Rojā notiks Latvijas sporta veterānu sacensības

 Pludmales volejbols (D 30+, 40+, 50+; K 40+, 50+, 60+, 70+). Sacensības notiks Rojas stadionā Miera ielā 13, Rojā un Rojas pludmalē. Sacensību sākums 2020. gada 22. augustā plkst. 10:30. Sacensību galvenais tiesnesis Aivars Pekmanis, tel.26449513, e-pasts dalībnieku pieteikšanai: aivars.pekmans@talsi.lv

Basketbols (D 30+, K 35+). Sacensības notiks Rojas stadiona ārējos laukumos, Miera ielā 13, Rojā. Sacensību sākums 2020. gada 22. augustā plkst.10:00. Sacensību galvenais tiesnesis Mārtiņš Ziediņš, tel.26481292, e-pasts dalībnieku pieteikšanai: maztalsi@inbox.lv

Minifutbols ( K 35+, 40+, 45+,50+). Sacensības notiks pie Talsu 2. vidusskolas, K. Mīlenbaha ielā 32a, Talsos. Sacensību sākums 2020. gada 23. augustā plkst.10:00. Galvenais tiesnesis Renārs Krūmiņš, tel.26169469, e-pasts dalībnieku pieteikšanai: futbolstalsi@gmail.com

Volejbols ( K 40+, 55+, 70+; D 40+, 35+). Sacensības notiks Talsu 2. vidusskolā, K. Mīlenbaha ielā 32a, Talsos. Sacensību sākums 2020. gada 23. augustā plkst.10:00. Galvenā tiesnese Anita Gulbe, tel.29488033, e-pasts dalībnieku pieteikšanai: seniori@volejbols.lv

Rojas novads kļuvis par vienu kultūras vietu bagātāks

Ievadvārdus nozīmīgajam notikumam sacīja mācītājs Armands Klāvs, kurš Ģipkas draudzē kalpo jau 16 gadus. Viņš šo notikumu salīdzināja ar Mateja evaņģēlijā minēto Jēzus Kristus līdzību par Debesu valstību, kas ir līdzīga sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks iesēj savā laukā. Tā gan ir mazākā no sēklām, bet, kad tā izaug, tā kļūst lielāka par citiem stādiem un kļūst par koku, kura zaros var ligzdot debesu putni. Atbilde, kur mēs varam ieraudzīt šādu koku, nav tālu jāmeklē – tā ir vēsture. Tajā redzam, kā niecīgais sinepju graudiņš spēj izaugt liels, kā mazais kļūst liels, kā no nodeguša Dievnama un izklīdušas draudzes, atdzimst gan pats Dievnams, gan draudze.

Rojas novada domes priekšsēdētāja Eva Kārkliņa izteica prieku par to, ka šis Ģipkas baznīcai nozīmīgais pasākums notiek laikā, kad mūsu piekrastē norisinās kino, mākslas un mūzikas festivāls “RojaL”, jo arī pirmās sarunas par savākto vēstures materiālu apkopošanu un izstādes veidošanu baznīcā, notika pirms 4 gadiem, kad “RojaL” ietvaros baznīcā ar koncertu viesojās izcilā flautiste Dita Krenberga. Eva Kārkliņa pateicās visiem, kuri iesaistījās šī projekta īstenošanā, īpašu paldies veltot arī SIA “A Celtne” pārstāvim Jānim Klāviņam, kura vīri vēl tikai dienu pirms nozīmīgā notikuma Ģipkas baznīcā, pabeidza Dievnama jumta nomaiņu. Tātad varam teikt, ka šajā dienā Ģipkas baznīcai ir dubulti svētki.

Par padarīto vislielākais gandarījums ir arī draudzes priekšniekam Valdim Randem, kurš savos 24 darbības gados baznīcai ir devis nenovērtējamu ieguldījumu. Daudzo gadu garumā Randes kungam bijuši divi lieli sapņi – atjaunot baznīcas jumtu, lai pienācīgi varētu nosvinēt tās 150 gadadienu, un otrs – baznīcā izveidot muzeju. Sākotnēji abi sapņi likušies nereāli, bet tad pēc Kultūrkapitāla fonda ieteikuma viņš vērsies pie Rojas Jūras zvejniecības muzeja vadītājas Ineses Indriksones, kura labprāt atsaukusies Randes kunga lūgumam uzrakstīt projektu, kurš arī ticis apstiprināts. Abām pusēm veiksmīgi sadarbojoties, ieguvēji esam mēs visi, un tā šogad, kad baznīca svinēs savu 160. jubileju, tai būs gan jauns jumts, gan pastāvīga ekspozīcija.

Arī muzeja vadītāja Inese Indriksone atzīmēja, ka šī ir liela diena visam Rojas novadam, jo tas kļuvis par vienu kultūras vietu bagātāks. Pēc Ineses domām, Ģipkas baznīca ir vieta ar spēcīgu dvēseli, savu aizkustinošo stāstu – ar savu dzimšanu, bojāeju un augšāmcelšanos. Šajā dienā realizējies arī Randes kunga un visas draudzes sapnis – stāstīt par sava novada vēsturi un tiem cilvēkiem, kas pielikuši roku, lai šī vieta atdzimtu. Muzeja vadītāja pateicās par sadarbību Rojas novada domei, Valsts kultūrkapitāla fondam, Ģipkas evaņģēliski luteriskajai draudzei, māksliniecei Daigai Brinkmanei par ekspozīcijas vizuālā tēla veidošanu un iekārtošanu, Valdim Randem par savākto un apkopoto vēsturisko materiālu, mācītājam Armandam Klāvam, fotogrāfiem Edgaram Lācim un Dainim Kārklevalkam, SIA “Krasts” galdniekiem, SIA “A Celtne” vīriem Jānim Klāviņam un Andrim Rutkovskim, atsaucīgajiem Ģipkas draudzes ļaudīm Marijai Sēnei, Dzintrai Vīgantei, savai kolēģei Gundegai Balodei un ikvienam, kurš dalījās priekā ar pārējiem šajā skaistajā dienā. Īpašs paldies arī Liepājas zvanu ansambļa “Campanella” mūziķiem, kuri ar savu lielisko muzicēšanu aizkustināja ikviena klausītāja dvēseles stīgas.

Dace Klabere

D. Klaberes foto

Pēc divu gadu pārtraukuma Rojā atdzimst “RojaL”

Festivāla pirmsākumi meklējamo 2011. gadā, kad Rojas novada domes priekšsēdētājas Evas Kārkliņas izteiktajai domai, ka Rojā vajadzīga māksla, atsaucās bijušais rojenieks, kultūras festivāla idejas autors, mākslinieks un animācijas filmu režisors Jurģis Krāsons. “Kad mēs pirms apmēram desmit gadiem to visu sākām, mūsu jaunajai paaudzei bija pieci, seši gadi. Tagad viņi jau ir pusaudži un prasa – kas ir, kāpēc nenotiek, vajag!”, stāsta Jurģis un atzīst, ka viņam ir grūti ieiet Rojā veikalā, lai kāds tūdaļ nekluptu krāgā – kāpēc nekas nenotiek!

Un tā šogad  trīs dienu garumā Rojā un novadā pie jūras atkal rādīja kino, spēlēja koncertus un atklāja izstādes, šogad īpašu uzmanību pievēršot Baltijas valstu mākslai. Filmas tika izrādītas kino skatīšanās vietās “Otrā puse”, “Strimalā”, “Kinokrānā”, Rojas kultūras centrā, kā arī Melnsilā, Kaltenē, Kolkā un Rudē.

Festivālu ierasti atklāja pats idejas autors Jurģis Krāsons, domes priekšsēdētāja Eva Kārkliņa, kultūras ministrs Juris Viļamas, piepalīdzot komiķim Jānim Skutelim un aktierim Egonam Dombrovskim. Uz sarkanā paklāja tika aicināti arī festivāla īpašie viesi – mākslinieks Pēteris Sidars, keramiķe Inuta Graudiņa, Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma, šī gada kino konkursa žūrijas komisija – žūrijas priekšsēdētājs, operators Gints Bērziņš, kino zinātniece Zana Balčus, scenārists, režisors Ivo Briedis, kā arī viesi no Polijas. Atklāšanas ceremoniju no bibliotēkas balkona vēroja divi manekeni gāzmaskās kā atgādinājums par īpašajiem apstākļiem, kuros dzīvojam jau vairāku mēnešu garumā, un noteikto drošības pasākumu ievērošanu arī kino festivāla laikā. Arī krēsli kultūras centra zālē bija izvietoti atbilstoši drošības nosacījumiem, un kino mīļotāji, kuriem sēdvietu nepietika, pēc Jurģa Krāsona lūguma bez kurnēšanas atstāja zāli, lai pēc pāris stundām tajā atkal pulcētos uz festivāla atklāšanas pirmizrādi , starpdisciplinārā projekta “Kino un mēs” noskatīšanos. Tā ir režisora Matīsa Kažas filma, vienlaikus arī teātra izrāde, kuras dramaturģiju, izpētot Rīgas kinostudijas oficiālo un kuluāru vēsturi, kā arī padziļināti pētot trīs leģendāras latviešu kinofilmas, veido trīs aktieru – Andra Keiša, Egona Dombrovska un Jāņa Skuteļa kopdarbs. Filmas “Kino un mēs” centrālā tēma ir Latvijas padomju laika aktierkino. Pētot leģendārās Rīgas kinostudijā uzņemtās kinolentes, trijotne kopā ar režisoru centusies rast atbildes uz virkni jautājumu. Piemēram, kāpēc Vara Braslas “Ezera sonātē” Gunārs Cilinskis savu kaislīgo mīlestību spēlē tik introverti, kādus noslēpumus slēpj Aloiza Brenča kriminālfilma “Dubultslazds”, kuras varoņi mūsdienu skatījumā var šķist neticami naivi u.c. Ik pa laikam zālē atskanošie smiekli liecināja, ka aktieru iejušanās Gunāra Cilinska, Aloiza Brenča, Ķenča, Ditas Rietumas, Miervalda Ozoliņa, Jura Pļaviņa un pat Astrīdas Kairišas lomās izdevusies teicami. Kad pēc izrādes skatītāju zālē atskanēja aplausi, aktieris Andris Keišs ar asarām acīs atzina, ka tā bijusi jau aizmirsta sajūta – baudīt aplausus. Pati filma aktieriem bijusi jauna pieredze un atbildība, un Andris Keišs izteica cerību, ka pēc filmas noskatīšanās neviens nejūtas aizvainots. Visvairāk aktieri ietekmējušies no grāmatas “Ekrāna skatuve”, kas pēc Andra Keiša ieskatiem ir brīnumaini uzrakstīta. Pēc viņa domām, par kino vajadzētu runāt vairāk, tāpēc pēc šī paša scenārija tapusi arī teātra izrāde, kura tiks spēlēta arī klātienē, papildināta ar kinostudijas stāstiem.

Konkursa ietvaros mākslas mīļotājiem bija iespēja iepazīties arī ar pasaules klases mākslinieku Pēteri Sidaru. Mākslinieks jau kopš 1976. gada regulāri piedalās izstādēs Latvijā un ārvalstīs, starptautiskās konkursizstādēs, konferencēs un simpozijos Itālijā, Beļģijā, Polijā, japānā, Šveicē, Francijā, Meksikā, Lielbritānijā un citur. Savus darbos viņš izmanto pazīstamus, pirmajā brīdī pat mulsinošus materiālus – silikonu, stiklu, plastmasu. Mākslas baudītājus Rojā viņš iepazīstināja ar savu jaunāko darbu ar nosaukumu “Džāra”. Skulptūra veidota no izlietoto vienreizlietojamo dakšiņu un karotīšu sakausējuma, pie kurām viņš ticis, reizi nedēļā pa piecītim maksājot trauku novācējai kādā no Ķengaraga ēstuvēm. Ar Džāru mākslinieks vēlējies vērst uzmanību mūsdienu pārmērīgi lielajam atkritumu daudzumam. Uz skatītāju jautājumu – kāpēc skulptūra nosaukta tieši tādā vārdā, mākslinieks atbildēja, ka pie šī vārda nonācis nejauši pēc tam, kad kāds viņam pajautājis – kas tā par džāru! Mūsu skatītāji, protams, vēlētos arī turpmāk satikt simpātisko Džāru estrādes teritorijā, taču māksliniekam, kurš jau pats arī iemīlējis savu Džāru, padomā ar savu skulptūru apceļot ne vienu vietu vien. Tikmēr citi viņa darbi atrodami Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības muzeja krājumā, kā arī privātkolekcijās Latvijā un ārvalstīs.

Tūdaļ pēc Džāras atklāšanas festivāla apmeklētājiem bija iespēja klausīties augstas raudzes mūziku klavieru kvarteta “Rix” izpildījumā, kas mijās ar Andra Akmentiņa un Jāņa Elsberga dzejas lasījumiem. Iepazīstinot ar sevi, Andris Akmentiņš atklāja, ka viņš pārstāvot dzīves novirzienu – kaut ko piedzīvojot, tajā atrast tekstu. Savukārt Jānim Elsbergam šis bija pirmais šāda veida dzejas lasījums pēc četru gadu pārtraukuma. Tajā klausījāmies pavisam svaigus – šajā vasarā tapušus dzejoļus, savukārt abu dzejnieku lasījumi no “Kodiens grāmatā” Rojā piedzīvoja pirmatskaņojumu.

Un tad jau klāt arī RojaL kino prezidenta solītais pārsteigums - animācijas filma “Mans mīļākais karš”. Pasaulslavens režisores Ilzes Burkovskas-Jacobsen bērnības atmiņās balstīts dokumentāls stāsts par Latviju no septiņdesmitajiem gadiem līdz Atmodai, no padomju režīma līdz neatkarības atjaunošanai. Filmas pamatā režisores autobiogrāfijas motīvi mijas ar vēsturiskiem faktiem, sadzīviskām reālijām un personiskām atmiņām. Sirsnīgs un godīgs stāsts par cilvēkbērna pieaugšanu aukstā kara laika apstākļos. Pieaugšana pati par sevi parasti ir vieni vienīgi jautājumi, taču, kad cilvēka bērnība un skolas gadi sakrīt ar vēsturisko laiku Padomju Savienības galējos rietumos pagājušā gadsimta otrajā pusē, jautājumu rodas vēl vairāk. Kāpēc mājās runā vienu, bet skolā stāsta pavisam ko citu, kāpēc veikalā nav sviesta, kāpēc nedrīkst piekļūt pie jūras – tie ir jautājumi, ar kuriem saskāries ikviens mūsu laikabiedrs. Filma ieguvusi galveno balvu konkursā Contrechamp.

Trīs dienu garumā “RojaL” piedāvāja plašu kino, mūzikas un mākslas programmu, kurā ikviens festivāla apmeklētājs varēja atrast kaut ko savai gaumei atbilstošu. Kā festivāla noslēgumā atzīmēja Jurģis Krāsons, šogad akcents tika likts uz Baltijas valstīm. Igauniju pārstāvēja Prīta Tendera un Prīta Pērna animācijas filmu programma un Jāka Kilmi komēdija “Ātrie igauņu puiši”, ko skatītāji varēja noskatīties pašā festivāla noslēgumā, bet Lietuvu – režisora Kristijonas Vildžiūnas Kannu kino festivāla programmā izrādītā drāma “Tu esmu es”. Gan ar spēlfilmām, gan animācijas filmām plaši tika pārstāvēts Latvijā tapušais kino. Starptautisks skatījums bija divām festivāla kino programmām – Eiropas Kinoakadēmijas īsfilmu izlasei un festivāla konkursam, kurā piedalījās jauno režisoru darbi no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Polijas. Par konkursa uzvarētāju tika atzīta poļu režisora Maceja Buhvalda filma “Laime”.

Festivāla ietvaros tika atklātas arī vairākas mākslas izstādes, kurās aplūkojami Kristīnes Kutepovas, Inutas Graudiņas, Pētera Sidara un Andreja Ameļkoviča mākslas darbi.

RojaL noslēgumā Rojas novada domes priekšsēdētāja pateicās festivāla radošajai komandai, māksliniekiem, aktieriem, mūziķiem un ikvienam, kurš pielika roku, lai visā Ziemeļkurzemē skanētu mūzika, priecātos par mākslu un skatītos kino, bet idejas ģeneratoram un nenogurstošajam festivāla vadītājam Jurģim Krāsonam tika pasniegta ideju tarbiņa, kurā paredzēta vieta Jurģa nākamajiem darbiem, ko ar nepacietību gaida ļaudis visā piekrastē, un ne tikai.

Dace Klabere

Pateicība