Ģipkas baznīcai 160

Ģipkas baznīca ir celta 1860. gadā pēc vācu barona Osten – Sakena rīkojuma. Vēstures liecībās minēts, ka baznīca bijusi ne tikai kā lūgšanu vieta. Tās tornis kalpojis par orientieri zvejniekiem un jūras braucējiem, baznīca vienmēr pulcējusi kopā vietējos ļaudis, esot kā kopā sanākšanas vieta, varbūt pat kā sabiedriskais centrs. Tāda tā ir arī mūsdienās – Ģipkas baznīcā bieži skan dažādi koncerti, notiek mākslas izstādes, bet šajā vasarā, sadarbojoties baznīcas draudzei un Rojas Jūras zvejniecības muzejam, ir izveidots arī baznīcas muzejs – ekspozīcija “Ģipkas baznīcas stāsts”. 

Šī baznīca ir unikāla ar savu stāstu – uzcelta, plaukusi un zēlusi, piedzīvojusi vietējo ļaužu dzīves nozīmīgākos brīžus, padomju okupācijas laikā tikusi nievāta un nodota iznīcībai, nodegusi, bet 1990. gadā uzsākusi savu atdzimšanas ceļu.
Baznīcas muzejā apskatāmās fotogrāfijas, vēstules, atmiņu stāsti atspoguļo gan labos, gan sliktos laikus, ko baznīca piedzīvojusi. Protams, visu notikumu centrā ir cilvēki, kuri savas dzīves cieši saistījuši ar Ģipkas baznīcu, atstājot spilgtas vēsturisko notikumu pēdas baznīcas liktenī.
1979. gada 1. septembrī, visticamāk cilvēku neuzmanības dēļ,  baznīcu nopostījis ugunsgrēks, atstājot tik mūra sienas, kas līdz pat 1990. (1992.) gadam paudušas savu stāstu par reiz vienu no skaistākajām baznīcām ar greznāko kanceli un skanošākajām ērģelēm visā Ziemeļkurzemē. 1990. gadā tiek atjaunota baznīcas draudzes darbība, par draudzes priekšnieku ievēlēts Pauls Rūdolfs Ūpis, kura virsvadībā  sākas arī pirmie baznīcas atjaunošanas darbi – drupu atbrīvošana no ugunsgrēka atstātajiem gružiem, ieaugušajiem kokiem un krūmiem. Pauls Ūpis (1914. – 2003.) mācījies Jelgavas skolotāju institūtā, papildus apguvis ērģeļu un vijoles spēli. Vēlākos gadus strādājis par skolotāju, bijis Latviešu tautas apvienības “Pērkonkrusts” biedrs. Pēc Latvijas okupācijas Paulam Ūpim par skolotāju vairs nav atļauts strādāt, šajā laikā  arī Ūpja kungu dzīve atved uz Ģipku, kur Rojā kursos tiek apgūta stūrmaņa profesija. Neskatoties uz padomju okupācijas laika noliedzošo attieksmi pret baznīcu, Pauls Ūpis arī šajā laikā turpina darboties vairākās luteriskās draudzēs kā ērģelnieks. Līdz pat 1999. gadam bijis ērģelnieks arī Ģipkas baznīcā. 1991. gadā pēc draudzes oficiālas atjaunošanas Ģipkas baznīcas drupās kādu no dievkalpojumiem vadījis mācītājs Juris Rubenis, kurā, paužot nožēlu, teicis, ka šī visticamāk arī būšot viena no tām baznīcām, kura vairs nekad neatdzims. Tomēr liktenis un neatlaidīgs cilvēku darbs liecināja par kaut ko citu. Jau 1991. – 1992. gadā Paula Ūpja virsvadībā tiek uzsākts darbs pie projekta, kas paredz baznīcas sienu un jumta atjaunošanu. Laika posmā no 1993. līdz 1997. gadam tiek pabeigtas jumta konstrukcijas un uzklāts šindeļu jumts baznīcai un baznīcas tornim, bet 1998. gada 2. augustā baznīcas priekšpusē tiek uzstādīts krusts un tornī – baznīcas zvans. 1999. gadā no Paula Ūpja draudzes ievēlēts baznīcas priekšnieka pilnvaras pārņem Ēriks Sēne (1935. – 2008.). Ēriks Sēne, dienējot padomju armijā, apguvis kino mehāniķa arodu, apgūtās prasmes izmantojis arī, rādot kino Ģipkas un Melnsila klubos. Aktīvajos darba gados strādājis par Ģipkas bākas uzraugu, vadījis Ģipkas pasta nodaļu, pašmācības ceļā apgūtas galdnieka amata prasmes. Tajā laikā, kad Ģipkas ciema ļaudīm sava baznīcas nav bijusi (padomju okupācijas gados pēc baznīcas nodegšanas), Ēriks Sēne kopā ar sievu Mariju savās mājās uzņēma mācītājus, kuri neoficiāli kalpoja draudzē. Kamēr Ģipkas baznīcas draudze bija bez savām mājām, kas liedza noturēt dievkalpojumus, savas durvis draudzei laipni atdarīja Ģipkas baptistu draudzes nams, kur luteriskā draudze varēja pulcēties uz dievkalpojumiem.  Vēl joprojām Ērika Sēnes gatavotā baznīcas ziedojumu kastīte un soli āra pasākumiem atsauc atmiņā bijušo draudzes priekšnieku un viņa paveikto. Abi kungi (Pauls Ūpis un Ēriks Sēne) godprātīgi un uzticīgi kalpojuši baznīcas draudzē, kā arī paveikuši milzīgu darbu baznīcas atjaunošanā.

Un kurš mūsu novadnieks gan nepazīst iznesīgo kungu, tagadējo Ģipkas baznīcas draudzes priekšnieku Valdi Randi, kurš izpētījis līdz pat mazākajam sīkumam Ģipkas baznīcas vēsturi, apkopojot dažnedažādus vēstures materiālus, fotogrāfijas un atmiņu stāstus, kā arī tik ļoti saistoši, interesanti un aizrautīgi stāsta par  baznīcas vēsturi un tās atdzimšanu.   Dakteris Valdis Rande dzimis 1939.gadā Melnsilā. Mediķa darba gaitas uzsāktas Dundagā, strādājot par feldšeri. 1965.gadā devies uz tagadējo Sanktpēterburgu, lai studētu Ļeņingradas pediatrijas medicīnas institūtā. Studējis arī Rīgas Medicīnas institūtā. 1971. gadā uzsāktas darba gaitas Republikas bērnu klīniskajā slimnīcā par ķirurgu, 1981. gadā Valdis Rande kļuvis par  bērnu slimnīcas galvenā ārsta vietnieku. Darba mūžā ārsts glābis neskaitāmas dzīvības, ārstējis smagas slimības. Jāatzīst, ka bieži arī mūsu novada ļaudis vērsušies pēc palīdzības pie Randes kunga, ja bērni saskārušies ar kādām veselības problēmām, un Randes kungs savējiem palīdzību un padomu nekad nav atteicis.  Savā darba mūžā Valdis Rande saņēmis neskaitāmus PALDIES, vēl tagad, kad aktīvās darba gaitas jau beigtas, novadnieki draudzes priekšnieku uzrunā par dakteri.

2000. gadā Valdis Rande, aizejot pensijā, kopā ar sievu Dainu Randi atgriezās uz pastāvīgu dzīvi savā dzimtajā pusē un iesaistījās vietējā draudzē, iesākumā kļūstot par draudzes priekšnieka vietnieku, bet 2008. gadā par Ģipkas baznīcas draudzes priekšnieku. Jau noteikti ir dzirdēts stāsts par zīmīgo Valda Randes sapni, kurā viņš redzēja, ka atjauno nodegušo Ģipkas baznīcu. Pēc savādās vīzijas abi ar kundzi aizgājuši līdz baznīcai. “Asaras saskrēja acīs – tik bārenīga izskatījās baznīca, ka piedāvāt palīdzību bija goda un kristīgās sirdsapziņas jautājums,” atceras Valdis Rande. Daina un Valdis Randes baznīcas atjaunošanā ieguldījuši milzu darbu, atzīstot, ka visgrūtākā esot līdzekļu piesaiste. Tika uzrakstītas un nosūtītas neskaitāmas vēstules luteriskajām draudzēm visā pasaulē, lūdzot finansiālu palīdzību Ģipkas baznīcas atjaunošanai. Gadu gaitā gūts atbalsts no Latvijas valdības, ziedojušas privātpersonas, uzņēmumi, realizēti dažādi projekti finansējuma piesaistei, baznīcas atjaunošanas ceļā vienmēr aktīvi piedalījusies Rojas novada dome. 2008. gadā Valdis un Daina Randes saņēma balvu “Latvijas lepnums” par baznīcas atjaunošanu. Valdis Rande saka: “Dievs pārsteidzošos veidos un situācijās strādāja caur cilvēku, līdz nams guva jaunu elpu ar plašām, gaišām telpām, mēbelēm un ērģelēm”.

Saules mūžu Ģipkas evaņģēliski luteriskajai baznīcai!

Inese Indriksone, Rojas Jūras zvejniecības muzeja vadītāja

Kurzemes pašvaldību vadība diskutē ar veselības ministri un SPKC speciālistiem

Sēdes sākumā veselības ministre I. Viņķele iepazīstināja ar aktuālo situāciju saistībā ar COVID-19 izplatību valstī. Ministre norādīja, ka pēc viņas rīcībā esošās jaunākās informācijas šobrīd stacionāros atrodas 240 ar COVID-19 inficējušies cilvēki, no tiem pēdējās diennakts laikā no jauna stacionēti 24, savukārt no slimnīcām izrakstījušies ap 30 cilvēku. Diskutējot par slimnīcu kapacitāti COVID-19 inficēto uzņemšanā, ministre norādīja, ka ir būtiski, lai stacionēto cilvēku skaits valstī nebūtu lielāks par 500 cilvēkiem, jo tādā gadījumā, lai turpinātu uzņemt ar COVID-19 inficētos cilvēkus, būtu jāpārtrauc plānveida pacientu ārstēšana. Ministre skaidroja, ka kopumā visās slimnīcās gan Rīgā, gan reģionos varētu nodrošināt vēl 200 – 250 gultasvietu, tomēr liela nozīme ir arī ārstniecības personāla pieejamībai. Kā rezerves variants tiek izskatīta arī brīvprātīgo iesaistīšana ar COVID-19 inficēto ārstēšanā, un ministrija sadarbībā ar Latvijas Ārstu biedrību ir sagatavojusi sarakstu ar 200 brīvprātīgajiem.

Runājot par iespējamā ārkārtas stāvokļa izsludināšanu, ministre norādīja, ka ir jādomā par rīcību, lai nepieļautu situāciju, kad ar COVID-19 inficējušos skaits, kuri ārstējas slimnīcās, pārsniedz 500 cilvēku. Lēmums, kas piektdien, 6. novembrī, būs jāpieņem Ministru kabinetam,  nebūs viegls, turklāt jābūt skaidrībai par to, kādas atbalsta iespējas tiks piedāvātas tām nozarēm un strādājošiem, kuru ienākumus ārkārtas situācijas izsludinātie ierobežojumi skars. Ārkārtas situācija gan nenozīmē, ka jāpārtrauc ambulatorā aprūpe, jo tas, kā ministre norāda, ir atkarīgs no vairāku elementu komponentēm. Veselības ministrijas stratēģija paredz, ka, pārtraucot ambulatoro pakalpojumu sniegšanu, tiek vērtēts, cik konkrētais pakalpojums ir nozīmīgs sabiedrības veselības saglabāšanai un nodrošināšanai. I. Viņķele arī uzsvēra, ka būtu nepieciešams mazināt cilvēku pulcēšanās skaitu pasākumos, kā arī izskatīt vairākus rīcību modeļus sabiedriskās ēdināšanas ierobežošanai – slēgt pavisam, gatavot tikai ēdienu līdzņemšanai vai noteikt būtiskus darba laika ierobežojumus. 

Tāpat veselības ministre atgādināja par katra cilvēka personīgo atbildību COVID-19 izplatības mazināšanā. Atsaucoties uz infektologu Ugu Dumpi, I. Viņķele norādīja, ka, ja aptuveni 85% iedzīvotāju jau šobrīd ievērotu savu salīdzinoši mazo pienākumu daļu – valkātu maskas, ievērotu 2 metru attālumu un mazāk dotos sabiedriskās vietās, tad varētu ātrāk tikt galā ar COVID-19 izplatības pieaugumu.

Sēdes turpinājumā Slimību profilakses un kontroles centra Kurzemes reģiona vecākā epidemioloģe Jeļena Mundeciema stāstīja par aktuālo situāciju ar COVID-19 izplatību Ziemeļkurzemē. Kā norādīja epidemioloģe, kopumā bijuši daži COVID-19 uzliesmojumi atsevišķās ārstu praksēs, jo medicīnas personāls nav ievērojis epidemioloģiskos drošības pasākumus, rūpnīcās, reģionālo slimnīcu nodaļās un valsts sociālās aprūpes centros, kurus izdevies samērā ātri un veiksmīgi lokalizēt. Viņa pateicās pašvaldībām par iesaistīšanos situāciju risināšanā un veiksmīgo sadarbību, kā arī uzsvēra, ka ir būtiski mācīties no katras situācijas.  

Epidemioloģe arī skaidroja, ka lielākie riski pastāv lielos darba kolektīvos, tāpēc uzņēmējiem, mācoties no jau esošās pieredzes, būtu jāpārdomā sava darbība un jāpārkārto darbs, lai pēc iespējas mazinātu iespējas darbiniekiem neformāli pulcēties un maksimāli nodalītu dažādu cehu, nodaļu darbu. Kā labo piemēru situācijas risināšanā viņa minēja inficēšanās ar COVID-19 konstatēšanu vienā no kāda Kuldīgas bērnudārza grupām, un, pateicoties tam, ka visas bērnudārza grupas bija nodalītas cita no citas, infekcija neizplatījās. J. Mundeciema norādīja, ka infekciju var pārvaldīt, ja dara pareizas lietas pareizā laikā un ar pareizām metodēm.  Viņa arī atgādināja par ikviena atbildību un to, ka būtiski ir sadarboties ar SPKC pārstāvjiem, lai varētu sekmīgi izsekot līdzi slimības izplatības ķēdei un to ierobežot.

Sēdes noslēgumā tika pārrunāti arī citi Kurzemes plānošanas reģiona Attīstības padomei būtiski jautājumi, kā aktuālā ceļu saraksta pārskatīšana prioritārā pasākuma 2021.-2023. gadam “Investīciju programma autoceļu attīstībai administratīvi teritoriālās reformas īstenošanai” ietvaros, atbilstoši VARAM aicinājumam un KPR Attīstības programmas 2021.-2027. gadam izstrādes aktualitātes, sadarbības un reģionālas nozīmes projektu iekļaušana jaunajā Attīstības programmā. Plānots, ka Attīstības programma varētu tikt nodota sabiedriskajai apspriešanai 2021. gada februārī vai martā, bet gala versija sagatavota nākamā gada maijā.

Kurzemes plānošanas reģiona Attīstības padomes 2020. gada 4. novembra sēdes darba kārtība un citi dokumenti pieejami tiešsaistē.

Par Kurzemes plānošanas reģionu

Kurzemes plānošanas reģions ir viens no pieciem plānošanas reģioniem. Tas izveidots 2006. gada jūnijā ar mērķi – nodrošināt reģiona attīstības plānošanu, koordināciju, pašvaldību un citu valsts pārvaldes iestāžu sadarbību. Tas apvieno 20 pašvaldības: 18 novadus – Alsungas, Aizputes, Brocēnu, Dundagas, Durbes, Grobiņas, Kuldīgas, Mērsraga, Nīcas, Pāvilostas, Priekules, Rojas, Rucavas, Saldus, Skrundas, Talsu, Vaiņodes un Ventspils novadi, kā arī 2 republikas līmeņa pilsētas – Liepāju un Ventspili.

Vairāk par Kurzemes plānošanas reģionu, tā funkcijām un īstenotajiem projektiem var uzzināt: www.kurzemesregions.lv

Papildu informācijai

Laura Homka

Kurzemes plānošanas reģiona

sabiedrisko attiecību speciāliste

laura.homka@kurzemesregions.lv

Līdz 16. novembrim veicams kārtējais nodokļa maksājums

Piedalies aptaujā arī tu!