadā būvētie ceļi ir vēsturiski veidojušies. Katram ceļam ir vajadzīgs vārds. Tie veidojušies vai nu pēc zināmiem notikumiem, vai tuvējo māju nosaukumiem. Mums tepat ir Ilmatdambis, Kungu dambis, Zibeņdambis, Rudes ceļš, Jūrmalnieku ceļš, Jāņkroga purva ceļš, Meldru ceļš, Velkumpļavu ceļš, Ziepānu ceļš un citi. Katram nosaukumam ir savs stāsts.
Kā sadzīvojat ar medniekiem?
Nav nekādu problēmu. Viņiem ir savs darba lauciņš – nomedīt zvērus līdz tādam līmenim, lai tie mums, mežsaimniekiem, nekaitētu. Mēs ar medniekiem regulāri tiekamies un runājam par meža dzīvnieku nodarītiem postījumiem, meliorācijas sistēmām un bebrainēm. Mednieks ir mūsu sadarbības partneris, kas palīdz mazināt meža dzīvnieku postījumus. Ja nebūtu mednieku, pa Roju staigātu mežacūkas un ne tikai. Medniekiem patīk, ka zvēru ir daudz, viņi par tiem arī rūpējas, un ir zināms limits, cik dzīvniekus drīkst nomedīt. Šos limitus nosaka Valsts meža dienests. Mednieki gādā par to, lai mēs varētu ieraudzīt skaistas nākotnes mežaudzes. Piemēram, briežiem ļoti garšo jaunās priedītes. Ja zvērs nokož priedes galotnīti, viss darbs ir vējā – no tāda kociņa kvalitatīvs materiāls vairs neizaugs. Taču katrā kociņā ir ieguldīti līdzekļi, tādēļ kopīgiem spēkiem tie jācenšas nosargāt.
Kādas ir tuvākās nākotnes ieceres?
Pašlaik Zibeņdambja sākumā izzāģējam bērza atvases, lai turpinātu sakopt zem tām augošās jaunās priedītes, kurām vajag daudz gaismas. Pa dambi staigā daudz cilvēku un sevišķi laikā, kad grāvmalās un mežmalā zied purenes un vizbulītes, tur ir sevišķi skaisti. Ir ieplānoti remontdarbi arī Baltajā kāpā un Kaltenes kalvās. Kalvās tiek savākts piegružojums un demontēti 3 laipu posmi, kuru vietā uzstādīs jaunus. Atjaunosim arī skatu stendu, attīrīsim akmeņus no apauguma, un ceram, ka līdz aprīļa beigām viss būs izdarīts, un cilvēki varēs baudīt dabu. Šobrīd mežos pastaigājas tik daudz cilvēku, kā nekad agrāk, tāpēc aicinām izmantot LVM sagatavotās atpūtas vietas, bet būt apzinīgiem un negružot, lai līdzekļus, kas aiziet atkritumu izvešanai, varētu ieguldīt jaunu atpūtas vietu radīšanai.
Dace Klabere
.png)
roja.parvalde@talsi.lv
+371 63220834