Lāčplēša dienā Roja solidarizējas ar visu Latviju

Tradicionāli lāpu gājienā pirmā pieturas vieta bija pie mūsu šī laika brīvības cīnītāja Gvido Zvaigznes piemiņas vietas Rojas vidusskolas pagalmā. Gājiens noslēdzās laukumā pie Rojas kultūras centra. Tur ar svētku uzrunu pie klātesošajiem vērsās Rojas novada domes priekšsēdētāja Eva Kārkliņa, sveicinot ikvienu, kurš šajā vakarā ar sveces vai lāpas liesmiņu apliecināja, ka viņam ir svarīgs tas, kas notiek Latvijā, un vēlēja ikvienam šo gaismu tvert savai sirdij, dvēselei un gara stiprumam. Gājiena dalībniekus uzrunāja arī zemessargu 46. kājnieku bataljona kapteinis Uldis Plāte, skanēja zemessargu un Rojas kultūras centra sarūpēts koncerts.

Katru gadu Valsts prezidenta kanceleja organizē Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienai veltītu skolēnu radošo darbu konkursu. Konkursa uzdevums ir sagatavot

runu par konkrētu tēmu. Šī gada temats - “Mūsdienu varonības tēli Latvijā”. Konkursā piedalījās divas Rojas vidusskolas skolnieces – Eva Kirilova un Megija Janševica, kuras abas bija uzaicinātas ciemos pie Valsts prezidenta. Abu meiteņu darbi ļoti sasaucas ar šī – Patriotu mēneša – noskaņojumu, tādēļ publicēju 10. klases skolnieces Megijas Janševicas darbu, kuru viņa nolasīja arī Lāčplēša dienas svinīgajā pasākumā Gvido Zvaigznes piemiņas vietā.

“Kas ir varonis? Ko šī persona ir paveikusi, lai to godātu šādā vārdā? Mana atbilde ir šāda. Mūsu valsts varonis jeb varoņi ir tauta. Tie esam mēs visi, katrs savas drosmes izvērtēts.

Mēs ikdienā bieži aizmirstam īsto nozīmi vārdam ‘’Varonis’’. Tad, kas mums katram ir valsts varonis? Mans valsts varonis ir cilvēks, kurš ar visiem spēkiem apzinās savu vērtību būt valsts patriota vietā, kurš spēs doties aizstāvībā pār savu valsti, ja tas būs nepieciešams. Cilvēks, kura sirds pieder vietai, kurā viņš ir uzaudzis. Tas, kuram svarīga ir ģimene, tās mīlestība un labklājība.

Manuprāt, mēs katrs varam kļūt par varoni, tikai savā jomā. Mūsu valsts ir apveltīta ar varoņiem. Mūsu varoņi ir cilvēki, kuri ikdienā ziedo savu dzīvību, lai palīdzētu mums. Cilvēki, kuri cīnās par mūsu veselību, kuri palīdz un dod iespēju mums izglītoties un cilvēki, kuri savu ikdienu saista, lai mūs aizsargātu no visiem draudiem, kuri mūs var sagaidīt te pat blakus. Mūsu valsts varonis var būt vienkārša veikala pārdevēja, kura katru dienu kādam cilvēkam novēlēs – „lai jauka diena’’! Dažkārt ar to pietiek. Mēs vienmēr būsim pateicīgi šiem cilvēkiem par viņu spēju būt cilvēcīgiem un nēsāt daļiņu no vārda ‘’Varonis’’.

Kā jau teicu, mans valsts varonis ir cilvēks, bet viņam nav konkrēts vārds. Tā ir persona, kura pazīst savu valsti, savas mājas, savu Tēvu zemi. Es vienkārši zinu un ticu, ka šis cilvēks ir.

Pateicoties mūsu tautas varonībai, mēs varam dzīvot savā valstī, kurai ir sava teritorija un runāt savā valodā. Tautai, kura mēs esam pašlaik, ir liela nozīme, jo mēs savas pozīcijas esam  nostiprinājuši ilgā laika periodā. Doma par to, kas notiks tālāk, nākotnē, dažkārt rosina mūsos bailes, kuras nav vajadzīgas, jo varonis nekad nebaidās. Viņš dodas pretī nezināmajam un nedomā par to, kas viņu sagaida. Viņam ir šī ticība un mīlestība pret to, par ko viņš cīnās.

Mēs varam kļūt par tautas varoņiem ar ticību un mīlestību, bet tai jābūt patiesai un īstai. Tikai tā mēs spēsim viens otru atbalstīt un palīdzēt grūtos brīžos. Tikai tā mēs spēsim būt vienoti. Tikai tā mēs kļūsim par varoņiem un vienotu tautu. Mēs tiecamies iet pa to ceļu, kurš mūs vedīs pretī ilgai un vienotai laimei.

Mūsdienu varonis, ir daļa no mūsu valsts. Mūsu valsts ir vieta, kurā saglabājas ticība par to, ka nākotne būs vēl labāka, ka laime būs ilga, un, ka vienmēr atcerēsimies pateikties saviem varoņiem.

Mēs esam ceļā uz vienotu laimi un varoņa cienīgu mūžu.”

Dace Klabere

Izglītības programmā “Latvisko ēdienu gatavošanas tradīciju saglabāšana” – pirmais izlaidums

Augustā Rojā neformālās izglītības programmā “Latvisko ēdienu gatavošanas tradīciju saglabāšana” mācības uzsāka 4 audzēknes – Gundega Kiršteine, Anda Maslobojeva, Una Vecbērza un Ruta Penēze. Izglītības programma Rojā tika īstenota sadarbībā ar Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikumu un pasniedzējiem Ievu Misāni un Aivaru Varņecki. Programmas ietvaros izglītojamie apguva visu četru vēsturisko novadu tradicionālo ēdienu gatavošanas pamatus. Mācības Rojas iedzīvotājiem tiek realizētas sadarbībā ar Rojas vidusskolu.

Vairāk vai mazāk visas kursu apmeklētājas ikdienā saistītas ar ēst gatavošanu, vienīgi Una smējās, ka ar ēst gatavošanu viņa esot uz jūs. Unai paticis viss kursos iemācītais, vienīgi pie sirds negājusi no subproduktiem vārītā zupa. Turpmāk viņas ģimene varēs mieloties arī ar latgaliešu asuškām jeb biezpiena plācenīšiem saldā krējuma mērcē, kas Unai padevušies sevišķi garšīgi. Gundega strādā par pavāri, arī viņas ceptās kūkas pašas kūst mutē un, neskatoties uz lielo pieredzi, katra stunda kursos nāca ar jaunu atklājumu. Līdz šim viņa nekad nebija gatavojusi pelmeņus, tagad māksla rokā! Un, lai arī Gundega nav sīpolu piekritēja, viņa atzīst, ka pelmeņi, kas pildīti ar cūku iekšējiem taukiem un ceptiem sīpoliem, garšojuši ļoti labi. Andas ikdiena paiet, gatavojot visdažādāko zivju produkciju savam uzņēmumam. Kursu noslēgumā viņa gatavoja ar malto gaļu un burkāniem pildītu cūkas kuņģi. Anda zina teikt, ka tas ir sens latviešu ēdiens, kas parasti gatavots pēc cūku bērēm uz Ziemassvētkiem vai Mārtiņiem. Savukārt Rutas meistarstiķis bija žograuši, kuru tradicionālo sastāvu viņa bija papildinājusi ar āboliem un biezpienu.

Visas kursantes ir ļoti apmierinātas ar kopīgi pavadīto laiku labā kompānijā, lieliskajiem pasniedzējiem un jauniegūtajām zināšanām, un no sirds pateicas kursu pasniedzējiem, Rojas novada pašvaldībai un Rojas vidusskolai par atvēlētajām telpām.

Projekta īstenošana ilgs līdz 2022. gadam, un pieteikšanās nākošajai apmācību kārtai plānota šī gada nogalē vai nākošā gada sākumā. Arī nākošajās projektu kārtās, sadarbojoties ar Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikumu,  Rojā uz vietas būs iespējams piedalīties dažādās apmācību programmās. Sīkāka informācija sekos, uzsākoties 5. projekta kārtai.

Informācija par projekta noteikumiem un prasībām atrodama interneta vietnē www.macibas pieagusajiem.lv , Rojā Tūrisma informācijas centrā vai pa telefonu 28630590.

Kristēne Voldemāre,

projekta koordinatore,

Dace Klabere

Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas kolektīvs piedalīsies protesta akcijā “Diena bez ārstniecības personas”

Akcijā, sadarbībā ar LVSADA Ventspils slimnīcas arodorganizāciju, dosies Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas Ventspils un Talsu filiāles ārsti - speciālisti, medicīnas māsas, ārstu palīgi un atbalsta dienestu darbinieki. Darbinieki brīvprātīgi, pēc savas iniciatīvas, ņems bezalgas atvaļinājumu, un akcijas ietvaros slimnīcā tiks ierobežotas ambulatorās konsultācijas un diagnostiskie izmeklējumi, kā arī plānveida operācijas,  nebūs sazvanāma un klātienē pieejama slimnīcas reģistratūra! Savukārt neatliekamā un stacionāra medicīniskā palīdzība tiks nodrošināta pilnā apmērā. Nepieciešamības gadījumā par saņemto medicīnisko palīdzību norēķināties būs iespējams slimnīcas uzņemšanas nodaļā.

Ar katru pacientu, kuram ir pieraksts uz ambulatorajiem pakalpojumiem 7. novembrī, Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas sazināsies individuāli, lai rastu iespēju tuvāko dienu laikā piedāvāt citu iespēju saņemt pakalpojumu. Respektīvi, ja pakalpojuma gaidīšanas laiks ir bijis divi mēneši, tad pacientiem, pārceļot vizīti, nebūs jāgaida minētais laiks atkārtoti.

Ar dalību protesta akcijā medicīnas personāls Saeimai un valdībai vēlas paust savu nostāju par kvalitatīvas veselības aprūpes sniegšanai nepieciešamo finansējumu.

Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas aicina atbalstīt veselības aprūpē strādājošos un 7. novembrī no plkst. 8.30 līdz 9.30 pulcēties pie Saeimas, lai paustu savu viedokli un būt vienotiem savās prasībās! 

Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas pateicas visiem par sapratni un atbalstu!

Atmiņu pēcpusdiena Rojas bibliotēkā

Visas skolotājas cienījamā vecumā, ar bagātu dzīves un darba pieredzi, mīlestību un cieņu gan pret bijušajiem kolēģiem, gan audzēkņiem. Varu tikai apbrīnot šīs dienas viešņu fenomenālo atmiņu, stāstot par savu pirmo pieredzi skolotājas darbā un notikumiem, kas norisinājušies pat vairāk kā pirms 50 gadiem.

Skolotājas Vairas Burkovas pirmā darbavieta bijusi skola Kaltenē. “Ausekļu” īpašnieki bija emigrējuši uz Zviedriju, māja stāvējusi neapdzīvota, tādēļ tajā iekārtoti dzīvokļi skolotājiem, bet blakus esošajā ēkā – skola. Apvienotajās 1.-3. un 2.-4. klasēs mācījušies ap 50 skolēnu. Skolotājiem bijis jāstrādā ar divām klasēm reizē. Vaira Burkova atceras, ka bērni bijuši brīnišķīgi – klusi, paklausīgi, čakli. Viņiem daudz bijis jāstrādā patstāvīgi. Skolotāja katrai klasei varējusi veltīt vien pusstundu, bet bērni izmācījušies un izauguši par gudriem cilvēkiem. Skolotāja pārdzīvo, ka no viņas pirmajiem audzēkņiem tikai trīs vēl dzīvi – Ilga Vīksne, Silvija Alhimoviča un Antons Čeksters. Ilga bijusi gudrākā meitene klasē, vēlākos gados arī pati strādājusi par skolotāju. Jāpiemin, ka tolaik skolotājai Burkovai pašai bijuši tikai 18 gadi. Ļoti trūcis skolotāju, tādēļ vispirms bijis darbs, un tikai pēc tam mācības. Skolotāja atceras, ka skolas darbam viņas bijušas labi sagatavotas, tikai dzīvei – nē. Grūtību netrūcis, jo visapkārt valdījusi liela nabadzība. Skolotājai uz mūžu iespiedies atmiņā, kā viņa dienu pirms pirmās mācību gada dienas izprasījusi zirgkopim zirgu, lai brauktu uz Valdemārpili pēc skolēnu burtnīcām. Zirgkopis gan brīdinājis, ka tas ir tālu, bet jaunā skolotāja bijusi apņēmības pilna, jo – kā gan mācīsies bez burtnīcām! Vilšanās un bailes gan piezagušās brīdī, kad jaunā meitene ieraudzījusi, cik zirdziņš knaps un rati briesmīgā stāvoklī, bet atkāpšanās ceļa vairs nebija, jo skolēnu burtnīcas bija pasūtījušas arī skolas Rojā un Lubezerē. Tas nebijis vienkāršs brauciens, bet vienos naktī drosminiece bija mājās, un nākamajā rītā, 1. septembrī, devās uz skolu. Skolotāju galdiņu, kuram zem vienas kājas bijis palikts ķieģelis, skolotāja apklājusi ar mammas izšūto sedziņu, bet vāzē ielikusi apkopējas dārzā saplūktās puķes. Lai kā arī negājis, skolotāja ar prieku atceras bērnus, viņu vecākus, kaimiņus un uzteic viņu vienkāršību un labestību. Pēc 13 Kaltenē nostrādātiem gadiem, skolotāja kopā ar saviem audzēkņiem un meitu, kura sāka iet 1. klasē, pārnāk uz jaunuzcelto Rojas vidusskolu. Kā saka skolotāja – viņas dzīvē sākusies pavisam cita ēra. Ar labu vārdu skolotāja piemin arī savu pēdējo audzināmo klasi, kurā mācījušies Laimdota Grīnšteine, Vilnis Morics, Vilnis Balodis, Ingrīda Bole, Alfons Jaunbērzs, Inta Volbedahte, Marga Volbedahte un citi. Pēc skolotājas Burkovas klasi uz vienu gadu pārņēmusi skolotāja Skaidrīte Brūšniece un pēc tam – Mārtiņš Veidemanis, kurš klasi audzināja līdz pat tās vidusskolas izlaiduma dienai. Skolotājai spilgtā atmiņā arī klase, kāda, viņas vārdiem runājot, gadās vienreiz mūžā. No  klases 25 audzēkņiem 20 mācījušies tikai labi un teicami. No tiem 10 bijuši teicamnieki, bet pārējiem pieciem bijis pa vienam trijniekam. Klasē mācījušies Lita Krūmiņa, Eva Kārkliņa, Juris Ceplēvičs, Inguna Bērziņa, Ansis Jirgens, Gundars Briedis, Irina Martinjuka un citi. Audzēkņi mīlējuši literatūru un mūziku. Pēc stundām viņi vēlējušies vēl kopīgi palasīt, bet, kad pieteikta jaunā viela – klase aplaudējusi. Kā lai šādi bērni neiespiestos atmiņā?

Skolotāja Veronika Grosbaha smej, ka viņai dzīve ir viens mūžīgs ceļojums. Par skolotāju viņa sākusi strādāt vēl Valdemārpils vecajā skolā, mācījusi matemātiku, vēsturi, krievu valodu. Jāstrādā bijis  arī pagarinātajā grupā ar 41 bērnu. Pēc tam dzīves ceļš aizvedis uz Liepāju, kur strādāts institūta bibliotēkā, bet, tā kā Rojā dzīvojuši vīra vecāki, ceļš atkal atvedis uz Roju. Galvenais, ko skolotāja centusies iemācīt bērniem, tā ir cieņa pret skolotāju, vecākiem un veciem cilvēkiem. Paralēli darbam skolā, skolotāja Grosbaha bijusi liela dziedātāja. Savulaik dziedāts ansambļos un koros, dziesma Veroniku pavada joprojām. Viņa ir pārliecināta, ka dziesma palīdz cilvēkam dzīvot, un bez tās viņai būtu bijis daudz grūtāk.

Skaidrīte Brūšniece savas skolotājas gaitas sākusi, vēl mācoties Ventspils mūzikas vidusskolas 4. kursā. Sagadījies tā, ka Ances 8. gadīgajai skolai vajadzējusi dziedāšanas skolotāja, savukārt Ances mežniecības vīru korim – diriģenti. Skolotāja uzsver, ka tā viņai bijusi laba skola. Lai arī viegli nebijis, jaunā skolotāja darbam nodevusies ar sirdi un dvēseli. Skaidrītei bijusi vien trīs gadu vecuma starpība ar viņas 8. klases skolēniem, kas radījis zināmas bažas, vai viņu klausīs, taču viss mācību process noritējis bez starpgadījumiem. Vasarā Skaidrīte Lubezerē satikusi skolas direktoru Oļģertu Veinbergu, kurš viņai izrādījis jauno skoliņu un uzaicinājis strādāt. Skaidrītes sirds piederēja Rojai, tādēl viņa pēc obligātajiem trīs nostrādātajiem gadiem Ancē, atgriezās dzimtajā pusē. Sākot strādāt Lubezerē, viegli nebijis, jo bijušie meitenes skolotāji nu bija kļuvuši par kolēģiem. Skaidrīte ar mīlestību atceras šo laiku, kad tik daudz ko mācījusies no vecākajiem kolēģiem. Joprojām mīļā atmiņā arī skolas busiņa šoferis Leons Balodis, kurš diendienā vadājis skolēnus un skolotājus. Un tad jau klāt arī 1966. gads, kad tiek atklāta jaunuzceltā Rojas vidusskola. Skolotāja to atceras kā brīnišķīgu laiku. Pirmoreiz saņemot audzināšanā klasi, gan valdījušas zināmas bailes, jo nebija pieredzes, taču bērni bijuši mīļi un vecāki saprotoši. Kādreiz jau gadījies, ka direktors pateicis arī  kādu stingrāku vārdu, bet arī tos jaunā skolotāja bija nopelnījusi, jo 25 gados jau pašai vēl vējš galvā bijis. 1973. gadā skolotāja Brūšniece uzaicināta strādāt Rojas mūzikas skolā, kura tobrīd bija iekārtojusies Rojas vidusskolas telpās, un tā sākās viņas 40 darba gadi skolā, kurai atdots viss radošais mūžs un daļa sirds.

Skolotājas Birutas Andersones pirmā darbavieta ir Lubezeres skola, uz kuru viņa nosūtīta strādāt pēc izglītības iegūšanas Valmierā. Skolotājas dzimtā puse ir Cēsis un 1955. gada 1. augustā 23.30 viņa ar pasta bānīti ieradusies Lubezerē. Sākotnēji jaunā skolotāja mitinājusies internātā, kur dzīvojuši arī skolas direktors Oļģerts Veinbergs ar sievu Ilgu. Bērniem mācījusi visu – rakstīšanu, lasīšanu, dziedāšanu, darbmācību, vingrošanu. Pēc Lubezeres skolotāja 3 gadus nostrādājusi skolā Upesgrīvā, bet 1961. gadā atgriezusies skolā Rojā, kura tobrīd bija izvietojusies tagadējā muzeja telpās. Tur skolotāja sastapās ar kolēģēm Ainu Laubergu, Ernu Zēģeli, Birutu Ūdri. Par apkopēju strādājusi Elza Cibate. Te piebildīšu, ka šī bija arī mana pirmā skola, bet skolotāja Andersone – mana pirmā skolotāja. Skolotājas man ielikto divnieku glītrakstīšanā, siltās tējas, apaļo bulciņu un dzelteno jāņogu garšu, kas auga skolas pagalmā, atceros joprojām. Pagāja vien nieka nepilni 30 gadi, un uz Rojas vidusskolas “mazo galu” apgūt zinības pie skolotājas Andersones jau devās manas meitas… Sirsnīgs paldies skolotājai par to, ko viņa ir ieguldījusi manī un manos bērnos!

Savā pirmajā darba pieredzē un piedzīvoto skolas gados dalījās arī rakstniece un dzejniece Dzintra Žuravska. Vai nav paradoksāli, ka cilvēkam, kuram par mūža galveno uzdevumu izvērtusies rakstniecība, visu mūžu bijušas problēmas ar rakstīšanu! Rakstīt glīti – to Dzintra mūža garumā tā arī neesot iemācījusies. Sacerējumos viņa bieži nopelnījusi divniekus, jo darbi vienkārši nav bijuši salasāmi. Domas arvien tā skrējušas pa priekšu, ka roka nespējusi pierakstīt. Viņa smej, ka daudz vieglāk esot uzrakstīt romānu vai dzejoli nekā oficiālu iesniegumu!

Savas pirmās skolotājas atcerējās arī pārējie pasākuma dalībnieki, bet ar īpašu sirsnību savu pirmo skolu Talsos un mīļās skolotājas pieminēja Inese Priede. Viņai cauri gadu desmitiem saglabājusies arī skolotājas gatavotā kartīte ar ierakstu, kas savu aktualitāti nav zaudējis arī šodien: Pati vērtīgākā īpašība dzīvē ir mūžīgā zinātkāre, kas gadu gaitā neizsīkst un atdzimst katru rītu no jauna (R. Rodēns).

Dace Klabere