Ziņas

Drošība vienmēr pirmajā vietā

Nesen presē lasījām par nelaimes gadījumu Laidzes apkaimē, kad medību laikā mednieks nāvējoši ievainoja savu medību biedru. Negadījums izsauca plašu rezonansi sabiedrībā, radot virkni jautājumu. Uz dažiem no tiem man atbildēja Rojas mednieku biedrības un medību vadītājs Ingars Lembergs.

Rojā Zibeņdambi un daudz citu vietu dabā ir iecienījuši aktīvās atpūtas baudītāji. Cik droši varam justies mežā, izdzirdot, ka kaut kur netālu notiek medības?

Drošība jāievēro kā gājējiem, tā medniekiem. Ja mums gadās sastapt kādu gājēju, viņu apstādinām un brīdinām, ka notiek medības, un pagaidām, līdz viņš aiziet drošā attālumā. Tikko bija gadījums, kad bijām nostājušies medībām pie pastaigu takas, pa kuru nāca grupa cilvēku. Pagaidījām, līdz tā aizgāja, tad vēl pārliecinājāmies, ka neviens nav atpalicis, un tikai tad sākām medības. Drošība mums vienmēr ir pirmajā vietā, un savādāk nemaz nevar būt. Drošībai medību laikā mums ir arī speciāls apģērbs. Man pašam ir spilgti oranža jaka, bikses, pat zābaki. Ja arī cita nekā pagaidām nav, tad vismaz košai cepurei jābūt obligāti. Kolektīvā nolēmām, ka nākamajā sezonā mums visiem būs vienādas košas vestes. Vajag, lai mēs viens otru redzētu. Dzīvniekam vienalga, viņi krāsas neatšķir, jūt tikai smaržu un kustību.

Un tomēr gadās arī nelaimes gadījumi, kā Laidzē.

Laidzes gadījumā ir pieļauts smags pārkāpums – šaušana pa mednieku līniju, kas ir nepieļaujami. Šauts taisnā trāpījumā, nav ievēroti leņķi, attālums līdz nākamajam medniekam. Mūsu kolektīvā pirms katrām medībām ir obligāta līnijas instruktāža. Un katram medniekam taču ir mednieka apliecība! Jautājums – kā tu to dabūji, ja neievēro elementāru piesardzību! Tam visam jābūt galvā. Eksāmenos jau arī  galvenais uzsvars ir likts uz drošību. Ne katrs var būt medību vadītājs. Arī tam ir vajadzīgi speciāli kursi. Un tomēr visādi gadās arī pieredzējušiem medniekiem. Ir mednieki, kuriem, zvēru ieraugot, ieslēdzas mednieka instinkts un viss pārējais zūd – viņš redz tikai medījumu, pārējā apkārtne viņam ir migliņā tīta. Laidzes gadījumā abi mednieki bija tornīšos. Tornis ir 1,35 m augsts, briedis arī ir tāda pat auguma. Torņi viens no otra atrodas 135 m attālumā, bet, kas tas ir! Tā ir tikai noteikumu neievērošana. Izmeklēšana joprojām turpinās, grūti pateikt, kā tā beigsies,

Redzēju, ka uz Zibeņdambja tornīši ir atjaunoti.

Jā, atjaunojām visus tornīšus. Šaut no paaugstinājuma attiecīgā leņķī uz leju ir drošāk. Visur esam uztaisījuši tornīšus, lai medībās būtu mazāk riska. Šaujot no zemes mastā, nedrīkst šaut tuvāk par 200 metriem, jo var nākt dzinējs. Šis likums izstrādāts laikā, kad visi šāva ar bisēm. Tagad ir vīteņu stobri ar lielāku jaudu, un lode lido pāri kilometram, bise šāva tikai 30-40 m tālumā. Tāpēc arī drošības dēļ labāk šaut no paaugstinājuma, arī pārredzamība ir labāka.

Dzīvnieku skaits nesamazinās?

Tieši otrādi, to kļūst arvien vairāk. Ar katru gadu palielinās arī dzīvnieku nodarītie postījumi. Brieži izposta Latvijas valsts mežu jaunaudzes, zemnieku rapšu un ziemāju laukus. Šogad, kad nav sala, dzīvnieki daļu labības noēd, daļu vienkārši iebradā zemē. Ja uz neliela lauciņa uznāk 40 brieži, kas tur vairs var palikt pāri! Labi vismaz, ka vairāk nav mežacūku. Varbūt pa kādai Ģipkā, Kaltenē. Mēs rēķinām, ka uz mūsu 6000 ha ir apmēram 3-4 mežacūkas, toties brieži lielā daudzumā. Tie katru gadu nodara miljoniem eiro lielu zaudējumu Latvijas valsts mežiem, noēdot priežu un apšu jaunaudzes. Jaunie kociņi tiek noēsti ar visu mizu, un no tiem vairs nekad neizaugs kvalitatīvi koki.

Diennakts tumšajā laikā arī uz ceļiem dzīvnieku dēļ veidojas bīstamas situācijas.

Jā, katru mēnesi posmā Roja-Rude, arī Kaltenē, tiek notriekti dzīvnieki un bojātas automašīnas. Atgādināšu, ka, notiekot sadursmei, autovadītājam jāzvana kādam medniekam vai tieši man, paralēli jāizsauc arī ceļu policija. Es aizbraukšu uz notikuma vietu, nofotografēšu notikušo un ziņošu meža dienestam. Automašīnas vadītājs nedrīkst savākt notriekto dzīvnieku, jo tās tiks kvalificētas kā malu medības. Buciņa savākšana izmaksās vairāk nekā 2000 eiro, bet par briedi jau būs 4000 eiro liels sods. Pārsvarā visi notriektie dzīvnieki tiek utilizēti – aizvesti uz mežu par barību lapsām un bebriem, jo notriekta dzīvnieka gaļa cilvēka pārtikā nav izmantojama. Es pats īpaši neticu svilpītēm, ko pievieno automašīnām, lai aizbaidītu dzīvniekus. Ja zvērs ierauga mašīnas ugunis, viņš tūdaļ arī izdomās šķērsot ceļu.

Kā ar alkohola lietošanu medību laikā?

Pilnīgi izslēgts! Tie laiki sen pagājuši. Ja būs kaut mazākās aizdomas, mednieks netiks pielaists pat pie dzīšanas. Uz medībām mēdz braukt arī pārbaudes, un tas ir ļoti labi. Tas palīdz uzturēt kārtību gan man kā medību vadītājam, gan paši mednieki visu uztver nopietnāk.

Vai esat kādreiz jutuši sabiedrības nosodījumu par nomedītajiem dzīvniekiem?

Sabiedrības viedoklis bieži mainās. Man ir padomā izveidot izstādi Rojas KC, lai iepazīstinātu interesentus ar to, ko mēs medījam. Lai cilvēki skatās un nerunā lieku. Piemēram, izskanēja viedoklis, ka vajag aizliegt medīt lūšus, jo viņu esot pavisam maz. Tā nav taisnība. Pie mums ir gan lūši, gan vilki. Tepat pie pastaigu takas nomedījām lūsi. Ir pie mums arī vilki – tepat Kunčos, pie Červinska pieminekļa redzēti. Sniegā mēs viņus ātri nomedītu, bet šoziem vilkiem ir paradīze. Vilki nevienam virsū neskrien, bet iet pa savu apli. Būtu sniegs, mēs apkārt viņu pēdām savilktu aplī karodziņus, sasauktu vīrus un vilks būtu rokā, jo ārpus novilktā apļa vilki neiet. Liela problēma ir arī bebri, ne reizi vien esam braukuši likvidēt bebra uztaisītos dambjus, kā rezultātā noplūst mazdārziņi.

Cilvēki dažkārt klaigā un mūs lamā, bet nevaru iedomāties, kas notiktu, ja mednieki nekontrolētu dzīvnieku daudzumu. Nebūtu ne lauksaimniekiem ražu, ne meža dienestam jaunaudžu. Medījam tikai tik, cik atļauts. Piemēram, sezonā mums atļauts nomedīt 48 briežus (30% no uzskaitītajiem), 5-6 aļņus utt. Pavasaros un vasarās dzīvniekiem ir saudzēšanas režīms, jo tiem dzimst mazuļi. Mednieki ne tikai medī, bet arī rūpējas par dzīvniekiem. Pagaidām dzīvniekiem barības bāze ir pieejama, bet gadījumā, ja uznāks bargs sals un sniegs, dzīvniekiem tiks pievesta gan barība, gan sāls. Katrā ziņā, ko darīt netrūkst nekad!

Atliek tikai vīriem vēlēt – ne spalvas!

Dace Klabere

Informācija par parakstu vākšanu tautas nobalsošanas ierosināšanai par apturētajiem likumiem (2020. gads) Rojas novadā

No 2020. gada 16. janvāra līdz 14. februārim notiek parakstu vākšana tautas nobalsošanas ierosināšanai par Valsts prezidenta apturētajiem likumiem “Grozījumi Republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanu likumā” un “Grozījums likumā "Par pašvaldībām”

Vēlētājiem, kuri veselības stāvokļa dēļ nevar nokļūt parakstu vākšanas vietā, tiks nodrošināta iespēja parakstīties savā atrašanās vietā. Lai pieteiktos parakstīties atrašanās vietā, līdz 13. februārim jāaizpilda iesniegums, kuru vēlētājs pats vai uzticības persona nogādā pašvaldības vēlēšanu komisijā vai tuvākajā parakstu vākšanas vietā tās darba laikā. Parakstu vākšana vēlētāju atrašanās vietā notiks pēdējā parakstu vākšanas dienā - 14. februārī. Aizpildāmā iesnieguma forma pieejama www.cvk.lv mājas lapā vai pie Rojas novada vēlēšanu komisijas priekšsēdētājas Rojas novada domē, parakstu vākšanas vietā.

Tiesības piedalīties parakstu vākšanā ir visiem balsstiesīgajiem Latvijas pilsoņiem, kuri parakstīšanās brīdī būs sasnieguši vismaz 18 gadu vecumu. Lai piedalītos parakstu vākšanā, vēlētājam nepieciešams derīgs personas apliecinošais dokuments  (Latvijas pilsoņa pase vai personu apliecība).

Rojas novadā parakstu vākšana notiek Zvejnieku ielā 3, Rojā (4. kabinets).

Darba laiki:

  • pirmdienās, trešdienās, piektdienās, svētdienās – no plkst. 9:00 – 13:00,
  • otrdienās, ceturtdienās, sestdienās – no plkst. 15:00 – 19:00.

 

Informāciju par iespēju pieteikt parakstīšanos vēlētāja atrašanās vietā, varat saņemt pie Rojas novada vēlēšanu komisijas priekšsēdētājas Alises Lakšmanes (tel. 63220837).

Par nekustamā īpašuma nodokļa saņemšanu elektroniski

Ērtākai nekustamā īpašuma nodokļa apmaksai, iesakām izmantot e-pakalpojumus. Iedzīvotāju ērtībai nodokli ir iespējams apmaksāt caur latvija.lv vai savā internetbankā. Lūdzam arī katram nodokļu maksātājam izvērtēt iespēju NĪN saņemt e-pastā un paziņot par savu e-pasta adresi Rojas novada domes nekustamā īpašuma nodokļa administratorei. Kontakti: alise.laksmane@roja.lv vai zvanot pa tālruni 63220837.

Viens no atpazīstamākajiem dzejniekiem Rojā

Jau kopš 1982. gada Rojā tiek pasniegta Pastariņa prēmija latviešu bērnu grāmatu autoriem un grāmatu ilustratoriem. Arī pagājušais gads Rojas novada bibliotēkā ir pagājis zem Pastariņa zīmes. Maijā Rojā tika pasniegta jau 19. Pastariņa prēmija (prēmiju pasniedz ik pa diviem gadiem). Šī gada prēmijas laureāti ir dzejnieks Kārlis Vērdiņš, kura poēmu bērniem “Dilles tante” Rojas bibliotēkas lasītāji atzina par labāko bērnu grāmatu. Otrs prēmijas laureāts ir mākslinieks, karikatūrists un grāmatu ilustrators – Kristaps Auzenbergs, kura grāmatu ilustrācijas bērni novērtējā par visasprātīgākajām un mūsdienīgākajām.

Uz prēmijas pasniegšanas ceremoniju un tikšanos ar  visprasīgākajiem kritiķiem – lasītājiem – ieradās mākslinieks Kristaps Auzenbergs, diemžēl dzejnieks Kārlis Vērdiņš nevarēja ierasties, jo tajā laikā atradās Amerikas Savienotajās Valstīs, kur kopš 2016. gada Vašingtona Universitātē Sentluisā studē radošās rakstniecības studijā. Tomēr, kā pateicību par izrādīto uzmanību, dzejnieks apsolīja uz tikšanos ar lasītājiem ierasties gada nogalē – decembrī.

Gada nogalē Rojas Kultūras centra konferenču zālē pulcējās gan skolēni, gan skolotāji, gan citi novada iedzīvotāji, kuriem tikšanās ar dzejnieku Kārli Vērdiņu ir pietiekami interesants iemesls, lai apstātos un uz dzīvi paraudzītos ar nedaudz citādu skatījumu, jo lasītās recenzijās par Kārļa vērdiņa grāmatām gan pieaugušajiem, gan bērniem ieintriģē: “… Kārļa Vērdiņa dzeja ir mākslinieciski augstvērtīga… Kārlis Vērdiņš kā dzejnieks ir artistisks un daudzveidīgs, turklāt nepārtraukti attīstās… viņa darbi uzrunā pat tādus lasītājus un klausītājus, kam dzeja vispār nav tuva… precīzi novērojumi par cilvēku dzīvi, par kuriem, kā saka, nezini, smieties vai raudāt…”. Dzejnieks Latvijas Kultūras akadēmijā ieguvis bakalaura un maģistra grādu, Latvijas Universitātē ieguvis filoloģijas doktora grādu. Strādā par pētnieku LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, kā arī studē Amerikas Savienotajās Valstīs. Bijis literatūras žurnāla redaktors. Strādājis V. Belokoņa izdevniecībā, Latvijas enciklopēdijas redakcijā. Publicē rakstus par literatūru un grāmatu recenzijas, sarakstījis priekšvārdu latviešu dzejas antoloģijai lietuviešu valodā. Sadarbojas ar dažādiem latviešu komponistiem un mūziķiem. Atdzejojis Eiropas un ASV 19. un 20. gadsimta dzeju. Ir vairāku dzejoļu krājumu autors, saņēmis dažādas literatūras prēmijas. Viņa dzejas izlases ir iznākušas krievu, angļu, čehu un poļu valodā, dzejoļi atdzejoti arī citās pasaules valodās. Un vēl kāds interesants fakts – dzejolis "Come to me" iekļauts Sautbenkas Mākslas centra ekspertu veidotajā piecdesmit pēdējo gadu labāko mīlas dzejoļu izlasē.

Piekritīsiet, gana iespaidīga personība, lai man, šī raksta autorei un tikšanās organizatorei, pirms pasākuma būtu dūša papēžos, jo sevi nebūt neuzskatu par dzejas pazinēju un lielu tās cienītāju. Tomēr man par patīkamu pārsteigumu bija atklājums, ka mums ir tas gods tikties un runāt ne tikai ar ļoti izglītotu dzejnieku, bet arī ļoti vienkāršu cilvēku, kuram ir brīnišķīga humora izjūta un kurš ir viens no nozīmīgākajiem un pazīstamākajiem savas paaudzes dzejniekiem Latvijā, un viens no pasaulē atpazīstamākajiem latviešu dzejniekiem.

Pasākumu atklāja Daces Brokas vadītā Rojas Kultūras centra runas pulciņa dalībnieki – Miķelis Gitendorfs, Eva Kirilova, Valters Sigai un Emīlija Ozoliņa, lasot poēmu “Dilles tante”. Pats dzejnieks atzina, ka šo poēmu viņš pirmo reizi dzird kā priekšnesumu. “Šodien es precīzi uzzinu, ka poēmas lasījums ilgst precīzi 13 minūtes. Atzīšos, ka grāmata tapa divos autobusa braucienos. Pirmā puse tapa autobusa braucienā uz dzejas festivālu Tartu, bet otra puse, kad atkal neviens mani nepieskatīja, atpakaļceļā uz Rīgu.” Sasveicinoties ar klātesošajiem, dzejnieks izteica lielu prieku un pateicību, ka viņa Dilles tanti Rojā mīl tik ļoti, ka pat piešķīruši Pastariņa prēmiju, kuru pirms viņa ir saņēmuši daudzi Latvijā zināmi latviešu bērnu grāmatu rakstnieki un ilustratori.

Pasākuma laikā klātesošajiem bija iespēja iepazīties ar dzejnieka daiļradi  un baudīt paša autora priekšlasījumus (manuprāt, neviens nevar labāk un precīzāk līdz klausītāja ausīm, prātam un sirdij savu dzeju aiznest, kā pats autors). Sarunā ar klātesošajiem ļoti spilgti atklājās arī dzejnieka brīnišķīgā humora izjūta. Piemēram, uz jautājumu, kā izvēlēties pareizo dzīves ceļu nākotnē, Kārlis Vērdiņš atbild: “Es neesmu nekāds labais piemērs tāpēc, ka jau kopš bērnības man ir patikuši humanitārie priekšmeti. Esmu lasījis daudz grāmatu, un man vienmēr ir patikusi literatūra, un tas nav nekāds labais piemērs dzīvē, jo par to visu neko daudz nemaksā. Tāpēc, ja jums ir izvēle, patīk un padodas matemātika, tad ir vērts apgūt dzīvei kaut ko vērtīgāku un noderīgāku, citādi līdz sirmam vecumam jums nāksies braukāt apkārt un lasīt savus dzejoļus.” Savukārt uz jautājumu, vai dzeja vispār ir vajadzīga, dzejnieks ar smaidu saka: “Vai vajadzīga dzeja un literatūra, es to nekad neesmu sapratis. Tagad jūs ejat skolā, jūs visus savāc un atved uz šejieni, un jūs klausāties dzeju, bet tad, kad jūs būsiet izauguši, jūs neviens nekur nevedīs, jūs būsiet brīvi un varēsiet paši izdarīt izvēles. Pilnīgi pieļauju, ka daļa no jums vairs neinteresēsies ne par dzeju, ne par literatūru vispār. Tomēr šeit es redzu dažus pieaugušos, un man ir cerība, ka daži no jums arī izauguši interesēsieties par dzeju un literatūru. Un tas jau nozīmē, ka dažiem dzeja ir un būs vajadzīga, un tas, manuprāt, jau ir daudz.”

Turpinot mūsu sarunu, kurā ik pa laikam iesaistījās arī klātesošie ar jautājumiem, mēs uzzinājām, ko dzejnieks mācās Amerikā un kāpēc. Ļoti vienkārši – Latvijā ir izieti visi izglītības līmeņi, bet mūsdienu pasaulē, kur pat akadēmiskajā sfērā globalizācijas tendences ir ļoti manāmas, ar vietējo izglītību sāk kļūt par maz. “Mana lielā aizraušanās ir pētniecība – šī ir joma, kurā nekad nav iespējams paveikt visu. Tāpēc es mācos, jo ceru, ka man būs iespēja paveikt vēl daudz.”

Uz jautājumu, kāpēc kopš 1997. gada, kad pirmo reizi ir publicēti Kārļa Vērdiņa darbi, izdotās grāmatas ir salīdzinoši nedaudz  –  4 bērnu un 5 pieaugušo grāmatas – dzejnieks atbild, ka viņaprāt svarīgāka ir kvalitāte, nevis kvantitāte, kad izdod visu, kas ir kaut kur uzskribelēts. Autors nevēlas pēc gadiem lasīt savu dzeju un kaunēties par tiem pats savā priekšā. Un vēl dzejnieks sevi nosauc par sliņķi, jo dzejoļi nav pamatdarbs, dzejnieks ar savu dzeju nepelna naudu. Dzejas rakstīšana ir hobijs, tā ir patīkama nodarbe, kad gribas izteikties, un kad vispār ir ko teikt.

Iluta Graudiņa

Daigas Dambītes foto

Ziņas