Vēsture

Viduslaikos Roja bijusi maz pazīstama un reti apdzīvota Lubezeres muižas nomale, jo tā atradusies attālu no galvenajiem satiksmes ceļiem. Rojas uzplaukums saistāms ar jūrniecības attīstību. Rojā jau 16. gadsimta otrajā pusē darbojās sīkosta, kurai bija dotas tiesības nosūtīt preces uz ārzemēm – Lubezeres barons eksportēja muižas ražojumus – labību, kokmateriālus, arī Uguņciema dzelzscepļa izstrādājumus. 1582. gadā Rojas ciemā bijušas 25 mājas.

19. gadsimta kapitālisma straujā attīstība sekmēja tirdzniecības apjomu pieaugumu. Pēc Krišjāņa Valdemāra iniciatīvas visā jūras piekrastē sāka dibināt jūrskolas. Arī Ģipkā (no 1869. līdz 1894. gadam, pēc tam pārcēla uz Mazirbi) un Rojā (1873) tika izveidotas jūrskolas, kurās mācījušies ap 2000 audzēkņu. Strauji attīstījās kuģu būve. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā jūras piekrastē no Ģipkas līdz Mērsragam uzbūvēti vairāk kā 200 buru kuģi ar kravnesību lielāku par 100 t. Lai arī zvejniecība un zivju pārstrāde atradās „lielo kuģotāju laikmeta" ēnā, tā tomēr pakāpeniski attīstījās. Zivju produkcija bija lēta, un galvenā realizācijas vieta toreiz bija Talsi un Rīga. Ziemā zvejnieku iztikas līdzeklis bija meža darbos nopelnītais.

1916. gadā Rojā tiek izbūvēts šaursliežu dzelzceļš līdz Stendei, tādējādi tas ir pirmais transporta veids, kas savieno Roju ar pārējo pasauli. Tajā pašā laikā arī uzbūvē pirmo tiltu pār Rojas upi ceļā uz Kolku.

20. gadsimta 30. gados, līdz ar kooperācijas attīstību zivju pārstrāde uzsāka strauju attīstību: izveidojās zivju pārstrādes uzņēmumi Kaltenē, Rojā, Pūrciemā, Žocenē. Pēc II Pasaules kara līdz ar kolektivizāciju Rojā izveidojās zvejnieku artelis, uz tā bāzes dibināts vēlāk slavenais zvejnieku kolhozs „Banga". Ļoti strauji attīstījās zvejniecība un zivju pārstrāde. 1950. gadā, kad tika izveidota Rojupes ciema padome, par centru izvēlējās Roju. 1969. gadā Rojai tika piešķirts pilsētciemata statuss. Šajā laikā Roja jau bija uzveidojusies par vienu no rūpnieciski spēcīgākajiem un modernākajiem ciematiem Latvijā. Tādēļ var teikt, ka ciemata un reizē arī tagadējā pagasta teritorijas attīstība pēckara gados saistāma galvenokārt ar zvejniecību un zivju pārstrādi, konkrētāk runājot, ar Z/K „Banga" attīstību.

1991. gadā, pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas Rojā un visā tagadējā Rojas novada teritorijā attīstība mijas ar ekonomiskā problēmām, kas bija saistīta ar radikālu saimnieciskās dzīves pārkārtošanos. Savu vadošo lomu zaudēja zvejniecība. Attīstoties tirdznieciskajiem sakariem ar Krieviju, ar citām bijušām Padomju republikām un Rietumeiropas valstīm, pagājušā gadsimta 90-to gadu vidū aizvien nozīmīgāku vietu vietējā tautsaimniecībā blakus zivju pārstrādei, ieņēma ostas tranzītpakalpojumi – pārsvarā kokmateriālu eksports. Nespējot konkurēt ar Latvijas lielajām ostām, kā arī pastiprinoties konkurencei starp mazajām ostām, Rojas osta vairāk orientējās uz zvejniecību un jahtu tūrismu. Rojā vairāki nozīmīgi zivju apstrādes uzņēmumi kļuva maksātnespējīgi, bet to vietā tiek izveidoti jauni zivju apstrādes uzņēmumi.

Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā papildus finansējums Rojas novada infrastruktūras attīstībai tiek piesaistīts no dažādiem Eiropas Savienības struktūrfondiem. Ir sakārtotas ūdens apgādes un attīrīšanas sistēmas Rojā un Rudē, renovētas Rojas vidusskolas, pirmsskolas izglītības iestādes “Zelta zivtiņa”, Rojas kultūras centra, muzeja, sociālā dienesta un domes ēkas. Energoefektivitātes projekta ietveros plānots renovēt 7 daudzdzīvokļu mājas. 2017. gadā renovēti Rojas stadiona skrejceļi un vieglatlētikas sektori. Stadiona teritorijā izveidots skeitparks. Pamatojoties uz Eiropas Savienības piedāvātajiem finansiālajiem atbalstiem, Rojas pagasta teritorija sāk iegūt jaunus vaibstus.